"Nemaz negribas dziedāt, zinot, cik slikti klājas citiem!" - Laima Vaikule sēž mājās un iesaka visiem būt uzmanīgiem

Aizvadītajā nedēļā festivāla "Laima Rendezvous Jūrmala" organizatori paziņoja, ka šogad paredzētais mūzikas festivāls drošības dēļ tiek pārcelts uz nākamā gada vasaru. Tikmēr pati Laima Vaikule šo vīrusa pandēmijas laiku pavada savās mājās Jūrmalā kopā ar dzīvesbiedru Andreju Latkovski un žurnālam "Kas Jauns" teic: „Man iet tāpat kā visiem citiem, nekas nav citādi! Sēžam mājās un darām to, ko iesaka valdība. Citas izejas taču nav! Man ir daudz paziņu, kas ir dakteri Amerikā un ārstē ar šo vīrusu saslimušos. Un arī viņi uzsver, ka jāsēž mājās, ka cita glābiņa pagaidām nav.”

Laima neslēpj, ka viņai visvairāk trūkst iespēju satikties ar draugiem. To viņa kompensē, regulāri sazvanoties. „Gribas, lai ātrāk pienāktu laiks, kad varēsim cits citam paspiest roku. Bet nekas – pacietīsimies, pagaidīsim, jo esam atbildīgi ne tikai viens pret otru, bet man arī ļoti žēl ārstu, kuri cīnās ar šo slimību, bet paši saslimst un diemžēl arī mirst. Un viņu nāves taču ir arī mūsu atbildība, tāpēc visiem patiešām ir jāievēro distancēšanās un valdības noteiktie ierobežojumi!”

Pārsteigta, ka cilvēki sākuši sveicināt

Vaikule stāsta, ka visā pasaulē mūziķiem situācija ir nelāga, grūti klājas arī kolēģiem Krievijā. „Viņiem stāvoklis ir diezgan drūms. Gan ekonomiski, gan fiziski. Jo viņiem nav tādu iespēju kā pie mums – iziet ārā no mājas un doties pie dabas. Es vismaz varu baudīt svaigu gaisu un pastaigas gar jūru. Un tas ir ļoti svarīgi tieši veselībai! Visas slimības taču ir atkarīgas no mums pašiem. Ja mēs uzvedīsimies pareizi, ja visu ievērosim, viss būs kārtībā. Vismaz es tā domāju,” nosaka Laima un piebilst: „Šajās savās pastaigās esmu ievērojusi, ka cilvēki kļuvuši citādi. Ja agrāk, esot Latvijā un staigājot ar suņiem, mani reti kāds pasveicināja – cilvēki gāja garām un nesveicinājās –, tad tagad sveicinās! Tas ir ļoti patīkami un priecē, ka šis šausmīgais laiks tomēr ir devis arī kādu labumu – cilvēki kļuvuši uzmanīgāki cits pret citu.”

Vaicāta, vai šovasar nepietrūks Allas Pugačovas kompānijas (aizvadītajā vasarā abas draudzenes kopā Jūrmalā labi atpūtās), Laima Vaikule vien nopūšas: „Ko var padarīt, neviens jau nevar atbraukt... Taču mēs vairākas reizes nedēļā sazināmies. Viņiem vismaz savā Piemaskavas īpašumā ir plaša teritorija, kur bērniem izskrieties. Bet tik un tā viegli nav. Taču visai pasaulei tā ir, jāpaciešas!”

Bez iedvesmas

Tagad Laimai Vaikulei ir daudz brīva laika – koncerti nenotiek, festivāls pārcelts. Varbūt jau ir paveikts kāds darbs mājās, kas līdz šim ticis atlikts aizņemtības dēļ? „Oi, nē! Nav garastāvokļa! It kā visu jau varētu darīt, bet tiešām nav iedvesmas. Diemžēl. Domāju, ka daudziem tā ir. Vienīgais, ko daru, – katru dienu runājos ar draugiem un paziņām visā pasaulē. Atbalstām cits citu, mēģinām jokot, lai sarunu beigtu uz pozitīvas nots. Jo mūsu profesijas cilvēkiem šobrīd nekā pozitīva nav. Mēs būsim tie pēdējie, kas atkal varēs veikt savu darbu, atkal kāpt uz skatuves. Jo, kad šis viss būs beidzies, domāju, cilvēki vēl ilgi baidīsies pulcēties lielos koncertos. Turklāt tas ir tikai saprotami, ka ekonomiski smagos brīžos cilvēki vairāk domā par izdzīvošanu, nevis koncertu apmeklēšanu. Manuprāt, skatuves mākslinieki visilgāk izjutīs šīs vīrusa radītās sekas. Jo, ja cilvēkiem gribas ēst, tad pēc dziesmām neprasās,” atbild Laima Vaikule un pēc brīža nopietni atzīst: „Turklāt arī man pašai dziedāt nemaz negribas, zinot, cik slikti klājas citiem! Tiešām, šis nav tas laiks, lai dziedātu. Vismaz man nav noskaņojuma dziedāt. Šis ir laiks, kad gribas klusēt.”

Palīdz sports

Un kāda ir Laimas Vaikules recepte, kā tikt galā ar drūmo noskaņojumu, ja tāds piezogas? „Sports! Tikai un vienīgi sports! Un mums jau nebūtu par ko žēloties, jo mums ir visas iespējas ar to nodarboties. Ne tā, kā citās valstīs, kur cilvēkiem vispār liegts iziet no mājām. Vēl iesaku mācīties valodas, lasīt grāmatas, skatīties labas filmas – tā mēģināt izvairīties no grūtsirdības. Jo neviens nezina, kad un kā tas viss beigsies. Bet, ja skatās pēc pasaules pieredzes, kāda bija ar citiem vīrusiem, piemēram, ar spāņu gripu, tad tā plosījās pusotru, gandrīz divus gadus. Taču nevajag sevi vēl drūmāk noskaņot, sakot, ka jāgaida divi gadi! Nē, jānoskaņo, ka jāpaciešas vēl mēnesis. Un tad vēl viens mēnesis, un vēl... Tā būs psiholoģiski mierīgāk. Nevajag cilvēkus kacināt!

Pats galvenais – ieturēt distanci, nepulcēties baros, citam citu atbalstīt, uzsmaidīt un pasveicināt! Šis ir tas laiks, kad varam iemācīties būt viens pret otru tikpat uzmanīgi, kā tas, piemēram, sen jau ir Amerikā, kur cilvēki cits citu sveicina un cits citam uzsmaida. Ja tā notiks pie mums, tas patiešām būs lieliski! Ir taču jauki, ja kāds vienkārši tāpat pavaicā: „Kā tev iet?” Vai ne?”

Citas interesantākās ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!