"Šis laiks nav mans," - aktieris Lauris Dzelzītis par ambīcijām un savu introverto dzīvi

Žurnālam "Kas Jauns" Lauris sniedzis interviju, pastāstot, ar ko tad nodarbojas un kā vērtē šo laiku.

Labu laiku nekur neesi manīts. Tāds „klusāks” palicis?

Jā, taisnība. Nekur neeju, nekur neesmu redzēts. Ko es daru? Dzīvoju savu introverto dzīvi. Un viss. Tur jau tā lieta – ja kaut kur „nemidžinos”, tad šķiet, ka manis nav. Bet notiek mēģinājumi Dailes teātrī, arī divas filmas nāks ārā. Piemēram, Lailas Pakalniņas "Spogulī". Tikko beidzās filmēšana...

Jāpiebilst, ka mani mulsina šī laika kvalitātes – visi ir aktieri, visi ir dziedātāji, visi ir influenceri. Es laikam esmu konservatīvs un vecmodīgs. Es norisēm līdzi nesekoju, televīziju neskatos – televizora man nav un nekad nav bijis. Skatos tikai filmas, kuras gribu redzēt. Sociālajos tīklos gan esmu. Kaut kādus kontaktus uzturu, kaut ko arī pats tur ielieku.

Kādas šobrīd ir tavas ambīcijas?

Uzskatu, ka par cilvēku jārunā darbiem, nevis tukšām ambīcijām. Visiem tās ambīcijas... Es no tā neko nesaprotu. Man gribas skatīties uz iekšu. Mani vairāk interesē saturs, nevis šim laikam piestāvošais vizuālais burbulis. Man patīk iedziļināties, bet visapkārt ir tik daudz tukšu lietu. Laikam šis laiks nav mans. Es, protams, tam ļaujos, lai jau tā pasaule iet uz priekšu un cilvēki dzīvo.

Tu izklausies tāds domīgs...

Taisot jauno izrādi, uzzināju, ka Latvija ir trešajā vietā pasaulē vīriešu pašnāvību ziņā. Es biju uz di***s! Protams, paskatoties, kas notiek riņķī, to vien dzird – kā nopelnīt, kā pārdot? Visiem tikai „potē”, visus „presē” – ej dari to, pērc to un sasniedz to. Visi skrien par kaut kādiem vadītājiem, pēc tam „aplaužas”. Un tā dzīvo depresijā. Tādām sejām... Es to šajā laikā asi izjūtu.

Kas vēl tevi šajā laikā mulsina?

Kauns par to paviršību, kas valda cilvēku starpā. Tā nevarība, tā aizņemtība. Nu, piezvani taču! Es, piemēram, nevaru cilvēku apsveikt dzimšanas dienā, nepaskatoties viņam acīs, neparunājot. Es nevaru. Un tā nu man paliek arvien mazāk cilvēku, ar kuriem komunicēt un runāt.

Arī teātra vidē?

Teātra vide ir ļoti specifiska. To es negribētu tagad analizēt.

Varbūt iemesls tavām tādām pārdomām ir tā dēvētā četrdesmitgadnieku krīze?

Kāpēc visu laiku visam jāgrib dabūt kaut kādus pamatojumus? Bet cilvēkiem jau patīk tā statistika. Patīk viņus kaut kur iegrupēt, ielikt kādā kategorijā. Taču mēs visi esam zvaigžņu putekšņi, mēs atnākam un aizejam... Mani tracina cilvēki, kuri saka, ka „pirms manis un pēc manis nekas labs nebūs”. Tāpēc dzīvoju to savu introverto dzīvi.

Bet kas tev sagādā prieku, kas dod pacilātības izjūtu?

Man patīk tehnika. Tagad arī Limbažos, kur saimniekoju lauku mājās, pieķēros vienai mašīnai. Jāsaved kārtībā tas mersis, ielikšu labāku motoru.

Kur būtu tā vieta, kurp gribētu braukt savā mersedesā?

Gribu braukt rūtainā žaketē pa Bavāriju. Bavārija ir ļoti skaista! Un to izdarīšu, ja „nenosprāgšu”.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!