Estētiska bauda un baiļu trīsas - augusta filmu izlase "Shortcut"
Lai gan kinoteātri ir atsākuši savu darbību, filmu industrija ar jaunu kases grāvēju iznākšanu nesteidzas. Uzņemšana nerit pēc reiz tik raitā plāna, pandēmijas draudu dēļ filmu pirmizrādes tiek pārceltas, un arvien vairāk cilvēku savus iemīļotos aktierus izvēlas lūkot straumēšanas servisos. Tostarp arī Latvijā strauji augošajā «Shortcut», kur augusta jaunumu piedāvājumā ir tiešām lielisks filmu klāsts.
«Lēdijas portrets ugunī»
Franču vēsturiskās drāmas «Lēdijas portrets ugunī» («Portrait of a Lady on Fire») darbība rit 18. gadsimta beigas Francijā.
Jauna sieviete Eloīze saderinājusies ar vecākās māsas bijušo līgavaini no Milānas. Lai līgavainis varētu redzēt, kāda izskatās viņa gaidāmā sieva, kādam ir jāuzglezno Eloīzes portrets, lai to pirms kāzām viņam nosūtītu. Tomēr Eloīze nevēlas precēties un atsakās no sava portreta gleznošanas. Tad viņas māte nolīgst gleznošanas skolotāju Mariannu, kurai uzticēts gleznot bez saderinātās klātbūtnes un piekrišanas. Ar katru brīdi Marianna iepazīst Eloīzi arvien vairāk. Un tā glezna slepus top.
«Lēdijas portrets ugunī» pagājušajā gadā tika izvirzīta dalībai prestižajā Kannu kinofestivālā. Un bez uzmanības nepalika – saņēma balvu par labāko scenāriju, kā arī īpašo balvu kā labākā no filmām, kas saistīta ar LGBTQ tematiku. Pēcāk tika nominēta arī «Zelta globusam» kategorijā «Labākā filma svešvalodā» un vispār ne vienā vien aptaujā atzīta par vienu no pagājušā gada labākajām Eiropas filmām. Franču režisores Selīnas Siamas veidotā drāma ir par divu sieviešu sevis apzināšanos un brīvību – gluži kā viņas iepriekšējie darbi. «Selīnas Siamas aizraujošais 18. gadsimta apsēstības stāsts demonstrē jaunu klasiskā stila meistarību,» tā par filmu pēc pirmizrādes izteicās kritiķis Pīters Bredšovs no «The Guardian», bez lielas domāšanas «Lēdijas portretam ugunī» piešķirot piecas zvaigznes. «Selīna Siama Kannās piedāvāja lieliski elegantu, noslēpumainu drāmu, kas pakļauj estētiskas baudas un baiļu trīsām,» intriģē Bredšovs, salīdzinot drāmu gan ar Alfrēda Hičkoka darbiem, gan slaveno romānu «Bīstamie sakari». Un saka: «Šis ir īsts stāsts par kaisli.»
Režisore Selīna Siama pati saka, ka nu bija pienācis laiks radīt stāstu nevis par sevis apzināšanos, bet jau par sievietēm, kuras zina, kas viņas ir. «Es gribēju radīt mīlas stāstu un stāstīt par sievietēm-māksliniecēm. Es gribēju, lai sajaucas radošs stāsts un mīlas dēka,» tā Siama. Par radošās profesijas pārstāvi viņa izvēlējusies gleznotāju, jo tas, viņasprāt, kino piedienot visvairāk un ir īpaši krāšņi atrādāms. Turklāt, iedziļinoties mākslas vēsturē, viņa atklājusi, ka 18. gadsimta otrajā pusē – tieši pirms Franču revolūcijas – esot bijis simtiem sieviešu-gleznotāju, kas radīja tieši portretus. Tātad filma ir ne tikai aizraujošs un neparasts mīlas stāsts, bet arī sava veida ekskursija vēsturē. «Es gribēju nofilmēt kaisli, kas pāraug mīlā, un gribēju, lai skatītāji to izdzīvo kopā ar galvenajām varonēm,» cer Siama.
«Neredzamais cilvēks» («The Invisible Man»)
«Neredzamais cilvēks» veidots pēc rakstnieka Herberta Velsa tāda paša nosaukuma romāna, kas iznāca pirms vairāk nekā 110 gadiem, motīviem.
Filmu, kas balstītas šajā darbā, nav bijis mazums, beidzamajos gados visvairāk ievērību guvusi 2000. gada filma ar Kevinu Beikonu titullomā, taču jaunais «Neredzamais cilvēks» pierāda – rimeiku radīšana mūsdienās var būt itin veiksmīga, un iespējas smelties tiem idejas ir neizsmeļamas, vajag tikai uzmanīgāk apkārt palūkoties. Ko tad jaunu piedāvā 2020. gada «Neredzamais cilvēks»? Krietni daudz spriedzes, lielisku galvenās lomas atveidotājas Elizabetes Mosas tēlojumu un pārsteigumu par to, ko var sasniegt ar Holivudas apmēriem salīdzinoši krietni mazu budžetu – kā vēstīts, tikai septiņu miljonu dolāru lielu.
Lai gan šī nav klasiska šausmu filma, vairāk gan zinātniskās fantastikas trilleris, drebuļmomentu netrūkst. Jau no pirmajām ainām skatītājs tiek turēts spriedzē, vietu, kurās aiz pārbīļa un pārsteiguma krēslā salēkties, nav mazums. Turklāt lieliska iespēja to panākt, protams, ir ar to, ka galvenais ļaundaris taču ir neredzams. Tātad briesmas var būt gaidāmas ikvienā mirklī…
«Maģiskās naktis» («Notti Magiche»)
Pagājušā gadsimta 90. gadi. Vakarā, kad noslēdzas Pasaules kauss futbolā, no Tibras izceļ kāda producenta līķi. Galvenie aizdomās turētie šīs slepkavības lietā ir trīs daudzsološi scenāristi...
«Maģiskās naktis», kurā film noir elementi ievīti satīriskā komēdijā, stāsta par itāļu kino Zelta laikmetu. Pats režisors šo darbu raksturo kā kaislīgu, sentimentālu un ironisku ceļojumu caur dižā Itālijas kino pēdējā uzplaukuma perioda spožumu un postu.
«Corpus Christi» («Boze Cialo»)
Oskaram nominētās poļu režisora Jana Komasa filmas «Corpus Christi» stāsts ļauj sekot divdesmitgadīgā cietumnieka Daniela ceļam viltus dzīvē, kurš ar dzidri zilām acīm mazpilsētas iedzīvotājiem liek uzticēties mācītājam, kas dievkalpojuma tekstu meklē telefonā un brīvajā laikā ļaujas šņabim, kokaīnam un tehno mūzikai.
Filmas galvenais varonis Daniels ir atbrīvots no jauniešu kolonijas, lai brauktu strādāt uz mazas pilsētiņas kokzāģētavu, tomēr plānotā iecere maina virzienu, ieejot vietējā baznīcā un nopietnā balsī izsakot nevainīgus melus. Daniels nav gatavs atteikties no sava sapņa kļūt par priesteri un, ģērbies mācītāja drēbēs, pārpratuma pēc sāk kalpot mazpilsētas draudzē.
Iedvesma filmas scenārijam ir nākusi no kāda reāla atgadījuma Polijā, kad vīrietis izlicies par mācītāju. Filma nevis aicina apšaubīt baznīcas institūciju vai mācītāja autoritāti, bet uzdod jautājumu - kas mācītāju atšķir no pārējiem cilvēkiem un kāpēc cilvēki kaut kam tic? «Šī filma nav tik daudz par Dievu un ticību, kā par cilvēku tieksmi pēc kāda pasaules skaidrojuma, jēgas. Es vēlējos nofilmēt mirkli kāda cilvēka dzīvē, kad ir vajadzīga ticība. Es gribēju parādīt, kur tā rodas, kā attīstās un kā tā iekapsulē jūtas - atvieglojuma, atpestīšanas sajūtu,» saka režisors Jans Komasa, kura filma šogad tika nominēta «Oskara» balvai kā labākā starptautiskā filma.
