"Neviens nav balts un pūkains," dalībnieces turpina diskutēt par intrigām konkursā "Latvijas vecmāmiņa 2019"

Sanita Lūse aizvadītā gada nogalē ne tikai triumfēja Latvijas vecmāmiņu konkursā, bet pavisam nesen ieguva titulu "Grandma Universal" pasaules vecmāmiņu konkursā "Grandma Universe 2020" Bulgārijā. Uz atsevišķiem pasākumiem konkursā Latvijā un uz konkursu Bulgārijā Sanitu pavadīja viņas dzīvesbiedrs Aigars Brikmanis, kurš žurnālam "Kas Jauns" neslēpa šoku par Latvijas konkursā piedzīvoto. Viņu izbrīnīja savdabīgie finansiālie nosacījumi, novērotās intrigas dalībnieču vidū, konkursa rīkotāju pieļautās neizdarības, kas Aigaram atstājušas ne to labāko iespaidu par konkursa norisi. Tam gan nepiekrīt citas "Latvijas vecmāmiņa 2019" dalībnieces, un viņu viedokli žurnālam "Kas Jauns" izpauda konkursantes Iveta Skrastiņa un Marita Liepiņa.

Atzīst, ka vienmēr visu var sarīkot labāk

„Izlasot Aigara viedokli, mēs pamatīgi visu iztirzājām, mēģinājām saprast, vai tam ir pamats, kāpēc kādam cilvēkam šķitis tieši tā. Protams, katrā no mums var atrast ko negatīvu, neviens nav balts un pūkains, taču apgalvot, ka esam intrigantes?! Protams, tagad analizējot pašu konkursu, atzīstam, ka tas varēja būt labāks. Jo vienmēr jau liekas, ka visu var izdarīt labāk. Bet tas nenozīmē, ka viss jānoliek līdz ar zemi, sakot, ka bija absolūti slikti. Nebūt nē! Vienkārši bija lietas, ko varēja paveikt labāk!” teic vecmāmiņu konkursa dalībnieces, piebilstot, ka viņas ir gatavas iesaistīties nākamo konkursu rīkošanā, lai konkurss kļūtu vēl labāks un ietu plašumā.

Tajā pašā laikā vecmāmiņas izbrīnītas – no kurienes viņu kolēģes dzīvesbiedram radies tāds iespaids, ka dāmas bijušas intrigantes? Marita pat neslēpj, ka šis apgalvojums viņu pamatīgi sadusmoja: „No kurienes viņš to ņēma? Sajūta tāda, it kā mēs dzīvotu uz divām dažādām planētām! Laikam jau mēs bijām divos dažādos konkursos.”

„Nu nebija ne intrigu, ne skaudības! Piemēram, kad Sanitai bija veselības problēmas, centāmies viņu atbalstīt, kā vien varējām. Es pat vienā no konkursa posmiem visu laiku stāvēju Sanitai tuvumā un vēroju, vai viņai viss ir labi, vai nevajadzēs kādu palīdzību,” uzsver Iveta, sakot, ka konkursa dalībnieces patiešām cita par citu rūpējušās: „Diemžēl viena no dāmām konkursa laikā izdzīvoja būtisku dzīves posmu. Viņa konkursa laikā apprecējās, un drīz pēc konkursa vīrs nomira. Uzzinot, ka viņas vīrs saslimis ar asins vēzi, mēs gan centāmies atbalstīt morāli un materiāli, gan dažas no mums ziedoja savas asinis, gan bija uz bērēm. Ja mēs būtu tādas intrigantes, mēs taču tā cita citu neatbalstītu.”

Kā varēja rasties doma par “grupējumiem”

Dāmas arī izsaka savu versiju, kāpēc radies iespaids, ka konkursa dalībnieces veidojušas “grupējumus”. „Svarīgi ir saprast, ka konkurss notika pusgadu, nevis trīs dienas. Un tas taču ir tikai loģiski, ka katrā kolektīvā cilvēki nav ar pilnīgi vienādām interesēm un rakstura īpašībām. Piemēram, smēķētāji uzturas savā bariņā, kafijas dzērēji – savā, veģetārieši – savā. Arī mums vecmāmiņu konkursā bija 15 dalībnieces, kuras, protams, cita ar citu sadraudzējās, bet ar laiku sadalījās pa interešu grupām, kur sadraudzējās ciešāk. Bet tas nenozīmēja, ka kāda tika atgrūsta vai nepieņemta. Nē! Labas attiecības ir ar visām!” uzsver Iveta Skrastiņa.

„Protams, ka izveidojās tas, kā to ir nosaucis Aigars Brikmanis, – „grupējumi”. Turklāt līdz ar katru konkursa posmu radās citi,” smejas Marita Liepiņa un paskaidro: „Piemēram, bija uzdevums uzklāt galdu – dalībnieces tika sadalītas komandās pa četrām. Tātad – izveidojās grupējums, kas savā starpā sazinājās, ko kurš darīs, kurš ko sarūpēs – sveces, grozus. Bet nākamajā konkursa posmā mūs sadalīja jau pa citiem grupējumiem.”

Nekas nav par velti

Savā stāstā Aigars Brikmanis bija sašutis, ka konkursa laikā dalībniecēm par visu nācās maksāt pašām. Taču Iveta Skrastiņa un Marita Liepiņa teic, ka viņas gan rēķinājušās, ka būs finansiāli izdevumi. „Bet tas taču ir loģiski! Par visu ir jāmaksā. Mēs taču katrs sev pērkam brokastis, pusdienas un vakariņas, pašas sev sarūpējam kleitas. Nedomāju, ka konkursa rīkotājiem būtu jāpērk dalībniecēm jaunas kleitas. Un par to, cik katrs pasākums un aktivitāte izmaksās, dalībnieces tika laikus informētas. Pašu dāmu izvēlē bija, cik katra iztērēja kleitām, frizūrām, kosmētikai. Es, piemēram, speciāli konkursam jaunas kleitas nepirku, vilku tās, kas jau bija manā garderobē, bet citas vecmāmiņas šuva pašas. Arī friziera pakalpojumu izmantošana bija pēc brīvas izvēles – kāda frizūru sev izveidoja pati, kāda maksāja konkursa organizatoru sarunātajam frizierim,” paskaidro Marita Liepiņa.

Līdzīgās domās ir Iveta Skrastiņa: „Ir taču pats par sevi saprotams, ka jebkura aktivitāte ir par maksu. Taču mums un mūsu ģimenēm bija iespēja viesnīcās saņemt atlaides, par telpām viesu namos, kuras tika izmantotas, lai pārģērbtos, arī nebija jāmaksā, bija pasākumi, kurus apmaksāja sponsori. Nebūt nenožēloju šos izdevumus, jo tas viss bija tā vērts! Mēs tik daudz interesanta ieguvām, redzējām, izbaudījām un uzzinājām – bijām dažādos muzejos, ekskursijās, izbraucienos un degustācijās. Vietās, kur nekad nebijām bijušas un diez vai citādi rastu iespēju vai iedomātos aizbraukt!”

Pazudis tulkojumā?

Sarunā ar "Kas Jauns" vecmāmiņas arī aizdomājas, kāpēc kādam šķitis, ka dalībnieces izsmējušas cita citu. „Visi mēs kaut ko ik pa laikam runājām, smējām, jokojām, un, protams, cita citu draudzīgi pavilkām uz zoba. Esot ironiski izteikušās par citu vecmāmiņu apakšveļu? Vispār jau mums stilists Aleksandrs Pavlovs nolasīja lekciju par ģērbšanos, par frizūrām un arī par apakšveļas lietošanu, un tad mēs ik pa laikam par to ironizējām. Varbūt cilvēkam no malas tas izklausījās pēc intrigām, aprunāšanas, varbūt viņš dzirdēto ne tā iztulkoja, ne tā saprata? Kaut ko izrāva no konteksta un izdarīja nepareizos secinājumus? Kāds pajokoja, bet cilvēks no malas šo joku nesaprata, uztvēra kā apņirgšanu? Viens glāzi redz līdz pusei pilnu, cits – pustukšu. Tur neko nevar padarīt. Un tiem, kas to glāzi redz pustukšu, tiem šķiet, ka viss ir slikti,” spriež Marita, un Iveta kolēģei piekrīt: „Katram ir savs redzējums un uztvere.”

„Sanita ir brīnišķīga sieviete, brīnišķīga vecmāmiņa, brīnišķīgs kompanjons visā šajā ceļojumā, kas bija pusgada garumā. Sanita uzvarēja pelnīti. Kādas vēl intrigas?” teic Iveta Skrastiņa, bet Marita Liepiņa piebilst: „Viņas dzīvesbiedru Aigaru mēs redzējām tikai dažas reizes no vairāk nekā 20 pasākumiem, kad viņš bija līdzi Sanitai. Tāpēc brīnāmies, kā viņam var rasties tāds viedoklis no tām dažām reizēm?! Tas noteikti bija pārpratums! Iespējams, kaut kas „pazudis tulkojumā”. Un nebija tā, ka, atgriežoties no pasaules konkursa, neviens Sanitu neapsveica. Es pati personīgi biju ieradusies lidostā viņu apsveikt. Klāt bija arī Latvijas konkursa organizatoru pārstāve Tatjana Tjarve. Turklāt jāņem vērā, ka ne visi var atļauties dienas vidū izbrīvēt laiku.”

Iesaka visām vecmāmiņām

Abas dāmas ne mirkli nenožēlo, ka piedalījušās šajā vecmāmiņu konkursā. „Iepazinu 14 brīnišķīgas sievietes – konkursa dalībnieces – un daudzus citus cilvēkus. Šīs satikšanās pavērušas dzīvē jaunus, daudz plašākus apvāršņus. Piemēram, mans hobijs ir gleznošana, un nu viena no konkursa dalībniecēm piedāvāja savā kultūras namā sarīkot manu izstādi,” teic Iveta, uzsverot: „Konkurss ir ļoti jauks un brīnišķīgs pasākums sevis pilnveidošanai, ko iesakām jebkurai sievietei, kas ir jau vecmāmiņas statusā.”

Līdzīgās domās ir Marita: „Tā ir šī konkursa vērtība – kad bērni izaug, kad parādījušies mazbērni, daudzām sievietēm zūd mērķis. It kā sava ģimenes misija izpildīta, darba jomā arī jauni izaicinājumi vairs nav iespējami, jo darba tirgus ir tāds, kāds ir. Un šis konkurss iedrošina sievietes jauniem izaicinājumiem, personiskai attīstībai. Visas dalībnieces pilnveidojās, apguva runas mākslu, iemācījās defilēt, ieguva pārliecību par sevi. Piemēram, ja dažas pašā sākumā no uztraukuma drebēja, tad jau uz konkursa beigām spēja sevi tā iznest, ka cepuri nost. Mēs visas piedzīvojām pozitīvas un lieliskas pārvērtības! Un daudzas kļuvušas par labākajām draudzenēm.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!