"No daudz kā bija jāatvadās..." - Raimonda Vazdika atgriežas vecāku mājās

“Pērn pavasarī – Teātra dienā, 27. martā – viņsaulē aizgāja mana mamma, un es sapratu, ka man ir jāpārceļas uz vecāku mājām Lielupē. Jāatzīst, pirms atgriešanās vecāku mājās darāmā bija vairāk nekā pietiekami. Kopš 1971. gada, kad mūsu ģimene sāka dzīvot plašajā Lielupes trīsistabu dzīvoklī, daudz kas šeit bija sakrājies. Mums, latviešiem, taču tā ir, ka “apaugam ar lietām”. Ar domu, ka tik kaut kas nenotiek, viss noderēs,” skaidro aktrise. “Ievācoties vecāku dzīvoklī, es domāju – no kura gala tam ķerties klāt? Visa bija tik daudz… Man bija ļoti lielas pārdomas, ko darīt ar to visu, kas palicis no vecākiem, jo mana dzīve ir mana dzīve un manas lietas ir manas lietas,” raugoties plašajā trīsistabu dzīvoklī, stāsta māksliniece.

Viņa atklāj, ka daudzas vecāku lietas atdevusi cilvēkiem, kuriem tās varētu būt nepieciešamas, bet dažas nācies arī izmest. “Kad Jūrmalā bija spodrības mēnesis un bez maksas varēja izvest atkritumus, tad pie šīs mājas bija milzu kaudze ar manu vecāku lietām, no kurām bija jāatvadās… Pa logu vēroju, ka cilvēki tām iet garām un skata, kā tādā antikvariātā,” domīgi bilst Raimonda. “Ja man kādam citam šādā gadījumā būtu jāsaka kāds ieteikums, tad varu teikt: pārvācoties vajag atstāt tikai pašas būtiskākās lietas, tādas, kuras ir mīļas un dārgas,” saka aktrise.

“Te man ir liela tēva māla lietu kolekcija. Mans tēvs ir strādājis daudz dažādus darbus, taču viņa vaļasprieks bija ekskursiju vadīšana. Viņš tūristu grupas veda pa dažnedažādākajām vietām Latvijā, bet visbiežāk brauca uz Latgali. Tad, kad viņš aizveda tūristus uz tā saukto cepli, tad, lai atbalstītu vietējo mākslinieku, vienmēr kaut ko no māla izstrādājumiem atveda mājās. Mana mamma vienmēr pūta un elsa, kad tēvs atkal pārvedis mājās kaut ko no māla, jo tā bija tik daudz! Bet tētis mammu neklausīja un tāpat ikreiz pārbrauca mājās ar jaunu māla izstrādājumu,” stāvot pie māla trauku krājumiem, atmiņās kavējas Raimonda.

“Man pašai ļoti patīk stikls, sudrabs. Reizēm pieeju pie sava akmeņu trauka, tos visus samaisu un jokoju, ka esmu izmainījusi visu pasaules kārtību. Esmu lasījusi literatūru, ka grūtību pārvarēšanas brīžos cilvēks nedrīkst apstāties. Kaut vai mazu solīti, bet kaut kas ir jāizdara uz priekšu, jo tad kaut kas notiks. Ja tu apstājies, sastingsti bailēs un šausmās, tad tur arī paliksi. Galvenais ir kustēties. Tāpēc arī, līdzībās runājot, es šos akmeņus iekustinu,” atklāj aktrise.

“Ne velti es stāvu pie šā sintezatora…Kad nomira manas māsas Elitas Veidemanes dzīvesbiedrs rokmūziķis Aivars Brīze, tad mana māsa domāja: ko ar šo sintezatoru darīt? Es teicu: “Nu, dod man! Sarakstīšu kādu dziesmu.” Un tā ar šā sintezatora palīdzību esmu sacerējusi kādas astoņas dziesmas.  Esmu nesen ierakstījusi dziesmu albumu ar nosaukumu Putnu būrītim jumts norauts. Daļa no šīm dziesmām sakomponētas uz Aivara Brīzes sintezatora,” stāsta Vazdika.

“Es zināju, ka, šeit atgriežoties, ļoti daudz domāšu par vecākiem, ka katra lieta atgādinās gan manu bērnību, gan atmosfēru ģimenē. Vecāki bija kārtīgi cilvēki. Tēvs bija gāzes kantora priekšnieks, bet mamma angļu valodas skolotāja. Vecāki bija stingri – nekādi bohēmisti. Tā ģimeniskā sajūta asociējas ar pārlieku kārtību, bet, kad ar māsu Elitu Veidemani pasprukām katra savā dzīvē, tad jau varējām nebūt vecāku grožos,” atminas māksliniece.

“Es esmu saulrieta cilvēks. Mēdzu aiziet līdz jūrai, kura ir teju piecu minūšu attālumā no manām mājām. Vakaros kādu stundu pavadu gaidot, vērojot saulrietu. Citi cilvēki iet uz baznīcu ar labām domām, bet es uz jūru – skatīties saulrietu,” saka aktrise.