Miljonāra Krūmiņa meitai Maijai Krieviņai krīze atvērusi acis

Miljonārs Jūlijs Krūmiņš savu izloloto nekustamo īpašumu projektu biznesa vadīšanu ir nodevis pieaugušo bērnu rokās, un jaunā paaudze ar saviem darbiem jau ir viņam apliecinājusi gan to, ka ģimene ir spēks, gan – ka no tēva ir mantots kā radošums, tā uzņēmēja gēns.

Jūlijs Krūmiņš allaž ir uzsvēris, cik nozīmīga viņam ir ģimene. Kā tu, viņa meita, to izjūti?

Lai saprastu Jūliju, ir jāatgriežas nedaudz pagātnē. Jūlija mamma Alvīne ir pārdzīvojusi karu, un nedod Dievs mums kādreiz ko tādu piedzīvot, bet tieši šis laiks ir veidojis gan vecmāmiņas Alvīnes, gan Jūlija raksturu. Jo tieši grūtībās tas norūdās – Jūlijs uzticas sev un saviem spēkiem, ir prasīgs ne tikai pret sevi, bet arī pret apkārtējiem, īpaši jau pret saviem bērniem. Viņš mūs mīl „pa savam”, ko mēs sapratām tikai ar laiku – jo stiprāki būsim raksturā, jo vienotāki kā ģimene un komanda, jo vairāk spēsim paveikt. Un tad arī viņam būs mierīga sirds, ka mēs tiksim galā, kad viņš pats gribēs „aiziet pensijā”.

Kovidkrīze lielā mērā apstādināja pasauli. Ko jums ir iemācījis šis pandēmijas laiks?

Kamēr netika novilkta rokas bremze valstiskā līmenī, mēs bijām tik tālu cits no cita – katram savi darbi, savas lietas un savas ģimenes. Tu iestāsti sev, ka viss jau labi, kad būs kādas problēmas vai vajadzības, tad jau piezvanīs, bet patiesībā kopā vajag būt priekos un bēdās ar visu ģimeni un atrast to minūti, lai piezvanītu katram. Atzīšos, ka arī mums ar Uģi (Maijas vīrs galdnieks Uģis Krieviņš) bija dienas, kad nebija spēka parunāt vakarā vai paspēlēties ar meitu Alvīni, jo vienkārši bijām pārguruši no tās skriešanas. Mēs salīdzinājām šo laiku ar tādu kā sava veida „kara situāciju”, kurā auga Jūlijs, – kad robežas ciet, no mājām iet ārā nav ieteicams, katru dienu ir statistika par slimajiem un mirušajiem, nekā pozitīva, un tieši šajā laikā mēs, visa dzimta, arī satuvinājāmies kā viens veselums. Dzīvē viss mainījās. Un patiesībā mēs sapratām, ka arī biznesā gaidāmas pārmaiņas. Situācija un dzīve pati radīja apstākļus, kad mums kā darbiniekiem, vadītājiem ir jāmainās.

Ja nebūtu bijusi šī Covid-19 krīze, pieļauju, ka mēs dzīvotu tieši tāpat, kā līdz šim. Vienkārši sapratām, ka tā vairs dzīvot nevar – ne biznesā, ne ģimenē. Starp citu, dienu pirms robežu slēgšanas man izdevās arī savu Maskavā dzīvojošo mammu atvest uz Latviju, lai visi esam blakus un pārdzīvojam šo laiku kopā. Un šobrīd es tā patiesi sajutu un sapratu, ko nozīmē būt mammai – ka gribas savākt visus kopā un būt kopā. Un tas ir tieši tas, ko arī Jūlijs visu laiku ir vēlējies. Es ar prieka asarām acīs skatos, kā Alvīne spēlējas un dauzās ar savām māsīcām un brālēniem. Pirms tam vienkārši nebija laika un likās, ka ar dārziņu pietiek, bet nē taču – tieši ģimenes bērni stāvēs cits par citu gan prieka brīžos, gan grūtībās.

Tūrisma un izmitināšanas jomas, ko pārstāvat, kovidkrīze faktiski paralizēja. Kā šīs pārmaiņas skāra uzņēmuma kolektīvu, un kā darbinieki to uztvēra?

Pirmkārt, lēmums, ka uzņēmumos nepieciešama diezgan būtiska restrukturizācija, bija emocionāli smags, tas skāra gandrīz visas struktūras. Bijām spiesti atteikties no darbiniekiem, kas pie mums strādāja pat vairāk nekā 20 gadu! Pirms kovidkrīzes nodarbinājām 45 darbiniekus, bet nu daļa kolektīva mums ir bezalgas atvaļinājumā vai dīkstāvē. Daļai darbinieku bijām spiesti īstermiņā samazināt algu. Tāpēc no sirds esmu pateicīga savai komandai un visiem darbiniekiem par sapratni un atbalstu šajā laikā. Mums ir lieliska komanda, un es ļoti ceru, ka drīz situācija nostabilizēsies un mums izdosies vēl ilgi kopā strādāt.

Kāds būtu jūsu novēlējums sev un visiem līdzcilvēkiem?

Lai mēs nepazaudējam cilvēcību un ģimeniskumu. Lai mēs novērtējam cits citu vairāk un ieraugām, tā patiesi ieraugām viens otru! Esmu iemācījusies būt pateicīga šim pandēmijas laikam, jo, protams, ne viss ir rožaini un viegli, bet tieši šis laiks ļāva novērtēt to, kas man ir apkārt un ko es nevarētu nopirkt ne par kādu naudu, – tā ir mana ģimene!