Brīžiem patiess stāsts. Seriāla "The Great" recenzija

Seriāls «The Great» («Varenie») ir pat ļoti piemērots šim brīdim, jo tam ir maz kopīga ar majestātisku nopietnību, kādā ierasti skatāmies stāstus par monarhiem. Lai gan jaunajā amerikāņu daudzsēriju stāstā netrūkst dramatisma un intrigu, tas ir liderīgs un bezgala ironisks.

Valdnieki jaunībā

Tā vien šķiet, ka galma intrigas ir un būs neizsmeļams materiāls filmām un seriāliem. «Varenajos» mēs, līdzīgi kā stāstos par Mariju Antuaneti, kopā ar jaunu meiteni nonākam svešas zemes galmā, kur valda savi, galvenajai varonei nepazīstami likumi, tikumi un intrigas. Visticamāk, mums nezudīs interese skatīties šādus stāstus, jo tie mums ļauj laika mašīnā aizceļot uz pagātni, turklāt nokļūt vidē, kas bija pilnīgi nepieejama parastajiem mirstīgajiem. No otra puses, noslēgtā vide, kurā valda kaudzēm nerakstīto likumu, ir izcils psiholoģisks uzstādījums, kas izdevīgs pašu stāstu radītājiem, kurā «iemest» stāstu galvenos varoņus. Vēl jo labāk, ja tie ir jauni, naivi un nepieredzējuši, kāda šajā gadījumā ir Katrīna, kura vēl tikai kļūs par Lielo.

Veiksmīga seriāla stūrakmens ir tā ievads jeb pirmās sērijas neatkarīgi no tā, cik garš tas grasās būt. «Vareno» ievads ir ļoti fokusēts un skaidrs gan satura, gan stila ziņā. Tas vēsta par jaunu meiteni no Austrijas, kura ir no bankrotējušas aristokrātu ģimenes. Kā jau laikmetam pienākas, par viņas laulībām notikusi vienošanās bez viņas iesaistes, tomēr par to jaunā Katrīna, bērnišķīgi šūpojoties šūpolēs ar savu draudzeni, tikai priecājās, jo viņa kļūs par tālas zemes imperatori jeb Krievijas valdnieka sievu.

Laulības izrādās izdevīgas abām pusēm, jo tās finansiālās problēmās dzīvojošai Katrīnas ģimenei ir izdevīgas, bet Krievijas imperatoram nepieciešama augstdzimusi sieva no Eiropas, kuras ģimenei nav politiskas ietekmes. Jaunā Katrīna, cerību pilna, dodas no tobrīd apgaismības ideju caurstrāvotās Eiropas uz Krieviju, kur sievietes galmā neprot lasīt, valkā parūkas no Parīzes kā cepures, kur pils gaiteņos notiek piedzērušos kalpu kautiņi un pazemošanas, turpat blakus pie mumificētās valdnieka mātes, kura tur ir izstādīta gluži kā Ļeņins. Pāri visam izrādās, ka veltas ir bijušas arī Katrīnas romantiskās ilūzijas par savu līgavaini, kurš ir rupjš, valdonīgs un izvirtis bērns pieaugušā ķermenī. Sieva viņam ir bijusi nepieciešama, lai tiktu pie augstdzimuša troņmantinieka un tiktu vaļā no politiska spiediena. Pēc vairāku sāpīgu aizvainojumu virknes un bēgšanas mēģinājuma atpakaļ mājup, Katrīnai ar viņas uzticamās kalpones gādību dzimst ideja varu ņemt savās rokās. Atliek tikai tikt vaļā no imperatora.

«Vareno» pamatā ir stāsts par daudziem labi zināmo Krievijas valdnieci Katrīnu II, pirms viņa nāca pie varas pēc sava vīra, imperatora Pētera III nonāvēšanas. Viņa bija visilgāk vadījusī Krievijas valdniece. Uzreiz jāsaka – seriāls visnotaļ brīvi spēlējās ar īsto vēsturi un to pavisam noteikti nevajadzētu izmantot kā objektīvu informācijas avotu Krievijas izzināšanā. Ne velti katras daudzsēriju filmas nosaukuma sākuma titrs tiek papildināts ar mazu, rotaļīgu piebildi – brīžiem patiess stāsts.

Kleitās ar rokmūziku galvā

Kostīmdrāmas žanrā labu laiku šķita gandrīz neiespējami izdarīt kaut ko jaunu. Tomēr šajā gadsimtā ir bijuši pāris ļoti spilgtu piemēru, ka tomēr to var paveikt. Vispirms jau 2006. gadā daudzu mīlētā Sofija Kopola filmā «Marija Antuanete» drosmīgi atļāvās izmantot mūsdienu popa un roka mūziku. Toreiz oriģinālais paņēmiens attiecīgajos brīžos radīja sajūtu, ka leģendārā karaliene ekrānā patiesībā ir tāda pati jauna, apjukusi meitene, kādas ir daudzas viņas vienaudzes šodien. Tomēr vēl spilgtāka rotaļa ar kostīmdrāmu žanru bija 2018. gada ekscentriskā vēsturiskā drāma «Favorīte», kas, šķiet, no jauna atvēra acis uz to, ko ir iespējams pavēstīt kostīmdrāmās par varas intrigām galmā.

«Favorīti» un seriālu «Varenie» vieno kāds ļoti svarīgs cilvēks. Respektīvi, austrālietis Tonijs Maknamara, kurš ir radījis abu ekrāna darbu scenārijus. Radniecība un rokraksta turpināšana veiksmīgi izmēģinātajā žanrā patiešām ir jūtama. Varbūt pat pārāk daudz. Visšarmantākais šķiet tonis, ar kādu stāsts tiek pasniegts. Lai cik skumji vai pat traģiski būtu sižeta pavērsieni, netiek zaudēta pamatīga ironijas un sarkasma deva, ar kādu  skatāmies uz it visu notiekošo. Sekojot stāstam, nav sajūtas, ka autori cenšas godbijīgi paklanīties pagātnes aristokrātu priekšā, bet tieši pretēji – izmanto viņus, lai stāstītu par šodien un mūžam aktuālo. Vienlaikus padarot pagātni saistošu ar bagātīgu humora mērci un ne mazums pikantiem jokiem.

Kā viens no piemēriem atkāpēm no kalpošanas vēsturei ir minams tas, ka šis galīgi nav vēsturiski precīzs stāsts. Tomēr tas ir ieturēts ar gaumi, un stāsta vajadzībām ir pielāgoti daži vēsturiskie apstākļi. Autoriem pārmest kaut ko būtu grēks, skatoties uz veiksmīgo rezultātu. Tāpat kā to, ka labākajās amerikāņu tradīcijās viss Krievijas galms runā angļu valodā. Pats imperators Pēteris III, kurš dzimis un audzis Vācijā, pēc vēstures liecībām, krieviski esot runājis ar lielām grūtībām, un savulaik (neņemšos droši apgalvot, ka precīzi viņa valdīšanas laikā) Krievijas galma sarunvaloda bija franču. Tad beigu beigās šādā juceklī – kāpēc lai viņi visi seriālā nerunātu angliski?

Autora Maknamaras Krievijas tumsonības izsmiešana ir visnotaļ pamatīga un neslēpta, tomēr tā saglabā gaumīgu asprātību. Piemēram, kāzu dāvana jaunajai imperatorei. Tas ir mājdzīvnieks – pieradināts lācis. Vai galms, kas ballēs sadzeras degvīnu un dejo balalaikas pavadījumā. Daudzi no seriāla varoņiem ir karikatūristiski, it sevišķi imperatora padomnieks – pareizticīgās baznīcas galva. Viņš atgādina popu no anekdotēm, tomēr, pateicoties aktierdarbam, viņš piešķir savam varonim cilvēcību un nekļūst par tukšu staigājošu joku.

Lai cik labi būtu aktierdarbi, viss paliek jauniņās kinozvaigznes Ellas Faningas ēnā. Līdz šim mazliet populārākās vecākās māsas Dakotas Faningas ēnā būdama, jaunākā māsa apliecina, ka ir nobriedusi par patiešām spēcīgu aktrisi ar plašu jūtu spektru. Spēlēt karalieni vai vismaz princesi ir turpat vai nerakstīts likums, lai kļūtu par nozīmīgu aktrisi. Turklāt seriāla «Varenie» gadījumā uzdevums pavisam nav vienkāršs, jo mēs gandrīz visu stāstu esam kopā ar Fanningas atveidoto Katrīnu. Uzdevums apjomīgā ekrāna laika dēļ nav viegls, un slodze jaunajai aktrisei ir pamatīga kaut vai plašās emociju gammas dēļ, kurai viņai jāiet cauri.

Galms kā dzīve

Mazliet nogurdinošs gan šķiet uzkrītoši zibošais kārtējais komentārs par vienlīdzību. Pat muļķim patlaban skaidrs, ka nav aktuālāku stāstu par spēcīgām sievietēm vai rasu un seksuālo vienlīdzību. Patiešām ir ļoti labi, ka šīs tēmas nekautrējoties tiek apspriestas, tomēr atzīšos, ka mazliet nogurdinoši kļūst ar šo komentāru sastapties tikpat kā katrā seriālā, kas pretendē uz drāmas vārdu. Bez tā neiztiek arī «Varenajos». Paldies Dievam un Krievijas cariem, tā nekļūst par pārāk uzmācīgu tēmu stāsta ievadā, jo ir taču skaidrs tāpat. Ja tu veido stāstu par Katrīnu Lielo, tad tas būs stāsts par stipru sievieti.

Seriāls ir daudzslāņains, gudrs un augstvērtīgi vizuāli izveidots, kaut gan iztiekot bez pārliekiem oriģinalitātes meklējumiem attēlā. Intrigas «Varenajos» ir ne mazāk sarežģītas kā barokālu dārzu dzīvžogu labirinti. Tomēr daudzsēriju filmas ievads sola pacelšanos pāri plikiem sižeta līkločiem. Neapšaubāmi, ka šoreiz autori, veidojot stāstu par vēsturi, daudz vairāk cenšas runāt par šodienu, nevis 18. gadsimtu. Ne tikai vēstot par ārprātu tā laika galmā vai šodienas varas gaiteņos, bet daudz vairāk par cilvēku kā tādu. Pateicoties autora Maknamaras rakstīšanas stilam, noslēgtā galma vide ar saviem noteikumiem un sazvērestībām beigu beigās kļūst par metaforu mūsu pašu dzīvēm, kurās ienākam jauni un naivi, lai sarežģītā pasaule mūs izmācītu.