Cilvēks - lāpa. Seriāla ''Horici Ker'' jeb ''Degošais'' recenzija

Nav noslēpums, ka mūsu skatītājiem patīk vēsturiskas drāmas. It sevišķi tās, kas runā par mūsu pagātnes rētām. Lai gan stāsta darbība risinās Čehoslovākijā, viss politiskais fons mums būs labi izprotams, jo pusgadsimtu kopā bijām diezgan cieši vienoti kroplīgā politiskā veidojumā, kuru pārvaldīja Padomju Savienība. Tomēr labā ziņa ir tā, ka miniseriāls «Degošais» ir izdevies ne tikai kā vēstures detalizēts atstāstījums.

Patīkama pārmaiņa Holivudas un britu angliski runājošajā seriālu klāstā (pat ja stāsta darbība ir par zemēm un cilvēkiem, kuri nerunā angliski) ir vērot stāstu, kas veidots notikumu videi autentiskā valodā ar aktieriem, kuri ir no darbības vides. Vēl pavisam nesen mūsu uzmanību saistīja kāds cits pasaules atzinību izpelnījies padomju stāsts «Černobiļa». Atļaušos izteikt minējumu, ka hronoloģiski vecākais seriāls «Degošais» ir bijis iedvesmas lokā arī panākumiem bagātajam stāstam par atomelektrostacijas avāriju Černobiļā.

«Degošais» savu stāstu meistarīgi sāk jau titru sekvencē. Dokumentāli melnbalti kadri ar jauniešiem, kas dejo rokenrola ritmos, pakāpeniski nomainās ar asiņainiem, tikpat jauniem cilvēkiem Prāgas pavasara laikā, kuri piedalījās protestos pret sarkanās armijas tankiem. Prāgas pavasaris tika apspiests, bet dramatiskā sižeta ievadā kāds jaunietis aplejas ar diviem spaiņiem benzīna un aizdedzinās. Viņš ir Jans Palahs, kurš pēc dažām dienām no smagajiem apdegumiem mirs slimnīcā. Komunistiskā partija viņu apvaino kā sajukušu prātā, bet visai Čehoslovākijai viņš kļūst par nepakļaušanās simbolu.

Stāsta turpmākā darbība dinamiski seko veselai virknei varoņu – Palaha ģimenei, policistiem, kuri izmeklē lietu, totalitārās varas pārstāvjiem (kurus Latvijā dēvētu par čekistiem) un jaunas juristes Dagmāras Burešovas ģimenei. Daiļā un nenoliedzami šarmantā rudmatainā juriste uzņemas neiespējamo misiju. Iesūdzēt tiesā kādu partijas funkcionāru, kurš pazemojoši izteicies par Janu Palahu, un pieprasīt viņa publisku atvainošanos. Tikmēr studentu organizācija plāno atsākt nemierus, bet no pretējās puses Čehoslovākijas komunistiskā kliķe visiem spēkiem cenšas stabilizēt situāciju, jo, ja viss pārāk izies no kontroles, tad PSRS pārņems pilnīgu varu valstī. Tādējādi izveidojas neviennozīmīga cīņa. Ar retiem izņēmumiem neviens varonis nav tikai melns. Daži no viņiem cīnās par līdzīgu mērķi, tikai vairāk ņemot vērā esošo realitāti.

Lai gan izklausās, ka seriāls ir viens vienīgs vēsturisku un politisku līkloču piedzīvojums, tā gluži nav. Jebkuras attiecību un lēmumu pieņemšanas nianses ir balstītas vispārcilvēciskās pārdomās, šaubās un jūtās. Piemēram, tēvs, kurš piekrīt sadarboties ar varu, to dara savas meitas glābšanas dēļ. Lai gan mīlasstāsti gluži nav «Degošā» centrālie temati, tomēr apslēptas jūtu nojausmas vai cilvēku ikdiena ienāk sižetā, padarot varoņus ne tikai par vēstures perioda politiskiem cīnītājiem, bet dzīviem cilvēkiem visā šī vārdu savienojuma pilnībā.

Degošā studenta vienaudzes seriāls

Nav iespējams dejot pie rietumu rokmūzikas un pēc tam pakļauties absurdai politiskai sistēmai. Ja to vēl kaut kā spēj pusmūža cilvēki, tad studenti to nespēj izdarīt. To jau pašā ievadā mums vēstī titru sekvence, un seriāla autori zina, par ko runā. Kā gan citādi?! Seriāla režisore ir viena no ražīgākajām Eiropas kinoindustrijas autorēm Agneška Holanda. Viņa ir Prāgas pavasara nemierīgo studentu vienaudze. Viņa ir dzimusi tajā pašā 1948. gadā, kad Jans Palahs, kurš sadedzinās. Nav ne mazāko šaubu, ka viņa šajā TV stāstā ielikusi daudz pašas pieredzētā, kas bieži vien izrādās spēcīgāks nekā vienkārši rūpīgi izstrādāti un analizēti sižeta pavērsieni.

Interesanti, ka viņa pati ir poliete un veido filmu čehu valodā, tomēr vēsturiskā pieredze ir ļoti tuva. Daudz tuvāka, kāda tā bija amerikāņu režisoram, kurš strādāja pie «Černobiļas». Tāpat jāuzsver, ka režisore ir veiksmīgi un ar apskaužamu produktivitāti strādājusi pie vēsturiskiem stāstiem, kas vēstī par šī reģiona vēsturi. Lai gan neuzskatu, ka katra Holandas filma ir izdošanās, tomēr «Degošajā» viņa ir nodemonstrējusi visas savas stiprākās puses. Veidot stāstu par lieliem politiskiem notikumiem, nezaudējot cilvēku psiholoģijas bagātību un trauslumu.

Uzreiz gan jāuzsver «Degošā» specifiskā seriāla forma. Drīzāk to gribētos dēvēt par četru stundu mākslas filmu, sadalītu trīs daļās, nevis seriālu mūsu ierastajā izpratnē ar daudzām nepilnu stundu garām sērijām. «Degošajā» katra sērija ir gandrīz pusotru stundu gara, un tās ir tikai trīs. Seriāls bez lielām grūtībām noskatāms vienā brīvā vakarā, nevis ilgi velkams. Tāpēc arī katras sērijas sākumā nav gluži par normu uzskatāma sadaļa par to, kas notika iepriekšējās sērijās. Arī seriāla vizuālais aspekts jeb operatora sniegums ir daudz tuvāks filmām, kas skatāmies kinoteātros, nevis seriāliem, kuros bieži garo un komplicēto stāstu dēļ pārāk daudz laika nākas pavadīt, atrādot savstarpēji runājošas galvas, nevis radot vizuālu pieredzi. Viens no efektīgākajiem vizuālajiem paņēmieniem ir jau pieminētais arhīvu materiāla lietojums. Tāds ir ne tikai seriāla titru sekvencē, bet ik pa brīdim arī tālākā gaitā. Inscenētais brīžiem mijas ar īstiem dokumentāliem kadriem, bet šis tas no seriāla autoru filmētā ir radīts melnbalts un izskatās pēc tā laika kinoamatieru arhīviem. Tas vienlaikus nojauc robežu starp to, kas noticis īstenībā, un to, kas radīts seriāla vajadzībām. «Degošā» vidū pārņem neviltota autentiska izjūta, ka skatītājam ir iespēja būt neredzamam un novērot visus notikumus klātienē.

Bez falšuma

Nozīmīgs elements spēcīgā emocionālā efekta radīšanā, protams, ir arī lieliskais aktieru ansamblis. Par galveno varoni var uzskatīt advokātes Dagmāras Burešovas tēlu, tomēr daudz vairāk šķiet, ka seriāls vēsta par visu tā laika cilvēku kopumu, kas atradās notikumu epicentrā, nevis kādu individuālu pieredzi. Tāpēc precīzi būtu arī neizcelt kādu vienu aktieri, jo viņi visi rada brīnišķīgu un dzīvu kolāžu. Kaut kādā ziņā līdzīgs gājiens, ko veiksmīgi atklāja miniseriāla «Černobiļa» autori un aktieru kolektīvs. Tomēr «Černobiļai», lai cik veiksmīgs darbs arī bija, cauri bija jūtams autoru mēģinājums pielāgot un paskaidrot notiekošo Rietumu publikai, kurai nav ne mazākās sapratnes par lēmumu pieņemšanu PSRS. Savukārt «Degošajā» izdodas vienlaikus nezinātājam padarīt saprotamus vēsturiskos notikumus, pārāk neaizraujoties ar Rietumiem pielāgotu falšumu. Tiem, kas neko nezina par Prāgas pavasari, šī būs laba vēstures stunda brīnišķīga emocionāla stāsta formā, bet tiem, kuri labi saprot, par ko runa, uzmeklējamas daudzas smalkas detaļas. Atcerēsimies arī to, ka mums pašiem bija savs «Degošais». Tas bija jauns ebreju students, kurš Rīgā pie Brīvības pieminekļa aizdedzināja sevi, protestējot pret cilvēka cieņu un iespējas pazemojošu politisko sistēmu, par viņu stāstīja Jāņa Putniņa uzņemtā dokumentālā filma. Arī Latvijas filmas nosaukums bija «Degošais».

Jāsaka, trešajā čehu seriāla sērijā nedaudz noslāpst augsti uzstādītais emocionālais pārdzīvojums, un mēs vairāk iegrimstam juridiskā detektīvā, kas nešķiet pats vērtīgākais visā stāstā, lai gan šis detektīvs nebūt nav slikts. Gluži vienkārši pirmās divas sērijas aizritēja vienā elpas vilcienā. Seriālam nav iespējams daudz ko pārmest, un arī nav vajadzīgs lieki meklēt, kam par katru cenu piesieties. Stāsta, intrigas, izpildījuma un pat mazu detaļu ziņā viss darbojas. «Degošais» nogādā mūs īstā 20. gadsimta 60. gadu beigu Čehoslovākijā, izstāstot par traģisku varonīgu notikumu un pārdzīvojumu, kas, lai gan toreiz tika apslāpēts, turpināja gruzdēt, lai pēc pāris desmitgadēm palīdzētu sagraut dzelzs priekškaru un, iespējams, bezjēdzīgāko politisko veidojumu pēdējo gadsimtu vēsturē.

Vairāk ieteikumus, ko skatīties, meklē šeit!