Katrai ģimenei - pa skeletam skapī. Seriāla "Defending Jacob" recenzija
Katra bestsellera jeb dižpārdokļa liktenis agrāk vai vēlāk ir tapt ekranizētam. Laiks ir pienācis arī Viljama Landeja 2012. gada ASV veiksmīgā detektīva «Aizstāvot Džeikobu» nonākšanai ekrānos. TV seriāls, tieši tāpat kā grāmata, neaprobežojas ar kriminālstāsta šķetināšanu vien, bet aizskar pusaudžu savstarpējās nežēlības tēmu un šķetina no tā izrietošo ģimenes drāmu.
Stāsta sižets nav balstīts patiesos notikumos, tomēr autori min, ka to ir iedvesmojis reāli noticis tiesas process. Pat ja tā nebūtu, viss «Aizstāvot Džeikobu» atainotais šķiet absolūti iespējams jebkur, kaut tepat Latvijā. Miniseriālu daudz vairāk gribētu dēvēt par digitālā laikmeta ģimenes drāmu, nevis detektīvu. Detektīvstāsts ir kā otrā plāna varonis, kas saglabā noslēpumu un uztur intrigu no sērijas uz sēriju.
Viss sākas ar slepkavību kādā nelielā, jaukā un visnotaļ turīgā piepilsētas rajonā. Bārberu ģimenes atvases Džeikoba klasesbiedrs ir atrasts nežēlīgi nodurts parkā pie skolas. Nav aculiecinieku, nav slepkavības ieroča. Izmeklēšanai piesaista labāko apgabala prokuroru Endiju Bārberu, Džeikoba tēvu. Slepkavība šokē sabiedrību tālu aiz pilsētas robežām, un no visām pusēm sākas spiediens pēc iespējas ātrāk atrast vainīgo vai vismaz kādu, ko saukt pie atbildības. Pirmās aizdomas, protams, krīt uz apgabalā dzīvojošo trīcelīgo pusmūža vīriņu Leonardu Pacu, jo viņš ir bērnu izmantotāju uzskaitē. Tomēr uz viņa vainu nenorāda nekādi pierādījumi. Nogalinātā zēna skolasbiedru iztaujāšana arī nesniedz nekādus rezultātus, bet virtuālajā vidē novērojams kaut kas pilnīgi cits. Jaunieši apspriež, kurš varētu būt vainīgais. Interneta komentāros viņi piemin, ka Džeikobs Bārbers daudzas reizes ir lielījies ar savu kaujas nazi un stāstījis, cik ļoti ienīst nogalināto zēnu. Džeikobs, tāpat kā daudzi citi, cietuši no upura mobinga. Notikumi sāk attīstīties ātri. Uz līķa atrod vienu vienīgu pirkstu nospiedumu. Tas pieder Džeikobam, kuru arestē, kamēr Endiju atstādina no prāvas un ģimenei jāiebarikādējas savā privātmājā, kuru regulāri ielenc sensāciju asinskāra prese. Lai gan Džeikobs visu spēj paskaidrot, tomēr seriāls savu patieso vērtību sāk iegūt tad, kad pašus vecākus sāk mākt šaubas par zēna nevainību. Prāvai un apkārtējo nosodījumam par labu nenāk arī kāds rūpīgi glabāts noslēpums, par kuru Endijs nav izstāstījis nevienam. Pat saviem tuvākajiem. Viņa tēvs un Džeikoba vectēvs, izrādās, nav miris, bet izcieš mūža ieslodzījumu par izvarošanu un slepkavību. Slepkavību, kas izdarīta nodurot.
Pēkšņi anekdotes, kuras ik pa brīdim dēls stāsta tēvam un tēvs dēlam, vairs nešķiet smieklīgas. Sākas noslēpuma un pagātnes šķetināšana ar ne mazums intriģējošiem sižeta pavērsieniem. Patiesībā tas ir uzstādījums ģimenes drāmai, kas notiek ar amerikāņu stereotipiem pārpilnā namā. Līdz tam laimīgā, pārtikusī Beikeru ģimene, kas vēl tikko plānoja ceļojumu uz Meksiku (tas jau ASV kontekstā ir raksturojums pats par sevi, jo nav nekā banālāka kā turīgas vidusmēra ģimenes ceļojums uz Meksiku vai Havaju salām), tagad sāk apšaubīt jebko savā dzīvē. Seriāla struktūra veidota tā, ka eleganti parāda pēdējā sērijā, par ko patiesībā ir stāsts. Tās pašā sākumā detektīvstāsts atrisināsies, bet cilvēciskā drāma turpināsies. Bet līdz tam jānonāk jums pašiem!
Ar skandināvu garu
Tieši balanss starp cilvēku attiecībām un sižeta pavērsieniem noteikti ir galvenā seriāla kvalitātes atslēga. Lai gan kritiķu vērtējumi dalās, skatītāju atzinība ir izteikti pozitīva. Tas nav nekāds pārsteigums, jo prasmīgi ekranizēti ir visi galvenie pieturpunkti, kas var būt interesanti vakariem pie televizora ekrāna, – samezglotas attiecības, ar kurām spētu asociēties gandrīz jebkurš, krimināls noslēpums, lieliski aktierdarbi.
Turpat vai astoņu stundu miniseriālu ir režisējis viens vienīgs režisors, kura karjera arī apliecina meistarības klātesamību. Amerikā strādājošais norvēģu režisors Mortens Tildums plašāk pazīstams ar savu 2014. gada filmu «Imitācijas spēle», kurā galvenajā lomā ir Benedikts Kamberbačs. Par šo darbu norvēģis izpelnījās nomināciju režijas kategorijā «Oskara» balvai. Jāpiemin, ka režisora izcelsme mazliet atspoguļota arī šajā TV stāstā. Lai gan pirmajā mirklī viss var šķist caur un cauri amerikānisks, visu neuzkrītoši caurvij noskaņa, kas piemīt Skandināvijas detektīvstāstiem. Esmu gatavs solīt, ka ziemeļnieku detektīvstāstu cienītājiem, kuru Latvijā noteikti netrūkst, «Aizstāvot Džeikobu» ies pie sirds. Šāda kombinācija starp stāsta saturu un režisoru šķiet apsveicams un gudrs producentu gājiens.
Tāpat seriālā ir manāmi mājieni, kas raksturīgi gudriem kino veidotājiem, kuri spēj sajūsmināt aktīvākos kinoskatītājus un zinātājus. Neiegrimšu dziļā kinovēstures atsauču uzskaitīšanā, tikai pieminēšu vienu. Kad Beikeru ģimene atvadās no regulārās vizītes pie viņu advokātes, mēs uz mājas fasādes sienas varam pamanīt ieskrāpētu burtu M. Tieši tāds pats burts bija izšķirošā stāsta detaļa 1931. gada vācu filmā «M», kas ir viens no visnozīmīgākajiem kriminālkino klasikas darbiem. Tie, kas ir redzējuši šo vācu klasikas darbu un ieraudzīs burtu šajā stāstā, iespējams, apjautīs, ko mums autori ar to signalizē. Manu personīgo sajūsmu gan vēl vairāk izsauca kāda cita, ne tik intelektuāla detaļa. «Aizstāvot Džeikobu» ir «Apple TV+» producēts daudzsēriju stāsts, un, tāpat kā citos šīs platformas darbos, ļoti pamatīgos apjomos filmā visi lieto viedtālruņus, datorus un citus tehnoloģiskus gadžetus ar ābolīša logo. Visi un uzkrītoši daudz, izņemot vienu vienīgu cilvēku. Vienu no galvenajiem aizdomās turamajiem un visādi nesimpātisku varoni, kuram ir kāda cita ražotāja telefons.
Kaut kas par daudz, kaut kas par maz
Tomēr par spīti gudrajam režisoram ne gluži viss ir tik fascinējošs, kā brīžiem šķiet. Miniseriāla vidū pārņem tik bieži piedzīvotā sajūta, ka atkal TV autori ir kaut ko pastiepuši drusku garāku, nekā stāsta izstāstīšanai tas būtu vajadzīgs. Nē, garlaicīgi nekļūst, bet varbūt aizraujošāk būtu bijis šo stāstu izstāstīt par pāris sērijām īsākā formātā. Iepriekš pieminētais amerikānisms dažbrīd laužas cauri par spīti labajam režisoram un talantīgajam aktieru ansamblim (lielākais spīdeklis ir Dž. K. Simons, kurš fascinējoši iejūtas kādā 2. plāna lomā). «Aizstāvot Džeikobu» noteikti nesasniedz producentu «AppleTV+» pašu uzlikto latiņu ar seriālu «Rīta šovs». Tas vēl arvien paliek «Aplle TV+» gudrākais un veiksmīgākais darbs.
«Aizstāvot Džeikobu» dialogi dažbrīd rada sajūtu, ka ir norakstīti no bērnu audzināšanas un psiholoģijas rokasgrāmatām. Visa vizuālā pasaule ir ļoti vienmuļa. Protams, šis stāsts koncentrējas uz satura un psiholoģijas smalkumiem, un vizuāliem karuseļiem šeit nebūtu vieta. Tomēr ir sajūta, ka šis attēls ir redzēts jau simtiem citos vidējā ranga amerikāņu kino un TV darbos. Tāpat autori mums pārlieku bieži saka priekšā, kad ir jāskumst un kad jāsatraucas ar mūziku, kas izvilkta no banalitāšu plaukta.
Iespējams, šis nav bijis neviena radošās grupas dalībnieka sirdsprojekts, bet drīzāk tehnisks piedzīvojums, kas godam paveikts. Brīžiem «Aizstāvot Džeikobu» var drīzāk atgādināt labi izveidotu produktu, nevis mākslas darbu ar savu raksturu vai unikālu pēcgaršu. Tomēr ticu, ka tas neliks vilties detektīvu cienītājiem. Lai gan turpat vai visi tehniskie paņēmieni ir kaut kur pārāk daudz reižu redzēti, beigu beigās viss kopā ir labi nostrādāts, kur cilvēku attiecību līkloči un gana intriģējošs sižets neļaus novērsties no daudzsēriju stāsta. Tieši otrādi. Šī žanra cienītājiem «Aizstāvot Džeikobu» ir rekomendējams kā viena no obligātajām šīgada skatāmvielām, un ticu, ka daudziem tas var kļūt par gada grodāko TV detektīvu.
