Tumšie trīsdesmitie. Seriāla "Perry Mason" recenzija

«Perija Meisona» pirmās sērijas nepārprotami signalizē, ka savā stilistikā seriāls atsaucas uz specifisku un daudzu mīlētu kinožanru, ko dēvē par film noir jeb tumšo filmu. Bet kas tas ir? Ar šo apzīmējumu saista konkrētas stilistikas filmas, kas tapa ASV 20. gadsimta 40.–50. gados. Savu nosaukumu šis kino strāvojums ieguva ne tikai sava tumšā un aizdomu pilnā vizuālā stila, bet arī satura dēļ.

Gandrīz vienmēr film noir ir trilleri vai detektīvi. Visbiežāk galvenie varoņi ir privātdetektīvi vai izmeklētāji, stāstos nozīmīga loma ir liktenīgajām sievietēm, dialogi un varoņu savstarpējās attiecības ir asas un ciniskas. Visam pāri gulstas eksistenciālas un noslēpumainas noskaņas. Pastāvīgas sižeta sastāvdaļas ir slepkavības vai citi noziegumi. Lai gan pēc īsā apraksta šis var izklausīties pārāk nomācoši vasaras siltajiem vakariem, tomēr jāuzsver, ka parasti šīs stilistikas filmas ir fascinējošas un šarmantas. Tās ļauj izskatīgu aktieru izpildījumā un elegantā vidē izdzīvot notikumus, kurus laimīgā kārtā nenāksies pieredzēt dzīvē. Slavenākie šīs ēras kinodarbi turpina fascinēt pat šodienas prasīgākos skatītājus.

Jaunais seriāls «Perijs Meisons» nav izvēlējies kopēt pagātni un būt melnbalts, tomēr varoņi ir skarbi, viņu pirkstos nepārtraukti kūp cigaretes, un visa centrā ir neticami nežēlīga nozieguma izmeklēšana. Viss sākas ar to, ka Dodsonu pāris nodod noziedzniekiem izpirkuma maksu sava nolaupītā bērna atgūšanai. Mirkli vēlāk viņu rokās nonāk bērns, bet… miris. Šīs ir pirmās sērijas piecas minūtes, bet tālākās gandrīz astoņas stundas notiks nozieguma šķetināšana.

Vispirms aizdomu ēna sāk krist uz bērna tēvu, tāpēc kāds ļoti bagāts un ietekmīgs vīrietis nolīgst advokātu aizstāvībai, kurš savukārt nolīgst bezkompromisa detektīvu Periju Meisonu. Izrādīsies, ka bagātnieks nav vienkārši labvēlis savam kristīgās sektas draudzes biedram, bet viņa ārlaulības tēvs. Tāpat atklāsies, ka ne bez pamata bagātnieks, nolīgstot privātdetektīvu, teicis, ka viņš vēlas neatkarīgu izmeklēšanu, jo neuzticas Losandželosas policijai. Tam visam vēl pa vidu ir peripetijas ar aizdomīgu reliģisku organizāciju.

Patiesībā seriāla autori mums ļāvuši uzzināt ļoti daudz noslēpumu jau pirmās sērijas gaitā, tomēr intrigas saglabāšanas vārdā nedalīšos ar tiem visiem. Beidzoties pirmajai sērijai, ir ļoti patīkama pēcgarša, bet uzreiz prātā iešaujas jautājums... Ja tik daudz uzzinām par noziegumu jau pirmajā seriāla stundā, tad kas atliks nākamajām septiņām? Aizdomas izrādās pamatotas – seriāla temps pamatīgi pierimst, tomēr nenoplok seriāla kvalitāte.

Jā, «Perijs Meisons» varbūt nebūs tā daudzsēriju filma, kas visā tās garumā liks satraukumā sēdēt uz dīvāna malas un nervozēt, liekot mums visu stāstu noskatīties vienā naktī. Tomēr ne vienmēr seriāla kvalitāte ir mērāma pēc šāda parametra. Intriga par detektīvstāsta pavērsieniem izbalansējas ar cilvēcisko stāstu. Mums tiek dota iespēja iepazīt katru no viņiem, lai iespējami labāk saprastu, kā viņi kļuvuši par šiem skarbajiem raksturiem. Zināmā mērā raksturu un psiholoģiju iepazīšana kļūst ne mazāk interesanta kā pats sižeta ritējums un detektīvstāsta šķetinājums.

Uz astoņām stundām trīsdesmitajos

Ne mazāk patīkama ir iespēja izgaršot šarmanto 30. gadu Losandželosas vidi. «Perija Meisona» gaitā par būtisku stāsta elementu kļūst kāda reliģiskā organizācija. To vada daiļa, platīnblonda un ļoti harismātiska pašpasludināta praviete. Nokļūšana savādu reliģisko organizāciju virtuvē vienmēr ir aizraujoša pieredze, un tas ir pa ceļam arī Perija Meisona izmeklēšanā. Tomēr jauno seriālu var ne tikai slavēt, bet tam ir arī aspekti, kuri nešķiet viennozīmīgi veiksmīgi. Jau minēju seriāla garumu. Lai gan seriāla autoriem ir izdevies kvalitatīvi izmantot laiku, piepildot to ar izjūtu un psiholoģiskiem portretējumiem, brīžiem var pārmest zināma veida fokusa zaudēšanu stāstā. Skatoties uz gala rezultātu, pārņem sajūta, ka autoriem tomēr rūpīgāk būtu vajadzējis apsvērt sēriju garumu, jo brīžiem stāsta gaita pārāk noplok.

Vēl viens aspekts, kurā «Perijs Meisons» ir sekojis film noir piemēriem, ir filmas dialogi. Tie ir fascinējoši, nereti pilni ar patīkamu sarkasmu. Seriāls ir tālu no komēdijas, bet epizožu, kurās pasmaidīt par autoru melnā humora izjūtu, netrūks. Tāpat pelnītas uzslavas (ar dažiem izņēmumiem) visam aktieru ansamblim ar galvenās Perija Meisona lomas atveidotāju priekšgalā. Vairāk vai mazāk paslavēt var gandrīz katru seriāla aspektu. Tam piemīt apskaužama viendabība, un, sākoties pēdējās sērijas beigu titriem, pārņem nedaudz saldsērīga izjūta, jo vēl īsti negribas šķirties no iemīļotajiem varoņiem, bet kopā ar viņiem turpināt kļūt par vēl labāku cilvēku.

«Perijs Meisons» gan var brīžiem šokēt ar ļoti atklātiem fizioloģiskiem skatiem. To dēļ gan nevajadzētu vairīties no seriāla skatīšanās, jo šāda satura ainas ir vien dažas, bet tās neapšaubāmi ir baisas. Šāds paņēmiens ir saprotams, jo 40. gados, kad radās film noir, kinoskatītāju varēja šausmināt ar daudz piezemētākām lietām ekrānā. Mūsdienu skatītājam, kurš redzējis gandrīz visu, ir jādod daudz vairāk. Tas arī tiek darīts dažās privātdetektīva vizītēs morgā vai nozieguma vietās. Vai bez tā seriāls būtu sliktāks? Diez vai.

Pa pēdām TV klasikai

Jaunais HBO  veikums ir balstīts tāda paša nosaukuma seriālā, kas bija ASV televīzijas hits no 1957. līdz 1966. gadam. Varētu teikt, ka visa šī seriālu veidotāju komandas vecāku vai pat vecvecāku iemīļota skatāmviela bija oriģinālais daudzsēriju stāsts par Periju Meisonu. Vecais «Perijs Meisons» gan bija stāsts par aizstāvības advokātu Periju Meisonu, kurš uzņēmās daudzas šķietami neiespējami uzvaramas prāvas, cīnoties mazo un neaizsargāto vārdā pret aprobežotiem likuma pārstāvjiem. Jaunajā 21. gadsimta veikumā stāsts sākas krietni pirms tā. Kā moderni būtu teikt, šis ir prīkvels tam, kas notika 1957. gada daudzsēriju filmā, kuru visdrīzāk neviens no mums nav redzējis un nekad neredzēs. Jaunā «Perija Meisona» stāsts sākas ar posmu, kad Perijs Meisons vēl ir nabadzīgs un drūms privātdetektīvs un seriāla gaita viņu tikai aizvedīs pie kļūšanas par advokātu.

Skaidrs, ka Amerikas kinoindustrijai patīk smelties savā ļoti bagātajā vēsturē, bet bez visa tā jaunā daudzsēriju filma ir pastāvīgs un pārliecinošs mākslas darbs. Interesanti, ka atšķirībā no regulāras seriālu prakses, kad vienas sezonas sērijas uzņem vairāki režisori, drīzāk realizējot uzrakstītā un producentu ieceri, šoreiz visu materiālu ir radījuši divi režisori. Turklāt lauvastiesu no tā – Tims van Patens. Lai gan seriālu režisoru vārdi reti kļūst tik atpazīstami kā kinofilmu kolēģu personības, van Patena kontā ir dalība virknē ļoti veiksmīgu projektu. Daži no seriālu nosaukumiem, kuros viņš ir darbojies, neliks apšaubīt viņa pieredzi, piemēram, «Boardwalk Empire», «Soprano», «Troņu spēle». Ne velti piesaucu režisoru, ko nenākas darīt bieži seriāla kontekstā. Iespējams tieši režisoru duets ir panākumu atslēga vizuālās un psiholoģiskās viendabības saglabāšanā. Laipni lūgti iepazīt sarežģītās cilvēku personības drūmā, bet nenoliedzami šarmantā izpildījumā!