Uzbeks, kas pārstāv Latviju ANO - intervija ar Bahtijoru Hasanu

Mēs ar tevi pirmo reizi satikāmies 1993. gadā, kad braucām kopā komandējumā pa visām sešām bijušās PSRS Vidusāzijas valstīm. Tu tad biji Ārlietu ministrijas referents, bet jau runāji labā latviešu valodā, kas mani īstenībā pārsteidz. Kā tu nokļuvi Latvijā un darbā Ārlietu ministrijā?

Atbraucu šurp vēl 1989. gadā, kad neatkarības vēl nebija, bet diezgan skaidri jau bija nojaušams, ka nopietna cīņa par to notiek un agri vai vēlu Latvija to atgūs. Atbraucu studēt latviešu valodu un literatūru, lai varētu tulkot Latvijas rakstnieku darbus. Mācījos, bet tad ieraudzīju avīzē sludinājumu, ka Ārlietu ministrija meklē darbiniekus. Ņēmu un pieteicos, bet tobrīd absolūti nedomāju, ka nākotnē būšu Latvijas diplomāts. Mana priekšrocība bija valodu zināšana, jo nāku no jauktas ģimenes – māte persiete, tēvs uzbeks, tāpēc zināju krievu, latviešu, persiešu, angļu  valodu un arī turku valodu, kas ir ļoti līdzīga manai dzimtajai, uzbeku valodai. Domāju, ka varēšu pildīt tulka darbu, un mani arī pieņēma.

Cik ātri tu apguvi latviešu valodu, un cik daudz pirms tam vispār  zināji par latviešu literatūru?

Tad neko daudz, tikai tik, cik bija vidusskolas mācību programmā. Bet tur bija Andreja Upīša "Zaļā zeme", Viļa Lāča "Zvejnieka dēls" un Imanta Ziedoņa dzeja. Mums ir dažāda attieksme pret "Zaļo zemi", jo latvietis tur vairāk redz cilvēku attiecības, bet mums, dzīvojot karstā saulē un smiltīs, apbrīnojami liekas Latvijas dabas apraksti. Tad sapratu, ka Uzbekistānā tobrīd nav neviena cilvēka, kurš būtu mācījies latviešu valodu un nodarbotos ar literāru tulkošanu, un izdomāju, ka es to varētu darīt. Uzreiz pēc vidusskolas atbraucu mācīties, un nācās to darīt kopā ar latviešu plūsmu – pirmajā semestri jau bija jākārto eksāmeni latviešu valodā. Grūti bija, bet kaut kā galā bija jātiek, un sešos mēnešos to apguvu pietiekamā līmenī.

Vai nebija grūti iedzīvoties šeit no sadzīves viedokļa? Tomēr dažādi dzīves apstākļi, sadzīve un paradumi  – sākot ar klimatu un beidzot ar brīvā laika pavadīšanu.

Sadzīve man šeit ļoti patika, arī ēdiens garšoja, studentu dzīvē piedalījos – nu, varbūt vienīgi drusku kritu ārā, jo nelietoju daudz alkohola. Sevišķi tad, kad togad septembrī sākās lietus periods, es sapratu, jā, esmu nonācis īstajā vietā.

Kas bija tavi vecāki? Kur tu izaugi, cik tev ir brāļu un māsu? Kāda bija reakcija, kad tu pateici, ka paliec Latvijā?

Es nāku no vienkāršas ģimenes un piedzimu nelielā pilsētā Baisunā, kas ir netālu no Samarkandas. Tēvs bija finansists, nodarbojās ar grāmatvedību un citām līdzīgām lietām, bet mamma visu mūžu nostrādāja par medmāsu. Ģimenē mēs bijām pavisam desmit bērnu, nu esam palikuši astoņi, jo divas māsas ir mirušas. Vecāku arī vairs nav. Tēvs mani vienmēr ir atbalstījis, tomēr sākumā tā īsti nesaprata, ko es darīšu, kad būšu ieguvis izvēlēto izglītību. Vienmēr cerēja, ka es vēl kaut kur pēc tam iestāšos. Šo viņa cerību gan es esmu piepildījis, jo ieguvu arī juridisko izglītību, kas vēstnieka darbā ļoti noder. Līdz pēdējam brīdim vecāki gan arī cerēja, ka atgriezīšos, bet bija arī lepni par to, ko esmu sasniedzis. Ar brāļiem un māsām iespēju robežās tiekamies – gan es aizbraucu, gan viņi pie manis šad tad ciemos atbrauc. Bieži, protams, nesanāk – reizi divos gados apmēram. Radu pulks gan liels – vienreiz speciāli skaitījām, un mums pa visiem kopā ir 34 bērni.

Vai tev izdevās piedalīties arī lielajās valsts mēroga kokvilnas novākšanas talkās, kad to laikā vēra ciet skolas un daudzas valsts iestādes?

Jā, protams. Mēs bijām pilsētas bērni, nekur tuvumā kokvilnu neaudzēja,  un, sākot no 8. klases, mūs sūtīja tālu prom no mājām uz apmēram mēnesi, reizēm pat diviem – atkarībā no ražas un valsts plāna. Tas bija fiziski grūts darbs, taču izpildāmā norma bija reālistiska, un mums arī diezgan labi maksāja.

Kad tu pirmo reizi ieņēmi vēstnieka amatu, un kurā valstī tas bija?

Pirmoreiz par vēstnieku kļuvu pēc 17 dienesta gadiem. Biju līdz tam strādājis Uzbekistānā, Zviedrijā un Somijā par pirmo sekretāru, bet par pilntiesīgu vēstnieku kļuvu 2010. gadā Slovēnijā un Kosovā. Grūti nebija, jo ilgajā darbā vēstniekam darāmo darbu iemaņas bija apgūtas, un braucot es zināju, ko un kā darīšu, kādas būs manas prioritātes.

Tad, kad tu ienāc savā mājā un aizver durvis, kas tu esi vairāk – uzbeks vai latvietis?

Mēs mājās ar meitu Loretu runājam latviski, un no rītiem man skan Radio 1, jo ziņas man ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, un arī domāju es latviski.

Bet mājās tev tomēr ir Austrumu mēbeles un paklāji.

Mēs visi tomēr nākam no bērnības, līdz ar ko arī sanāk, ka, neko īpaši nedomājot, pie tās atgriežamies. Tās dažas mēbeles ir atvestas no Uzbekistānas, un arī Persijas paklāji uz grīdas ir autentiski. Taču uz grīdas mēs, protams, nesēžam. No dzimtenes esmu atvedis arī īsto plova vāramo katlu – kazanu – un arī speciālu, nelielu āra pavardu.

Kādu mūziku tu klausies?

Pārsvarā klausos latviešu mūziku, "Prāta vētra" man patīk, Ainars Mielavs arī, klasisko mūziku daudz klausos. Raimonds Pauls ir pats par sevi saprotams.

Kā ar ēdieniem? Vai tava meita māk pagatavot kaut ko no nacionālās uzbeku virtuves?

Brīvdienās mēs vienmēr gatavojam mājās un mainām ēdienus. Man pašam ļoti garšo zivs un arī Loretai garšo, līdz ar to tā ir mūsu prioritāte. Kad ir kādas svinības un nāk ciemiņi, tad, protams, gatavojam plovu, šad tad cepam arī uzbeku maizi. Bieži gan ne, jo plova pagatavošana prasa vismaz četras stundas.

Izstāstīsi savu plova recepti?

Mans plovs ir diezgan vienkāršs, un es pat teiktu, ka tas modificēts eiropeiskai gaumei. Uzbekistānā plovu taisa tikai no aitas gaļas un sanāk ļoti trekns ēdiens, bet esmu pamēģinājis to gatavot, izmantojot teļa vai  jaunlopa gaļu, un, manuprāt, izdodas ļoti labi. Galvenais ir ievērot pareizas proporcijas, jo visas galvenās sastāvdaļas – rīsi, burkāni un gaļa – jāņem no katra pa vienam kilogramam. Garšvielas īpaši nemēru un ņemu pēc izjūtām. Speciālo plova garšvielu gan es vedu no Uzbekistānas, jo te es to neesmu redzējis, arī Eiropā ne. Tā aug Pamira kalnos, un to sauc žira. Lieku vēl kinzas sēklas un sāli, un piparus pēc garšas. Gatavošanas secība stingri jāievēro – sakarsē eļļu, brūni sacep gaļu un sīpolus, pie kam gaļai jābūt izceptai pilnībā, tad liek klāt burkānus. Eļļu var lietot jebkuru, bet es dodu priekšroku vīnogu kauliņu eļļai. Līdz brīdim, kamēr burkāni gatavi, to visu vajag ik pa brīdim apmaisīt. Tad es lieku klāt turku zirņus, un no šā brīža vairs maisīt nedrīkst. Vēl pēc pusstundas tam visam pa virsu uzber nomazgātus rīsus un gaida, līdz tie gatavi. Minūtes divdesmit pirms beigām var rīsos ielikt pāris galviņas ķiploku ar visām mizām. Tā ir tā pamata struktūra, bet katrā Uzbekistānas novadā receptes ir dažādas – liek klāt gan riekstus, gan kaltētus augļus, gan citas sastāvdaļas.

Vai tu nēsā uzbeku nacionālo apģērbu?

Jā, man ir divi Uzbekistānā šūti halāti. Viens ir bagātīgi izrotāts un  domāts svētku reizēm, bet otrs pasēdēšanai ārā – ar kārtīgu oderi un labi noder vēsiem vakariem. Ir arī cepure – tjubiteika, pēc tās uzbeku ornamentu zinātāji var noteikt, no kurienes cilvēks nāk un kāda ir viņa nodarbošanās. Halāti arī var būt visdažādākajās krāsās un daudz pastāsta par to, no kurienes cilvēks nāk.

Kā Latvijā veidojās tava ģimenes dzīve? Vai pieturējies pie uzbeku tradīcijām, ka sievietes tomēr vairāk uztver kā apkalpojošo personālu?

Manā mājā tā nekad nav bijis, un arī Uzbekistānā šajā ziņā daudz kas ir mainījies. Man ir meita, ar kuru man ir ļoti labas attiecības. Tagad viņai ir arī draugs, par kuru es arī esmu priecīgs – puisis ir ar labu izglītību un lieliem dzīves plāniem. Ar sievu, kā jau tas dzīvē gadās, pēc desmit kopdzīves gadiem pašķīros, bet meita palika dzīvot kopā ar mani. Ar bijušo sievu mums joprojām ir normālas attiecības, kopīgs bērns tomēr vieno, un kaut kādos kopējos datumos arī tiekamies.

Skatos, tev mājā ir ideāla tīrība, un tā ir viena no pazīmēm, ka tev nav mājdzīvnieka. Jeb tieši šodien speciāli piekopi?

Kādreiz bija suns, bet tagad vairs nevaram ņemt jaunu. Pārāk daudz neesam mājās, un kas tad viņu te uzraudzīs. Mēs ar meitu esam pieraduši paši par sevis rūpēties un kopā arī māju uzkopjam. Kad pašķīrāmies ar sievu, viņa vēl bija diezgan maziņa, un es Loretai veltīju ļoti daudz laika, tāpēc mēs ļoti labi saprotamies. Februārī man bija zināmas veselības problēmas, un viņa mācījās Lielbritānijā. Teicu viņai: nebrauc, viss būs kārtībā. Arī draugi teica: nebrauc, mēs tavu tēvu pieskatīsim. Tomēr ne, viņa atbrauca un palika pie manis trīs nedēļas. Vai tēvs vēl ko vairāk var vēlēties? Nezinu, varbūt tas man par to, ka laimes izjūtu meklēju tieši savā bērnā un savā mājā… Austrumu vīriešiem no bērnības ieaudzina to, ka viņa galvenais dzīves uzdevums ir rūpēties par ģimeni un lai visiem ģimenes locekļiem būtu miera izjūta.

Kāds ir tavs hobijs?

Es diezgan daudz apmeklēju sporta zāli, vismaz trīs reizes nedēļā. Kādreiz diezgan daudz arī peldēju, tad vēl kalnu slēpošana – man Zviedrijā dzīvo labi draugi, un es braucu pie viņiem divreiz gadā. Vēl iespēju robežās, kad sanāk, uzspēlēju golfu.

Ūdenspīpi arī uzpīpē, spēlējot nacionālo spēli nardus?

Nē, pīpēt nepīpēju un arī spēli nespēlēju. Man labāk patīk kādu labu grāmatu palasīt.

Austrumos ir ļoti izplatīta auksto ieroču kultūra – vai tev arī mājās ir kāds uzbeku kinžals?

Jā, kārtīgs uzbeku kinžals man ir, pat vairāki. Tie gan ir ne tikai dekoratīvas nozīmes, bet arī lietošanai ikdienā – var gan gaļu sagriezt, gan, ejot uz mežu, līdzi paņemt.

Kad pabeigsi diplomāta karjeru un aiziesi pensijā, kur tu gribēsi pavadīt mūža nogali – Latvijā vai tomēr vēsturiskajā dzimtenē?

Šodien, ja tu man jautā, es tomēr redzu sevi Latvijā. Man tomēr ir bērns, un es ceru arī kādu mazbērnu sagaidīt un piedalīties viņa audzināšanā. Un man joprojām ir kāds īpašs mērķis – līdz šim esmu tulkojis Alberta Bela "Būris", Annas Sakses "Pasakas par ziediem" un Rūdolfa Blaumaņa noveles, bet vismaz vienu sapni es vēl gribētu īstenot – pārtulkot Annas Žīgures grāmatu "Es stāstīšu jums par Latviju".

Lai tev izdodas to īstenot. Paldies par garšīgo plovu!