2020. gada 2. marts, 10:42

Atpakaļ pie Džeinas Ostinas. Filmas "Emma" recenzija

Jānis Pomjē

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Jaunā, apburošā un bagātā Emma Vudhausa ir pārliecināta, ka nemūžam neprecēsies un pati būs savas dzīves noteicēja. Taču viņai ļoti tīk savest kopā citus. Tas nav tik viegli, kā Emma iecerējusi, un sagādā viņai ne mazums pārpratumu.

Aizrāvusies ar citu romantiskās dzīves sakārtošanu, viņa nepamana, ka viņas mīlestība jau ilgu laiku ir bijusi tepat, blakus, viņas acu priekšā. Džeinas Ostinas slavenā romāna «Emma» ekranizējums ir aizraujošs, humorpilns un romantisks ieskats angļu augstākās sabiedrības aprindu dzīvē 18.gs. beigās, kurā savijas tā laika šarms un elegance ar filmas autoru mūsdienīgo skatījumu.

Jūtas augstākajā sabiedrībā

Sirdsmieru rada apziņa, ka kaut kas šajā mainīgajā pasaulē ir stabils. Viena no tām ir cilvēku vēlme pēc Džeinas Ostinas darbu ekranizācijām. Kur pieprasījums, tur, protams, arī piedāvājums. Klajā nācis pirmais Ostinas ekranizējums jaunajā desmitgadē. Šoreiz gan darbs vairāk ar komisma un viegluma devu atšķirībā no citiem viņas slaveno literāro darbu ekranizācijām, kā «Lepnums un aizspriedumi» vai «Prāts un jūtas». Tomēr pašos pamatos filmā ir viss, ko sagaidām no Ostinas ekranizācijām, – laikmets, kostīmi, augstākā sabiedrība un, protams, sirdslietas.

Pa drošu ceļu

«Emma» ir atzīta komerciālu darbu fotogrāfa un režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Otuma de Vildes kontā ir virkne pasaules līmeņa reklāmu, koncertfilmu, mūzikas videoklipu un fotosesiju. Vēlme pēc stilizēšanas un atraktivitātes kā jau rūdītam komercžanra darbonim ir labi manāma arī «Emmā». Lai gan filmas reklāmas rullītis jeb treileris solīja, ka būs gaidāms daudz, daudz drosmīgāka klasikas interpretācija. Šis laikam ir tas gadījums, kad reklāmai ne pārāk izdevies tieši atspoguļot to, kas notiek lielajā ekrānā. Treilerī bijām ierauti vizuālā karuselī. Jā, protams, de Vilde pašā filmā ir rotaļājies, padarot dažbrīd darbības vidi mazliet līdzīgu mūzikas klipam vai pasaku valstībai. Vai viņš ar tā palīdzību stāstam devis papildu vērtību vai pateicis ko jaunu? Atļaušos teikt, ka nē, un vizuālie triki ir palikuši rotaļa rotaļas pēc bez lielākas nozīmes. Kopumā «Emma» ir pieklājīgi nostrādātā angļu kostīmdrāma, nekas vairāk.

Gvinetas Paltrovas pēdās

Šī ne tuvu nav pirmā Ostinas «Emmas» ekranizācija. Piemēram, 1996. gadā romāna kinoversijas titullomā iejutās jaunā, uzlecošā zvaigzne Gvineta Paltrova, kurai toreiz bija 24 gadi. Tikpat spožu karjeras izaugsmi būtu pelnījusi, un gribētu to vēlēt arī šajā filmā tēlojošajai Emmai, kura, starp citu, ir dzimusi 1996. gadā. Šarmantu un atmiņā paliekošu iespaidu atstāj jaunā amerikāņu aktrise Anja Teilore Džoja. Rūdīti kino aktualitāšu izsekotāji viņas sejas vaibstus atcerēsies no diametrāli atšķirīgās filmas «Ragana». Patiešām viņas sejai un grimasēm piemīt kaut kas ļoti atmiņā paliekošs. Beigu beigās tieši viņas atveidotais tēls un aktieriskais šarms arī saglabāsies kā spilgtākā atmiņa no «Emmas» jaunās ekranizācijas, nevis režisora, atļaušos teikt, pārspīlētie vizuālie triki. Jaunā aktrise prot būt eleganta, spēlēties ar komisko, pacelties arī līdz dramatiskiem brīžiem un likt mums apjaust Emmā notiekošās izjūtu nianses.

Vēl nesen «Oskara» balvu sakarā runājām par amerikāņu filmu «Mazās sievietes». Abas filmas ir ļoti pateicīgas, lai tās salīdzinātu. «Emma» noteikti nesasniedz «Oskaram» nominētā kinodarba virtuozitāti. Par šīs sezonas kostīmdrāmu noteikti kronējamas būtu «Mazās sievietes», kas saturiski, režisores koncepcijas un aktieru ansambļa ziņā ir, manuprāt, daudz pārāks kinodarbs. Tas gan nemaina faktu, ka «Emma» noteikti atradīs gana plašu auditoriju gan Latvijā, gan pasaulē. Tāpat gribētos ticēt, ka šī auditorija nebūs pārāk vīlusies.