Naglo pie kokiem trušu galvas un veic citus rituālus - provokatīvais mākslinieks Kristians Brekte aizrāvies ar buršanos

Kad pirmo reizi saskāries ar buramvārdu lietošanu?

Tie varētu būt deviņdesmitie gadi – pamatskolā, kādā septītajā klasē. Starpbrīdī kopā ar čaļiem skaitījām pantiņu: „Buru, buru, izdzer čuru, apēd kaku, izlaid smaku.” Var pat gadīties, ka mēs to darījām, sēžot skolas ēdnīcā.

Nākamā saskarsme ar buramvārdiem notika pirms kādiem diviem gadiem, kad es grāmatu antikvariātā uzdūros Kārļa Strauberga grāmatai "Latviešu buramie vārdi". Sāku to lēnām studēt un tagad buramvārdus integrēju skaņdarbos, kurus kopā ar Modri Svilānu un Māri Butleru radām apvienībā "+K+M+B". Uzstāšanās laikā es izčukstu dažādas burvestības un lāstus.

Cik esi zinošs šajā sfērā?

Mana vecvecmamma Marta Zarietis bija pūšļotāja – nodarbojās ar āderu pūšļošanu, ņēma nost slimības, apvārdoja cukuru un sāli. Viņa bija kā tāda labā burve. Iespējams, esmu kādas spējas no viņas pārmantojis, bet vispār varētu teikt, ka joprojām esmu tikai sākuma stadijā. Beidzamā laikā arī sāku praktizēt taro kārtis.

Vai jau ar pirmo reizi noticēji, ka buramvārdu lietošana iedarbojas?

Protams, sākumā man likās, ka buramvārdi ir tikai tāds joks, bet, pateicoties Strauberga grāmatai, arvien vairāk iepazīstu to saturu un sāku pārliecināties – buramvārdi ir īsti. Piemēram, ja ir kaulu sāpes, esot jāiet uz kapsētu, tur jāpaņem kāda miroņa kauls un ar to jāpaberzē tā vieta, kur sāp. Pats uz sevi šo vēl neesmu izmēģinājis, bet nevaru iedomāties, kāpēc lai tā būtu nepatiesība.

Vai jebkurš cilvēks var uzsākt šādu „aizraušanos”?

Man neliekas, ka šī būtu aizraušanās... Kā jau minēju, es domāju, ka darbs ar buramvārdiem jeb spējas pārmantojas no paaudzes paaudzē un piemīt tikai izredzētajiem. Ar šādām aktivitātēm nevajadzētu spēlēties.

Ja grib vienkārši pajokoties, tad var saukt Melno dāmu spogulī un darīt tamlīdzīgas muļķības.

Kāda ir pieejamā literatūra, lai izprastu un iepazītu šo tēmu?

Tie, kas ir tiešām pārliecināti par savām spējām, var meklēt buramvārdu grāmatas, bet, kā jau teicu, šī nodarbe nav visiem. Savām performancēm es lietoju Strauberga divus buramvārdu sējumus, kuros ir aprakstīti arī dažādi ticējumi un paražas.

Būtībā mani interesē ne tikai tā mistika un buršanās, bet arī latviešu mitoloģija un folklora, ar ko tas viss ir ļoti saistīts.

Vai ir vislabākās vietas, laiki, kur un kad to darīt?

Nu, noteikti pašam ir jārada tā sava telpa, kurā to vispiemērotāk praktizēt. Var, protams, aizdedzināt sveces un tā tālāk, nedrīkst ņirgt, apgaismojumam jābūt aptumšotam...

Es ar to nodarbojos diennakts tumšajā laikā, pagrabā, kas atrodas bijušo mēra laika kapu vietā. Reizēm arī eju mežā taisīt rituālus, runāt ar kokiem un naglot pie koku mizām asiņainas trušu galvas.

Ko cilvēki tev ir teikuši, kad stāsti, ka „aizraujies ar burvestībām”? Nebaidās?

Ir cilvēki, kas sabīstas, jo sabiedrība kopumā ir pārāk puritāniska un neuztver šādas atkāpes no stereotipiski pieņemtajām normām. Ezoterika, protams, nav domāta visiem.

Vai ir kādi vārdi, kādi rituāli, kurus varētu piekopt saistībā ar epidēmijas laiku Latvijā?

Jā – mazgā rokas un sēdi mājās! Šos vārdus vajag visu laiku atkārtot, vienā pantā ar „slimība ārā, veselība iekšā”. Es piekopju trīs spļāvienu metodi, lai slimība un nelaime atkāptos. Vēl varu ieteikt pret kakla sāpēm zelēt speķi.

Citas ziņas lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!