Pasaule trīsdesmit divās gleznās. Filmas "Par bezgalīgo" recenzija
Pārdomas par cilvēka dzīvi visā tās skaistumā un nežēlībā, smieklīgumā un banalitātē. Stāstnieces liegā balss mūs gluži kā Šeherazade "Tūkstoš un vienas nakts pasakās" vada sapnim līdzīgos klejojumos. Šķietami bezjēdzīgiem brīžiem ir tāda pati nozīme kā vēsturiskiem notikumiem – kāds pāris lido pār kara plosīto Ķelni; tēvs apstājas, lai lietus laikā sasietu meitai kurpju auklas; sakauta armija dodas uz karagūstekņu nometni...
Nākot ārā no kino zāles, pēc filmas seansa uzskrēju virsū kolēģim. Vienīgais, ko mans paziņa pēc filmas spēja teikt, bija «viņš elpo citādāk». Patiešām, precīzāk nevarētu raksturot Roja Andersona kino, kurš mums nelielu karikatūru formā cenšas pastāstīt kaut ko vārdos nenosaucamu par šo dzīvi. Viņš var patikt vai riebties, tomēr Andersons ir neatkārtojams. Simpātijas vai antipātijas rekomendētu personīgi noskaidrot kino zālē pašiem.
Aktierspēlei nav nozīmes
Kino pasaulē aktīvi darbojas un pasaules slavu bauda veseli trīs Andersoni. Divi no viņiem ir amerikāņi - Pols Tomass Andersons un daudzu mīlētais animācijas un stilizēta spēles kino kulta režisors Vess Andersons. Bet ir vēl trešais. Zviedrs Rojs Andersons. Kino slavu iekarojis jau septiņdesmitos gados ar provokatīvo pusaudžu romanci «Zviedru mīlas stāsts», saņemot apbalvojumu Berlīnes kinofestivālā. Pēc tam radījis vēl vienu spēlfilmu, viņš nākamos 25 gadus nefilmēja nevienu mākslas filmu. Pa to laiku zviedrs iekaroja vispasaules reklāmas industrijas atzinību ar īpatnējām un unikālām, melnā humora stilā veidotajām reklāmām, kuru attēls izceļas ar pelēcīgiem toņiem un šķietami sagurušiem ļaudīm. Reklāmās Andersons atrada neatkārtojamo rokrakstu, kuru beidzot īstenoja arī pilnmetrāžas kino 2000. gadā, gūstot vispasaules atzinību ar filmu «Dziesmas no otrā stāva». Starp citu, viņa reklāmas plašā sortimentā aplūkojamas "YouTube".
Filma «Par bezgalīgo» ir ceturtais šādā stilistikā veidotais pilnmetrāžas kino darbs. Visas viņa 21. gadsimta filmas vieno tas, ka tās gandrīz pilnībā sastāv tikai no nekustīgiem kadriem bez tuvplāniem. Saturā vienmēr norisinās karikatūriskas darbības. Ja filmas pielīdzinātu literatūrai, tad vispareizāk to būtu dēvēt par īso stāstu krājumu vai pat komiksu bez krāsām.
Aktierspēlei nav gandrīz nekādas nozīmes. Filmās nav galveno varoņu, tikai vesels ansamblis ar personāžiem, kuri izspēlē mazas, absurdas vai brīžiem skumjas situācijas. Andersona katra jaunā filma saņem aizvien jaunus kino apbalvojumus nozīmīgākajos pasaules festivālos un ir drīzāk nevis jauna atsevišķa filma, bet kā turpinājums viņa pārdomām par pasauli. Pat paša Andersona kino studija ir netipiska. Ja kādreiz braucat ar prāmi no Stokholmas uz Rīgu, tad ejot ar kājām no centra uz ostu, varat uzdurties Roja Andersona privātajai studijai, kur viņš logā ir ielicis savu nedaudz noputējušo Eiropas kino akadēmijas balvu, un telpas dziļumā samanāmas viņa skices.
«Viss ir brīnumaini»
«Vai tas nav fantastiski?» saka kāds padzīvojis vecs vīrietis ar alus glāzi rokās, lūkojoties, kā ārā snieg. «Kas tieši?» kāds cits apmeklētājs viņam prasa. «Viss, it viss ir brīnumaini!» viņš atbild un turpina lūkoties, kā ārā krīt sniegs. Ikdienā mēs paskrienam garām tik daudz kam. Zviedru autors mums par to atgādina stāstā, kas sastāv no 32 statiskiem kadriem - gleznām. Viss tiek padarīts līdzvērtīgs - vecs pāris, kurš nolūkojas, kā aiziet gājputni, jauns iemīlējies puisis, kurš skatās, kā meitene laista nokaltušu augu un maršējošs karaspēks cauri sniegotam laukam. Mazo ainiņu secība ir šķietami nejauša gluži kā visu mūsu dzīves notikumu kārtība. Tomēr vienlaikus tās rada vienotības un pabeigtības sajūtu. Autors mums nemēģina kaut ko iestāstīt vai pierādīt, bet gan atstāt sajūtu, ka visapkārt notiekošais ir kaut kas īpašs un neatkārtojams neatkarīgi no tā, kādu nozīmi tam piešķiram. Vispasaules panikas laikā šāds veselīgi humoristisks un pārlaicīgs skatījums, manuprāt, ir ļoti veselīgs, lai atsvaidzinātu sevi ar domu, ka globāls vīruss nedrīkst būt svarīgāks par siltu pavasara pēcpusdienu, kurā mēs varam iemalkot kafiju un priecāties, ka vēl aizvien dzīvojam.
Tomēr, ar ko atšķirīga ir tieši «Par bezgalīgo»? Atļaušos to pasludināt par, iespējams, vislabāko Andersona filmu. Arī tās garums ir ieguvums. Tā ir tikai 76 minūtes gara. Tajā nav it nekas lieks vai garlaicīgs. Ja Rojs Andersons vēl nav iepazīts, tad filmas garums ir ļoti pateicīgs pirmajai reizei. Pārdomas ir nedaudz īsākas nekā citos darbos. Ne tikai vizuālā vide ir reducēta līdz minimumam, bet arī mazās dzīves ainiņas. Lai gan filmā pēc ierastiem sižeta principiem nekas nenotiek, tā nav garlaicīga. Tā ir kā fantāzija, kā 76 minūšu gara, patīkama saruna filmas formā, kurai līdzīgu neatradīsiet. Jā, iespējams pati svarīgākā īpašība, kas piemīt šai filmai un visai režisora daiļradei kopumā, ir cilvēcība, mīlestība pret cilvēku un jūtīgums. Tas ir daudz nozīmīgāk par visu īpatnējo veidolu, kādā autors stāsta savus stāstus.
