Lauris Lizbovskis meža darbos paņēmis pauzi

Kad ārkārtējā stāvokļa dēļ Lauris zaudēja iespēju strādāt sev ierastos darbos, viņš steigšus meklēja kādu citu iespēju nopelnīt.

Lauris atzīst, ka jebkuru darbu darīt viņš nebija gatavs: „Meža stādīšana svaigā gaisā – tas bija pieņemams manai esībai. Man patīk būt dabā, rosīties svaigā gaisā. Diez vai piekristu, piemēram, iekštelpās krāmēt būvgružus.” Viņš izmantoja pazīstama cilvēka piedāvājumu stādīt mežu un, uzzinot par šādu iespēju, pat nepainteresējās, cik par šo darbu saņems. „Zināju, ka par miljonāru nekļūšu, bet galvenais bija saprast, vai vispār to varu pavilkt – četros no rīta celšanās un ap sešiem vakarā esi mājās. Sanāca pa 14 stundām procesā, bet, stādot mežu, sajūta ir pacilājoša. Arī cilvēki mūsu mazajā brigādē bija lieliski. Protams, prieks ir par jebkuru padarītu darbu, bet šoreiz šis prieks bija īpašāks. Redzot, ka objekts ir pabeigts, ka visas vagas ir sastādītas ar mazām eglītēm vai priedītēm, iestājās sirdi sildošs gandarījums. Reizēm aizdomājos, ka ar gadiem šajā vietā izaugs mežs. Manis stādīts mežs, kuru pēc gadiem astoņdesmit atkal griezīs zāģis.”

Par darbu mežā Lizbovskis, kā pats saka, pelnījis „zem vidējās algas valstī, bet arī krietni virs minimālās”. „Iztikt varēju. Darbs reizēm bija ļoti monotons un vientuļš, reizēm bija jābrien dubļi līdz ceļiem, reizēm jāstrādā izmirkušam un salstošām kājām, reizēm kājas zābakos uzkarsa kā cepeškrāsnī. Pirmajā dienā no simtiem reižu veiktas nestandarta kustības piedzinu rokas muskuli, tad nu turpmākās pāris nedēļas kociņus stādīju ar kreiso roku. Fizisks darbs, kā jau jebkurš lauku darbs. Pie visa jāpierod, jāieiet ritmā,” stāsta Lizbovskis un, vaicāts, kas tad ir vieglāk – stādīt mežu vai noskriet maratonu –, smejoties atbild: „Teiksim tā, tas ir citādi! Taču jāatzīst: kamēr strādāju mežā, ar skriešanas treniņiem nenodarbojos. Vienkārši nepavisam nevilka uz vēl kādām fiziskām aktivitātēm. Brīvdienās skrēju epizodiski vai braucu ar velosipēdu.”

Vai Lauris domā kādreiz braukt un apskatīt, kā viņa stādītajiem kociņiem klājas, kā tie aug? „Objektu bija tik daudz un visi tik līdzīgi, ka es pat īsti neatceros, kur tieši stādīju. Ja man tagad būtu tur jāaizbrauc, nezinu, vai atrastu īsto vietu,” atsmaida Lizbovskis un nopietni turpina: „Dažas vietas noteikti atrastu un atpazītu. Un, protams, būtu feini kaut kad aizbraukt un apskatīties. Parādīt bērniem: „Lūk, te jūsu tēvs mežu stādīja!” Būtu gluži kā filmās... Šobrīd tās cirsmas izskatās kā kaujas lauks, tāpēc man būtu interesanti, kā šīs vietas izmainīsies pēc gadiem, kā tie kociņi izaugs. Bet nav jau izslēgts, ka es šajos mežos atgriezīšos jau pavisam drīz.”

Runa ir par darbu turpināšanu mežkopībā, bet tagad jau tā būs jaunaudžu kopšana vai citiem vārdiem – agrotehniskā krūmu griešana. Tiesa gan, pirms tam Laurim jāiegūst attiecīgs darbu veikšanas atļaujas sertifikāts. „Šobrīd mežu darbos ir pārtraukums. Stādīšana ir beigusies, bet pēc pāris nedēļām sāksies jaunaudžu trimmerēšana, krūmu griešana, kas ilgs visu vasaru. Tad gan darbs sāksies jau sešos no rīta, tāpēc pat nemaz nezinu, kā nokļūšu līdz objektiem, jo auto ir atvēlēts ģimenei, bet pats pārvietojos ar velo, savukārt sabiedriskais transports tik agri nekursē. Līdz ar to vēl neesmu izlēmis, ko darīt turpmāk, turklāt izskatās, ka vasarā atsāksies arī sporta dzīve, esmu ticis pie izaicinājuma Latvijas Regbija federācijā, un tagad sanāk daudz darbu arī savā profesijā,” saka Lizbovskis, kas līdz Covid-19 pandēmijas izraisītajai krīzei iztiku pelnīja ne tikai ar sporta ziņu lasīšanu un sižetu veidošanu televīzijā, bet arī vadīja sporta pasākumus, veidoja par tiem sižetus.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!