Pašmāju bagātniekiem neveicas ar īpašumu tirgošanu - lepnās mājas joprojām meklē saimniekus

Jau 2016. gada vidū ekspremjers Vilis Krištopans paziņoja, ka vēlas pārdot pirms vairāk nekā 25 gadiem celto rezidenci Berģos. Taču jauns īpašnieks tā arī nav atradies. „Kāds pārītis interesentu ir bijuši skatīties, bet principā varu pateikt tā – vienkārši ir iznīcināta iespēja nopirkt jebkādu īpašumu, kas ir dārgāks par kaut kādiem 150 tūkstošiem eiro. Jo pircējiem, es te runāju par nerezidentiem, nav vairs iespēju atvērt kontus; naudu nekādā veidā nav iespējams dabūt iekšā Latvijā, tieši otrādi – nauda nepārtraukti iet prom. Līdz ar to – ja nav naudas, nav arī pircēju, nav arī tirgus. Tirgus ir totāli iznīcināts! Kam tas ir izdevīgi? Nevienam! Pat katram visnabadzīgākajam pensionāram tas sit pa kabatu, un par to diemžēl valdošie vispār nerunā. Viņi tikai priecājas, kā taisa savu „kapitālo remontu”, bet īstenībā viņi nīcina ārā Latvijas ekonomiku,” sūrojas Krištopans.

„Piemēram, Floridas štatā ASV vai Marveljā, Spānijā, ir tūkstošiem nerezidentu. Krievi, ukraiņi, visi pārējie. Bet mēs kā tādi lepni bāleliņi – plikadīdas – gribam būt gudrāki par visiem. Nu tad arī esam nabadzīgāki – gudrāki un nabadzīgāki par visiem.”

Kā saka Vilis, viņš ar kundzi Aiju joprojām dzīvojot Berģos. „Kad pārdosim, iesim uz kundzes mantoto māju Mežaparkā. Bet mums jau nekas „nedeg”, tikai ir tas fakts, ka šī lielā māja mums vairs nav vajadzīga. Un, jā, es gribu arī uzsvērt, ka Berģu māju uzbūvēju pirms 30 gadiem, vēl pirms ieiešanas politikā – lai tie visi plukatas, kas tos riebīgos komentārus raksta, saprot. Kas tad man, agri vai vēlu šo īpašumu pārdošu. Tas ir unikāls objekts, otra tāda nav.”

Kā atklāj Krištopans, īpašuma cenu viņš šobrīd noteicis 2,95 miljonu apmērā: „Bet es domāju, ka tūlīt to pacelšu. Tas, kas gribēs nopirkt, nopirks par jebkādu cenu. Sākumā uz dullo biju uzlicis cenu 4,9 miljoni. Pēc būtības īpašumam tā arī būtu jāmaksā, jo ēkas platība ir 1500 kvadrātmetru, ir arī 5,3 hektāri zemes. Tagad samazināju cenu tāpēc, ka pusi zemes nodalīju nost, lai realizētu tur savas biznesa ieceres nekustamo īpašumu jomā.”

Jau pirms dažiem gadiem Krištopans teica, ka apzinās – Latvijas biznesmeņiem pirkums nebūs pa kabatai, un pieļāva, ka villas nākamais saimnieks varētu būt kāds kaimiņzemju bagātnieks, kas novērtēs ekskluzīvo vietu un īpašuma unikalitāti. „Šis ir tāds riktīgs rančo. Otra tāda īpašuma nav. Lai šādā mājā dzīvotu, ir jābūt miljonu biznesam. Kā celtnieks zinu – vai nu taisa labu, vai netaisa nemaz.

Viss ir no ozolkoka, kas vests no Zviedrijas. Dārgas itāļu flīzes, labas, pamatīgas mēbeles. Logos ir mākslinieces radītas, ar roku slīpētas vitrāžas. Samaksāju tūkstošus, taisīja vismaz pusgadu,” klāsta Krištopans.

„Esmu domājis – par to naudu, ko katru mēnesi aprij šis īpašums, mēs 12 reizes gadā varētu braukt ceļojumā. Štrunts ar magnolijām, kas ir meitas vecumā, – esmu gatavs iet tālāk un no šā īpašuma atvadīties. Nedrīkst būt mājas vergs. Izdevumi ir par apkuri, elektrību, apsaimniekošanu... vēl nodokļi. Elektrības rēķini ir vismaz 500–600 eiro mēnesī, gāze – ap tūkstoti. Ziemas mēnešos vēl vairāk. Jāmaksā arī cilvēkiem, kas palīdz ar saimniecības darbiem. Sanāk, ka nevis īpašums kalpo tev, bet tu – īpašumam. Man tas nav vajadzīgs,” sapratis uzņēmējs.

Cels ekociematu

Vilis Krištopans savā Berģu īpašumā atdalījis zemes gabalu, uz kura celšot ekoloģisku ciematu. „Pie mums priecājas par to, ka kā karsti pīrādziņi nekustamo īpašumu tirdziņā „iet” 40 kvadrātmetru dzīvoklīši. Tā ir tā mūsu vidusšķira, un par šo virzienu jāraud būtu, nevis jāpriecājas. Tas ir viss, kas tirgū notiek, – par kaut kādiem 50 tūkstošiem eiro cilvēki pērk dzīvoklīšus, ko bankas lielīgi finansē. Bet paskatieties Vācijā, Francijā, Spānijā, Amerikā – kādās mājās pasaulē dzīvo vidusšķira?! Bet mūsu tautu radina pie nabadzības, pie mazām kastītēm blokmājās. Tāpēc arī es izlēmu būvēt savu ekociematu – to darīšu, apmierinot mūsu nabadzīgās vidusšķiras vajadzības. Tās būs gan rindu mājas, gan mazas mājiņas, ko bankas finansē un ko cilvēki var nopirkt. Un tur es arī daudz nopelnīšu. Bet tas ir bēdīgi, ka esam nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Un uz mani neviens ar pirkstu lai nerāda – pirms 20 gadiem Latvija tāda nebija,” norāda kādreizējais Ministru prezidents.