Putina kritiķis Artēmijs Troickis: “Baltkrievijā situācija ir cerīga”

Baltkrievijā pietika atskaņot tikai vienu Coja dziesmu, kuru drošības iestādes darbinieki pārtrauca, lai tā uzreiz kļūtu par tādu kā protestējošo himnu. Kā jūs domājat, par ko viņš dziedātu šodien?

Jā, gadījums ar dziesmu "Peremen" ("Pārmaiņas") ir lielisks – kad tūkstoši cilvēku, kuri ir sacēlušies brīvības vārdā, dzied viņa dziesmu, tu saproti, ka labāku pieminekli Cojam nevarētu pat iedomāties. Ja viņš to zinātu, būtu ļoti laimīgs. Varbūt, ka arī zina…

Domāju, ka šodien Cojs dziedātu par to pašu, par ko astoņdesmitajos gados, jo šodien situācija Krievijā ir ļoti līdzīga laikam, kad daudzas rokgrupas bija pagrīdē un bija visaptveroša cenzūra, bet koncertu laikā reāli notika cilvēku masveida tvarstīšanas. Tolaik Coja daiļrades atslēgas vārds bija – brīvība. Ar politiku mēs toreiz nenodarbojāmies, arī Cojs bija visnotaļ apolitisks cilvēks, taču ārpus jebkādām politiskām partijām un ideoloģijas viņš runāja par fundamentālām lietām – par to, ka cilvēka galvenā vērtība ir būt brīvam. Nebūt ne no viena atkarīgam un saglabāt pašcieņu – tas tolaik bija principiāli svarīgi mums visiem. No šodienas viedokļa raugoties, situācija Krievijā tikpat kā nav mainījusies, tieši tāpēc Coja dziesmas ir tik populāras. Tās ir skanējušas ne tikai Baltkrievijā, bet arī manifestācijās Maskavā 2010. un 2011. gadā. Tās vienkārši ir ļoti labas dziesmas, taču tām piemīt arī zināma harisma. Tās pieceļ cilvēkus kājās – kā himnas. Turklāt tēmas ir joprojām aktuālas.

Ja atceras neseno referendumu Krievijā un tagadējos notikumus Baltkrievijā, kāpēc Maskavā īsti masveida protests neizdevās, bet Baltkrievijā tauta sacēlās?

Situācija Krievijā un Baltkrievijā ir ļoti atšķirīga. Baltkrievi ir daudz vienotāka tauta nekā krievi – tur sabiedrība ir vairāk noslāņojusies un vienotības nav, pat opozīcija savā starpā kašķējas. Domāju, ka baltkrieviem viss būs lieliski un pēc gadiem desmit viņi jau būs īstajā Eiropā. Bet attiecībā uz Krieviju es varu ielikt tikai lielu jautājuma zīmi. Man, starp citu, sieva ir no Baltkrievijas, ir šīs valsts pilsone, tā ka var teikt, ka tur notiekošais ir arī manas ģimenes lieta.

Habarovskā jau vairāk nekā mēnesi cilvēki iziet ielās, bet pārējā Krievijā nekādu atbalstu tam nemana. Kāpēc tā?

Neņemšos prognozēt. Ja uz situāciju Baltkrievijā es skatos ar diezgan cerīgu optimismu, tad par situāciju Krievijā diemžēl neko cerīgu pateikt nevaru.

Kas jums personīgi bija un ir Viktors Cojs?

Man Cojs joprojām ir ārkārtīgi talantīgs puisis un satriecošu dziesmu autors. Nevaru gan teikt, ka mēs bijām ļoti tuvi un labi draugi, lai gan bijām pazīstami no 1981. gada, tātad desmit gadu. Tajā laikā viņš bija pastāvīgā klātbūtnē manā dzīvē, esmu organizējis viņa akustiskos koncertus Maskavā, esmu vadājis grupu "Kino" uz koncertturnejām – mums bija tādas diezgan vispusīgas attiecības muzikālajā jomā. Arī atpūtas brīžos esam tikušies – Cojs pēc savas būtības nebija ļoti atvērts un sabiedrisks cilvēks, es viņu drīzāk sauktu par atturīgu. Viņš tomēr bija Austrumu cilvēks, viņā nebija tās visaptverošās mīlestības pret visu un visiem, kā tas ir citiem roka muzikantiem. Arī tagad man Cojs ir ļoti svarīgs – kā kolosāls autors, viņa dziesmas ir lieliskas, tāpat kā dzeja. Šī mūzika mani nepamet jau četrus desmitus gadu.

Es mīlu ļoti daudz Coja dziesmu un varu pat teikt, ka grupai "Kino "nav nevienas dziesmas, kas man nepatiktu. Tā kā mēs šobrīd atrodamies Latvijā, tādā traģiskā notikuma vietā un pasākumā, tad nosaukšu dziesmu "Saudzē sevi, esi uzmanīgs".

Vai šobrīd Krievijas estrādē jūs redzat kādu personību, kura būtu tikpat nozīmīga, kā savulaik Cojs?

Nē, mums šobrīd Krievijas estrādē vairs nav tādu smagsvaru, kā tolaik bija grupa "Kino", bet tas ir arī saprotams, jo mūzikas loma tagadējā pasaulē vairs ne tuvu nav tāda, kāda tā bija astoņdesmitajos gados. Ir, protams, daudz talantīgu mūziķu, tostarp arī Coja draugs Boriss Grebenščikovs, bet nozīmīguma ziņā neviena līdzīga viņam nav. Andrejs Makarevičs ir malacis, labs muzikants un dzejnieks, arī pietiekami sociāli drosmīgs, mēs ar viņu esam draugi, un man prieks, ka viņš joprojām ir labā formā.

Kā jūs vērtējat to, ka tieši Latvijā parādījās pirmā piemiņas zīme Cojam, ko uztur un kopj brīvprātīgā biedrība "Taisna lieta"?

Coja popularitāte 30 gadu laikā nav samazinājusies, gluži otrādi, tā ir palielinājusies un Krievijā tai ir kulta statuss. Mēs redzam, ka te ir cilvēki no Igaunijas, Lietuvas un Vācijas. Esmu ļoti priecīgs, ka šāds memoriāls pastāv, ka ir bijusi iespēja noorganizēt šādu pasākumu. Esmu ļoti priecīgs, ka Cojam šeit ir tāds altāris, pie kura viņu pieminēt un arī dziesmas padziedāt.

Jūs ar mūzikas kritiku sākāt nodarboties jau septiņdesmito gadu beigās, vai jums arī bija kādas domstarpības ar varas pārstāvjiem? Savulaik bija vesels VDK sastādīts saraksts ar Rietumu grupām, katrai bija iedots formulējums, ar ko tās kaitē padomju varai, bet jūs par šīm grupām runājāt un tās atskaņojāt.

Man bija ļoti lielas problēmas ar varas iestādēm – viens periods bija no 1982. līdz 1985. gadam, tolaik biju pilnībā aizliegts visos padomju telpas medijos. Vienīgā vieta, kur mana klātbūtne tolaik bija redzama, bija Latvija, kur es kopā ar Jāni Šipkēvicu un Juri Podnieku veidoju raidījumu Videoritmi. Tas bija pārsteidzoši un parāda, cik paradoksāla valsts bija Padomju Savienība – Maskavā es biju absolūti aizliegts, mani atbrīvoja no darba un mājās pat uztaisīja kratīšanu, bet Latvijā tajā pašā laikā es biju valsts televīzijā. Pēc tam sākās perestroika, paldies Gorbačovam, un tad problēmu ar varu man nebija līdz 2011. gadam. Kad problēmas atgriezās Putina varas iestāžu izskatā.

Jūs pats jau kādu laiku dzīvojat Igaunijā – kā tur jūtaties?

Es jūtos tur ļoti labi, mana un manas ģimenes dzīve ir iekārtota ļoti komfortabli, nevaru sūdzēties. Darbojos kā pasniedzējs, lasu ļoti daudz lekciju gan Igaunijā, gan citās Eiropas valstīs un nodarbojos ar dažādiem projektiem. Taču Krievija ir mana dzimtene un neko tur nepadarīsi – ķermeniski dzīvojot Igaunijā, mana dvēsele tomēr ir Krievijā. Arī mans darbs un intereses lielākoties saistītas ar šo valsti, pat tām akcijām un konferencēm, kuras es rīkoju Igaunijā, tomēr ir saistība ar Krieviju.

UZZIŅAI

Artēmijs Troickis dzimis 1955. gadā un savu pirmo muzikālo recenziju skolas avīzei par grupas "The Beatles" albumu uzrakstīja jau 12 gadu vecumā. Astoņdesmitajos gados organizējis aizliegto grupu pagrīdes koncertus un festivālus. Ļoti daudzu muzikālu projektu autors, raidījumu vadītājs, mūzikas kritiķis un pasniedzējs ar ievērojamu starptautisku autoritāti. Vajāts padomju gados, savukārt 2011. gadā par viņa publiskajiem izteikumiem pret Putina režīmu pret Troicki ierosināja septiņas administratīvās un krimināllietas. Nesaudzīgi kritizējis Putinu un Krimas aneksiju, 2014. gadā pieņēma lēmumu pārcelties uz dzīvi Igaunijā.

Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!