Pavārs Ēriks Dreibants kļuvis par skolotāju
Pazīstamais šefpavārs Ēriks Dreibants šajā krīzes laikā sēž bez darba savās mājās Līgatnes pusē un palīdz bērniem mācīties attālināti.
„Viss apstājās burtiski vienā dienā. Tagad esmu bezdarbnieks un skolotājs saviem bērniem. Taču ar to mācīšanu man diez ko labi neveicas,” žurnālam "Kas Jauns" atzīst "Restorāna 3" šefpavārs un uzņēmuma valdes loceklis Ēriks Dreibants. Arī viņa restorāns pārtraucis darbību, un tagad pašam jādomā, kā izdzīvot. Ēriks atzīst, ka restorānu bizness nav tā joma, kurā iespējams „uzaudzēt taukus”, ar ko varētu pārlaist drūmos laikus.
Cerība uz sievu
Pagājušajā nedēļā Ēriks intensīvi strādāja, lai nomaksātu nodokļus, varētu darbiniekiem izmaksāt algas, nokārtot viņiem valsts apsolītos dīkstāves pabalstus. „Prioritāte ir darbinieki, viņiem algas esam izmaksājuši, otra lielākā prioritāte ir piegādātāji. Daļai esam samaksājuši, daļai mēģinām atdot preci. Bet ne jau visiem un visu ir iespējams atdot, piemēram, atvērtu piparu paku tak neatgriezīsi,” teic Dreibants, kas par restorāna darbības atjaunošanu neizsakās optimistiski: „Par to ir diezgan pāragri spriest. Viss atkarīgs no tā, vai spēsim sagādāt apgrozāmos līdzekļus darbības atsākšanai. Līdzšinējā pieredze rāda, ka bankas absolūti nav atsaucīgas, lai sabiedriskās ēdināšanas jomā strādājošajiem mazajiem uzņēmumiem izsniegtu īstermiņa kredītu. Galvenais šobrīd ir atdot parādus, lai darbību varētu uzsākt no nulles, nevis no mīnusiem.”
Ja par uzņēmuma darbiniekiem restorāna vadība ir daudzmaz parūpējusies, tad to nevarētu teikt par Ēriku Dreibantu pašu. „Mēs, restorāna visi valdes locekļi, uz valsts garantētiem dīkstāves pabalstiem nevaram pretendēt. Lai arī cik daudz nodokļu mūsu uzņēmums ir nomaksājis, tāds nu ir pieņemts likums. Tā teikt, gribi vizināties, nākas arī ragaviņas vilkt. Jā, esmu palicis bez ienākumiem. Un, kā jau vidusmēra latvietim, man ir šādi tādi kredītiņi, vēl nauda nepieciešama pārtikas iegādei, kā arī degvielai, jo, dzīvojot laukos, kur sabiedriskā transporta nav, ir vitāli svarīgi ar savu automašīnu aizbraukt kaut vai līdz veikalam. Labi, ka sieva strādā pašvaldībā, tāpēc pilnīgi bez ienākumiem palikuši neesam,” atklāts ir šefpavārs.
Mājās ar bērniem
Kamēr Ērika sieva turpina darbu pašvaldībā, šefpavārs ir mājās kopā ar bērniem. Aizvadītajā nedēļā bērniem atsākās mācības un Ēriks pilnībā izbaudīja, ko nozīmē būt skolotājam.
„Te viens rauj aiz rokas, prasot palīdzību, te otrs. Visgrūtākā ir matemātika. Tā nu nemaz nav mana joma un nepavisam nav mans aicinājums. Pēc šīm dažām dienām, palīdzot bērniem tālmācībā, es patiešām novērtēju skolotāju darbu un māku būt savaldīgiem. Jo par sevi esmu secinājis, ka man visgrūtākais ir „nesacepties”, it sevišķi, ja vienlaikus jāmēģina atrisināt vairākas problēmas – gan palīdzēt bērniem ar uzdevumiem, gan sarūpēt restorāna darbiniekiem algas. Tāpēc var teikt, ka man visgrūtākais mācību priekšmets ir darbs pašam ar sevi,” nosmej Dreibants.
Rokas nenolaiž
Vai tiešām šefpavāram nav padomā kāda iespēja kaut ko uzsākt, lai tiktu pie iztikas līdzekļiem? Dreibants teic, ka bijusi ideja kopā ar domubiedriem Līgatnē uztaisīt kādu virtuvīti, lai dzimtās zemes apceļotājiem būtu iespēja nobaudīt gardu zupu, taču no šīs ieceres atteikušies.
„Esam sociāli atbildīgi. Ja nevaram pilnībā nodrošināt cilvēkiem distancēšanos, tad drošības dēļ nolēmām lieki neriskēt. Taču nekas, gan jau kaut ko izdomāsim – rokas bezcerībā nolaidis neesmu. Ne jau pirmā reize. Piemēram, 2008. gadā aizgāju prom no "Kaļķu vārtiem" ar domu nekad vairs nestrādāt cita labā, bet gan izveidot pašam savu restorānu, taču tas nebija tas labākais laiks, lai vispār ko iesāktu. Mēs jau esam tie sauktie neizbēgamās krīzes bērni – piedzīvojām deviņdesmito gadu sākuma krīzi, kad pilnībā sabruka iepriekšējā sistēma un sava patstāvīgā dzīve bija jāsāk no nulles, tad piedzīvojām 2008. gada ekonomisko krīzi. Gan jau pārdzīvosim arī šo pandēmijas izraisīto krīzi!”cerību pilns ir Ēriks.
Citas ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
