Ambiciozā laika puzle. Filmas "Tenet" recenzija

Bruņojies ar vienu vārdu – Tenet –, filmas galvenais varonis dodas cīņā, lai novērstu Trešo pasaules karu. Viņa misija ved cauri krēslainajiem starptautiskās spiegošanas koridoriem, un atklājas, ka tā pārkāpj esošā laika rāmjus. Tā nav ceļošana laikā. Tā ir inversija.

Prāta mežģis

Idejas, no kurām tad radīts šīs filmas sižets, režisoram Kristoferam Nolanam prātā iešāvušās jau pirms desmit un pat divdesmit gadiem. Un pieci gadi bijuši vajadzīgi, lai sarakstītu scenāriju. Daudzi no tiem, kas filmu jau redzējuši, jūsmo – sanācis īsts prāta mežģis un līdz galam saprast, kā tad īsti tur viss notiek, nav iespējams vēl ilgi pēc «Tenet» noskatīšanās.

Jāsaka gan, ka tik traki jau nav, ažiotāža pirms filmas par tās sižetu, ceļošanu laikā un telpā krietni pārsniedza gaidīto. Pēc Nolana nu jau desmit gadu vecās filmas «Pirmsākums» («Inception»), kas tiešām bija varens notikums kinoindustrijā, biju gaidījis ko galvu reibinošāku un prātu jaucošāku. Sanākusi vien itin atzīstama asa sižeta filma, kurā, protams, netrūkst negaidītu sižeta pavērsienu un sava prieciņa zinātniskās fantastikas cienītājiem. Taču, iespējams, vieglāk ir nemaz nemēģināt līdz galam saprast Nolana stāsta nianses – filmu var baudīt kā aizraujošu grāvēju ar neparastām cīņu ainām, kas nu patiešām ir uzslavu vērtas. Ja, mēģinot apjēgt, kā tad īsti tur strādā tā matemātika un kvantu fizika, ne vienam vien uznāks apnikums un miegs, un arī galvenais ļaundaris nav diez ko bailes iedvesošs, filma vienalga ir acīm baudāms notikums.

Priecīgi igauņi

«Tenet» bija viena no tām filmām, kas dabūja ciest no koronavīrusa pandēmijas – tās pirmizrāde tika atlikta trīs reizes, līdz skatītāji beidzot var spurgt lūkot tik ilgi gaidīto Nolana jaunāko veikumu. Īpaši šo filmu gaidīja mūsu kaimiņzemē Igaunijā – daļa «Tenet» uzņemta tur. Un jāatzīst, ka igauņi var tiešām būt lepni, jo Igaunijā filmas darbība rit krietnu laiciņu un tur uzņemtas ne tās maznozīmīgākās ainas. Lai gan Nolana filmās jau maznozīmīgu ainu nemaz nav...

Te gan jāpiebilst, ka filmas pirmā puse nes arī mazu vilšanos – brīžiem šķiet, ka pie dialogiem ir piestrādāts krietni par maz, arī no aktieru tēlotprasmes varētu vēlēties maķenīt vairāk. No galvenās lomas atveidotāja Džona Deivida Vašingtona gan pagaidām dižās aktierprasmes prasītas netiek – viņš tomēr nopietni filmējas vien piecus gadus, bet pirms tam maizi pelnīja, profesionāli spēlējot amerikāņu futbolu. Aktiera gēni gan Džonam ir – kā nekā viņa tētis ir Holivudas zvaigzne Denzels Vašingtons. Un atzinību no kritiķiem tāpat viņš jau guvis – kā nekā par lomu filmā «BlacKkKlansman» tika pat pie «Zelta globusa» nominācijas. Tieši šajā filmā arī Nolans viņu esot nolūkojis.

Filmas spožākais vārds (bez Kristofera Nolana, protams), ir Roberts Patinsons – viņa dēļ, visticamāk, «Tenet» apmeklētāju pūlim tāpat vien pieplusosies vēl vairāki miljoni. Par Patinsona talantu un māku šaubu nav, un arī loma viņam ir tā pateicīgākā – Nolans liek noprast, ka Roberta tēlotais Nīls zina vairāk, nekā galvenais varonis un, protams, krietni vairāk nekā skatītājs.

Lielās cerības

«Tenet» ir tā filma, ar kuru Holivuda cer pēc pandēmijas atkal atgriezt kinoteātru krēslos skatītāju pūļus. Un tieši tāpēc, ka uz šo filmu tiek liktas lielas cerības, ne viens vien var sūdzēties, ka «Tenet» viņam tomēr bijis par sarežģītu skatāmgabalu. Galu galā – ja tu beidzot izej no mājas un atkal mēro ceļu uz kinoteātri, tad no divarpus stundu ilgas filmas tomēr, iespējams, vēlies ko vairāk, nekā «Tenet» spēj piedāvāt. Taču ja šī filma, kā bija paredzēts, iekļautos reiz tiek ierastajā Holivudas ritmā starp romantiskām komēdijām un supervaroņu grāvējiem, tad slavas dziesmas tiktu droši vien skandinātas daudz skaļāk.