Tumšo atmiņu mūžīgais starojums. Seriāla "Kidding" recenzija

Droši var apgalvot, ka televīzijas seriāli 21. gadsimtā ir piedzīvojuši triumfu. To panākumu pamatā ir ne vien spēcīgi scenāriju autori un režisori, bet arī A klases zvaigznes, kuras filmēšanos seriālos vairs neuzskata par otrās šķiras darbu. Džūlija Robertsa, Metjū Makonehijs, Klēra Denisa, Billijs Bobs Torntons, Als Pačino, Džesika Bīla ir tikai dažas no lielā ekrāna zvaigznēm, kurām ir galvenās lomas televīzijas seriālos. Nu šim pulkam pievienojas arī komiķis Džims Kerijs, kurš traģikomēdijā «Kidding» atveido bērnu raidījuma vadītāju Misteru Gurķīti.

Bez maskas

Daudziem aktieriem ir lomas, kas viņiem uzliek zīmogu. Kanādiešu aktiera Džima Kerija pazīšanās zīme, visticamāk, ir Eisa Venturas tēls – loma, kas pēcāk aktierim pasniedza Holivudas lielo filmu industrijas vārtu atslēgas. Domājot par Džimu Keriju, iztēlojamies dīvaino zvēru detektīvu, citam viņš saistās ar pamuļķi no filmas «Stulbs un vēl stulbāks», vēl kādam, iespējams, ar Stenliju Ipkisu un Masku. Starp citu, visas trīs filmas iznāca ar pāris mēnešu atstarpi 1994. gadā. Arī pēcāk aktieris šķietami ir tēlojis vienu lomu, proti, pats sevi. Vai kādu vispār māc šaubas, ka, spēlējot Grinču filmā «Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus», Džimam Kerijam bija jātēlo? Tas pats Džims Kerijs, patīk viņš vai ne!

Stāsts par «Kidding» ir mazliet cits, un, iespējams, tieši Mistera Gurķīša loma (Mr. Pickles) ir pirmā, kurā Kerijs vismaz daļēji var atļauties būt tāds kā dzīvē. Tas nepavisam nav cilvēks, kuru iztēlojamies. Tāpēc, noskatoties «Kidding» pirmo sēriju, daudzi Kerija fani vīlās, savu sašutumu paužot atsauksmēs. «Cerēju, ka seriāls man patiks, bet aizraujošāk būtu skatīties, kā žūst krāsa uz sienas…» novērtējot seriālu ar 1 zvaigzni no 10, izteicies kāds kritiķis vietnē "imdb.com". «Džima Kerija salkani sentimentālais tēlojums liek man sniegties pēc maisiņa, kur izvemties,» nesaudzīga ir «The Guardian» kritiķe.

Džims Kerijs un lelles

«Kidding» stāsta par Džefu Pičirillo, kurš kopā ar tēvu un māsu trīsdesmit gadu garumā veido populāru bērnu televīzijas raidījumu «Mistera Gurķīša leļļu laiks». Džefs ir šova vadītājs, kuru visā valstī pazīst kā Džefu Gurķīti (angliski – Jeff Pickles). Ja salīdzina ar pašmāju programmām, «Mr. Pickles' Puppet Time» ir kaut kas līdzīgs «Čučumuižas pasakām», kur Džefs ir dziesmu rūķītis Taustiņš, bet rūķu – Kikī, Cucura un Sāļuka – vietā ir ģitāra Ukulele, bagete Enuī Letrī, ūdrs Astronūdrs un citas lelles. Naivais un primitīvais raidījums, kuru vada patiesi labestīgais, gaišumu izstarojošais Džefs, bērniem māca krāsas, skaitļus un ar dziesmu palīdzību aicina būt vienmēr labiem. Dzīve ārpus kadra Džefam tomēr nav tik perfekta kā viņa radītajā pasaku valstībā. Pirms gada bojā gājis viens no viņa dvīņiem Fils, sieva Džila viņu ir pametusi, bet otrs dēls Vils viņu neciena un uzskata par neveiksminieku. Pēc traģiskās bērna nāves Džefs nedzīvo realitātē, arī ārpus televizora viņš nav Džefs Pičirillo, viņš aizvien ir Misters Gurķītis, kurš nelieto rupjus vārdus, vienmēr ir smaidīgs un gatavs palīdzēt ikvienam, kurš to lūgs.

Acīmredzams, ka Džefs apspiež dusmas, viņa labestības mugursoma patiesībā ir pilna ciešanu, netaisnības un sāpju, kas pa somas vīlēm sāk spraukties laukā. Tāpēc Džefs tēvam, kas ir viņa vadītā šova producents, piedāvā ierakstīt kārtējo sēriju par tēmām, kas bērniem patiesībā būtu jāzina. Proti, par to, ka dzīvē ir arī ciešanas un sāpes, ka cilvēki mēdz arī nomirt. «Bērni ir informēti, ka debesis ir zilas. Viņiem vajadzētu iemācīt, ko darīt, ja debesis gāžas viņiem virsū,» tēvam skaidro Džefs, kura ģimene saprot, ka brīdis, kad gaišais televīzijas tēls «salūzīs», ir tuvu… Mistera Gurķīša skatītāji nav gatavi klausīties par nāvi, tāpat kā Latvijas TV skatītāji būtu pārsteigti, ja rūķis Taustiņš savam draugam Kikī pēc sērijas, kurā kopā mācījušies atpazīt ēdamās sēnes, nākamajā epizodē stāstītu, ka viņa vecāki nav viņu pelnījuši, ja tie viņam par pasauli nav atklājuši pāris būtisku lietu: no Losandželosas līdz Pekinai var aiziet pa peldošu plastmasas pudeļu tiltu; veikalā nopērkamajam pienam tiek pievienots tik daudz hormonu, ka meitenēm jāsāk lietot tamponus jau pēc astotās dzimšanas dienas; viņa vecāki, spriežot pēc statistikas, viens otru nemaz nemīl, un viņi tevi mīl tieši tik daudz, lai izliktos, ka mīl. Tieši tāpēc tev dāvina lelles, lai šādu izlikšanos pēc iespējas ātrāk iemācītos arī tu pats. Intrigai – šo informāciju Misters Gurķītis bērniem atklāj tiešraidē Ziemassvētku egles iedegšanas pasākumā seriāla 2. sezonā.

Krīzes nav – es neeksistēju

Laiks skrien tik strauji, ka vairums kinocienītāju nebūs pamanījuši, ka Džims Kerijs jau pirms kāda laika uz Holivudas galda bija nolicis atlūgumu. Pēdējā lielā loma kino Kerijam bija 2014. gadā filmā «Stulbs un vēl stulbāks 2». «Kidding» viņš pats sauc par atgriešanos biznesā. (Pašlaik kinoekrānos skatāma filma «Soniks: filma», kurā ir aktiera atgriešanās lielajā ekrānā.)

Džims Kerijs nav slēpis, ka cieš no depresijas. Viņa dzīvi vieglāku nepadarīja arī tas, ka 2015. gadā no narkotiku pārdozēšanas mira viņa draudzene Ketriona Vaita, ar kuru viņš bija šķīries vien pirms pāris dienām. Meitenes nāvē viņas vecāki vainoja tieši aktieri. Visticamāk, melnajam posmam Kerijs nemaz vēl nav ticis pāri, lai gan intervijā prestižajam laikrakstam «The New York Times» viņš atklājis: «Nekādas krīzes vairs nav. Vienkārši zinu – es neeksistēju.» Es neeksistēju – tieši to pašu par sevi var teikt Džefs Pičirillo seriālā «Kidding», jo eksistē tikai ķermenis, kurā viens ar otru cīnās divi vienlīdz spēcīgi karavīri – aktieris un dzīvs cilvēks. Tieši stāsts uzrunāja Keriju, un viņš piekrita seriālā filmēties, daudz tam dodot arī pats.

«Kidding» scenārija autors ir Deivs Holšteins, kurš iepriekš strādājis pie seriāla «Weeds». «Seriāls runā tieši par to, ko vēlos pasaulei pateikt: «Lai jums veicas aizbēgt no ciešanām. Jums neizdosies!» Tas ir brīnišķīgi. Arī sāpes var pārvērsties par kaut ko skaistu,» par scenāriju izteicies Džims Kerijs. Viens no «Kidding» producentiem un režisoriem ir Mišels Gondrijs, franču kinorežisors, ar kuru Džims Kerijs sastrādājās filmā (arī traģikomēdijā) «Gaišo atmiņu mūžīgais starojums» («Eternal Sunshine of the Spotless Mind», 2004), ko uzskata par vienu no 21. gadsimta labākajām filmām. Arī toreiz Kerijs bija redzams sev neierastā tēlā. Atkalredzēšanās devusi lielisku iznākumu, taču šoreiz atmiņas, par kurām abi runā, vairs nav tik gaišas. Nu tās kļuvušas tumšākas.

Atzīšos, atšķirībā no «Kidding», par ko esmu sajūsmā, «Gaišo atmiņu mūžīgais starojums» man līdz galam nepatika. No Kerija daiļrades drīzāk izceltu filmu «Trūmena šovs» («The Truman Show», 1998), ko latviski, iespējams, vajadzētu saukt «Īsta cilvēka šovs». Ticu, ka vismaz daļēji īsta cilvēka šovs ir «Kidding», kas kaut kādā mērā ļauj ielūkoties aktiera un cilvēka Džima Kerija sarežģītajā iekšējā pasaulē un tumšajās izjūtās.