"Esmu atvērusies!” Madara Kiviča par jauno dzīvi pēc šķiršanās

Madara Kiviča intervijas laiku saplānojusi tā, lai pagūtu īstenot arī citas sarunātās tikšanās. Viņa teic, ka dienas esot gana piesātinātas. Laika taupīšanas nolūkā viņa, piemēram, nesazinās rakstiski, bet gan ierunā balss ziņas. Arī intervijas laikā viņa palūdz pārtraukumu, lai ierunātu dažas balss ziņas, plānojot turpmākos dienas notikumus. Bet atvases Kima un Keitija, kuras dzimušas rudenī šķirtajā Madaras laulībā ar mūziķi Andri Kiviču, tikmēr pieskatot tētis. Madara visu intervijas laiku ir dzīvespriecīga un atklāta un, kā saka pati, tikai šajā gadā patiesībā atguvusies pēc lielajām dzīves pārmaiņām, kad aizpērnā gada nogalē piedzīvojusi vīra sānsoli un aiziešanu no ģimenes.

Cik laika pagājis, kopš esi brīvas sievietes statusā?

Kopš Andris aizgāja no mūsu ģimenes... gads un septiņi mēneši.

Atskatoties – kā tev pagājis šis laiks?

Šobrīd man šķiet, ka laiks pagājis ļoti ātri, taču tobrīd gan tā nešķita. Viss likās citādi. Tajā brīdī bija visādas grūtības, ar kurām jāsaskaras, pārmaiņas…

Kā šķiršanos uztvēra meitas?

Ar meitām pēc šķiršanās ir bijis visādi. Ir bijuši arī grūtāki brīži, bet tagad viss ir labi. Es visu esmu mēģinājusi izskaidrot, daudz ar viņām runājot. Viņām šajā situācijā izmisusi un bezcerīga mamma noteikti nebūtu palīdzējusi. Šobrīd jau meitas ir pieņēmušas jaunos dzīves apstākļus. Nav jautājumu, pārpratumu. Viņām ir svarīgi, ka vecāki saglabā cieņu. Redzu, ka arī mēdz sekot līdzi mūsu telefonsarunām. Piemēram, Andris ļoti skaļi runā, un meita, dzirdot telefona sarunu, domāja, ka mēs strīdamies. Taču tas tā nebija, Andris vienkārši ir impulsīvs. Tā nu man nācās paskaidrot, ka mamma ar tēti nestrīdas.

Tev noteikti bija savas skices nākotnei...

Kad cilvēks dzīvo laulībā vai ir attiecībās, viņš nedomā, ko darīs, kad izšķirsies. Ar tādu domu neesmu dzīvojusi. Protams, sākumā bija apjukums, neziņa, bet laika gaitā izveidojās sava vīzija par to, kā aptuveni to nākotni virzīt. Taču tas nenotiek ātri. Tas vēl aizvien turpinās… Lai arī šobrīd viss manā dzīvē ir labi, tāpat es aizvien meklēju savu virzienu, kā realizēties.

Kas bija tavas prioritātes pēc šķiršanās?

Sevi morāli „savest kārtībā”. Domāju, jebkurai sievietei tas ir svarīgi. Ja morāli nebūsi stabils un nevarēsi atjaunot iekšējo enerģiju un dzīvesprieku, tu nevarēsi veiksmīgi ar vieglumu atrisināt pārējās dzīves lietas. Uz tā pamata var rasties dažādas veselības problēmas, kuras bija skārušas arī mani. Piemēram? Fiziskā pārpūle, jo es skrēju, skrēju, gribēdama ar visu tikt galā pati, bet jāsaprot, ka visiem mums ir kaut kādi ierobežoti resursi. Pārpūlēju sevi tajā dzīves skrējienā. Moto bija – mazāk gulēt, vairāk darīt. Svarīgi bija mentāli sakārtot prātu, lai nedzīvotu pagātnē.

Kā šķiršanos uztvēra tavi ģimenes locekļi?

Ģimenē pārsvarā tie, ar kuriem esmu runājusi, mani atbalsta un vienmēr ir pratuši konstruktīvi pateikt, ko domā. Bet par to visu kopumā esam runājuši ļoti maz. Man patiesībā nepatika to klāstīt visapkārt, šo šķiršanos galvenokārt izdzīvoju sevī.

Kas bija tie cilvēki, kas tev bija apkārt laikā, kad izjuka ģimene? Cik liela nozīme bija apkārtējo atbalstam?

Man sociālajos tīklos rakstīja neskaitāmi daudz cilvēku. Protams, es atvainojos tiem, kam aizvien neesmu atbildējusi, bet tas tāpēc, ka vienkārši nevaru atbildēt visiem, jo mana ikdiena ir gana saspringta, gana piepildīta, krāsaina. Ir stāsti, kurus esmu izlasījusi, bet neesmu atbildējusi, taču tas nekad nav bijis aiz augstprātības. Man vienkārši nav pieticis laika. Šie cilvēki, kuri rakstīja, man savā ziņā palīdzēja. Daudzi dalījās ar saviem dzīvesstāstiem. Gan sievietes, gan vīrieši, daudziem ir bijušas krietni smagākas šķiršanās.

Citiem tas nav noticis publiski, bet manā gadījumā bija. Taču fakts par šķiršanos jau neatšķiras. Tādas ir bijušas un būs arī citām ģimenēm. Kad dzīvoju laulībā, es, protams, par to visu tā nedomāju. Veidoju savu ģimeni un nefokusējos uz citām, viņu nebūšanām. Tā taču nebija mana dzīve. Man bija savējā, man bija sava ģimene. Pēc šī svešo cilvēku atbalsta es sapratu, ka tāda veida atbalsts arī ir nozīmīgs.

Taču es to pieņēmu tā, ka šis fakts ir noticis, tur neko vairs nevar mainīt, ātri apzinājos un izanalizēju – ja Andris gribētu atgriezties ģimenē, es to nespētu pieņemt. Man bija jāsaprot, ko darīt tālāk. Man ir divi bērni, man ir jādomā par reālo dzīvi. Man nebija laika ļauties sevis žēlošanai.

Vai šobrīd tev nākas saskarties ar to, ka esi Kiviča bijusī sieva?

Tas, ka esmu Andra Kiviča bijusī sieva, manu dzīvi nekādā veidā neietekmē. Man ir bijuši gadījumi, kad esmu satikusi cilvēkus, kuri domā, ka esmu Andra māsa. Tie cilvēki neko daudz par mums nezināja, tikai kaut kur kopā bija redzējuši. Es to uztvēru ar vēsu prātu. Labi, lai es būtu Kiviča māsa, jo daudzi teikuši, ka mēs esam vizuāli līdzīgi.

Es tagad arī nesekoju līdzi tam, kas tiek par viņu rakstīts. Uzzinu vien tik, cik parunāju ar viņu pašu. Man nav laika sekot notikumiem Andra dzīvē. Ir tik daudz lietu, ko vēlos dzīvē darīt un iemācīties, piemēram, vasarā veikot, ziemā – snovot.

Daudzi ir pamanījuši, ka tu pēc šķiršanās burtiski uzplauki, kļuvi sievišķīgāka.

Patiesībā bija tā, ka es sāku vairāk sev pievērsties kā sievietei, nevis kā tikai divu bērnu mammai, jau esot laulībā ar Andri. Sapratu, ka bērni ir paaugušies un es gribu justies forši, vizuāli sevi sakopt, izveidot savu tēlu. Tāpat mēs ar Andri sākām aktīvāk blogot, un bija jāpiedomā par savu koptēlu.

Kā tu raksturotu savu tēlu? Kā to izkopi?

Jā, varētu teikt, ka esmu kļuvusi sievišķīgāka, savā garderobē iegādājos vairāk kleitu, bet viens no galvenajiem nosacījumiem ir, lai es justos ērti. Lai tērps labi izskatās un ir ērts. Man patīk klasiski un sportiski apģērbi. Man ir pazīstama stiliste, kura man palīdz šajos jautājumos, ir draudzene, kura ļoti skaisti ģērbjas, un es no viņas iedvesmojos. Veikalā izvēloties apģērbu, ļoti piedomāju, ar ko to sakombinēšu, kur vilkšu. Tāpat vairāk uzmanības pievēršu apģērba kvalitātei.

Kādi ir labākie komplimenti, kurus esi saņēmusi pēc šķiršanās?

Īsti. Tādi vienmēr silda sirdi. Nesen kāds cilvēks man uzrakstīja vienkāršu komplimentu: „Tevi personīgi nepazīstu. Tu ļoti labi izskaties, un tu esi super mamma.” Tādu vienkāršu komplimentu saņemot, ir patīkami. Citreiz ir gadījumi, ka uz ielas pienāk klāt cilvēki vai veikalā pie kases kaut ko pasaka. Ir bijuši cilvēki, kuri paslavē par manu nostāju, ar kādu izgāju cauri šķiršanās laikam. Kaut gan es pati neplānoju, cik glīti vai neglīti izšķiršos. Darīju tobrīd tā, kā dabiski jutu. Varbūt es kādu esmu aizvainojusi, taču esmu tas cilvēks, kurš prot atvainoties. Un es arī ļaunu prātu uz cilvēkiem turēt neprotu. Visi kļūdās...

Kādas ir jūsu attiecības ar Andri šobrīd?

Mēs runājam tikai par bērniem, viņu audzināšanu. Nerunājam neko citu. Manās interesēs ir, lai viņam viss labi. Ļaunu nevienam nevēlu. Kad ir iespēja, viņš ar meitām ir kopā. Pieskata un pavada laiku. Andrim vedu bērnus, jo nevaru atļauties sēdēt mājās un nestrādāt. Abi plānojam laikus, kad pie kura meitenes atrodas…

Kāda ir tava attieksme pret to, ka jaunajai Kiviču ģimenei gaidāms pieaugums?

Tas uz mani neattiecas, jo tā vairs nav mana dzīve un ģimene. Kristofers (Kiviča dēls no attiecībām ar Danu Dombrovsku, kurš ir jau padsmitgadnieks) man bija tuvāks, jo bieži bija pie mums, bet jaunās ģimenes notikumi mani neskar. Lai šis bērniņš aug vesels, lai viņam viss labi.

Ja, piemēram, Andris būs tālu koncertos un Lienei vajadzēs piena maisījumu bērna ēdināšanai, es to aizvedīšu. Citādi tur nejaucos, jo tā vairs nav mana dzīve. Viņš ir manu meiteņu tētis, ar to arī viss beidzas.

Gan jau esi domājusi arī par jaunu attiecību veidošanu... Vai uz randiņiem ej?

Mūsdienās ir tā privilēģija, ka pirms tikšanās ir iespēja veikt video zvanu. Parunāties ar cilvēku, redzēt viņu un tikai tad, ja patīk, iet uz tikšanos. Citādi dzīvoju ar meitenēm, un darba ir daudz. Uzraksta jau man kāds, uzraksta… Tas labi.

Kā šobrīd paiet tava ikdiena?

Strādāju par auklīti, palīdzu, piestrādājot interjera dizainā. Domājot ilgtermiņā par nākotni, mans aicinājums ir darbs, kas saistīts ar bērniem. Man ļoti tuvi ir bērni ap trīs un četriem gadiem. Tas ir ļoti interesants vecums. Domāju izglītoties pedagoģijas jomā, piemēram, rīkot izglītojošas nometnes bērniem.

Un vispār es jūtos labi. Emocionāli labi. Žēl, ka vasarā nenotiks koncerti un festivāli, jo tieši šogad man gribējās to visu izbaudīt. Likās, ka pērn nebiju gatava baudīt šādus notikumus, bet šajā vasarā labprāt jau atpūstos. Šogad esmu atvērusies. Pagājušais gads bija saspringts, bija jākārto šķiršanās dokumenti, jārisina jautājumi par bērniem, skolu. Šogad viss ir daudz skaidrāk, stabilāk, mierīgāk. Pati esmu pilnībā nomierinājusies. Manī nav ne naida, nekādu citu negatīvu emociju. Šis ir gads, kad sākas jauns laiks...