Aktieris Ainārs Ančevskis pēc krīzes un depresijas atkal uz kājām - esot pat kļuvis par meitas tēvu

Pirms četriem gadiem Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis neslēpa, ka sāpīgi pārdzīvo šķiršanos no ilggadējās dzīvesbiedres, kolēģes un dēla mātes Martas Grases, tas iespaidojis arī viņa veselību. Taču beidzamajā laikā arvien biežāk dzirdams, kā rīdzinieki ar prieku pārspriež – redzējuši Ančevski pilsētas ielās, parkos vai piemājas rimčikā plecu pie pleca ar kādu daiļā dzimuma būtni stumjam ratiņus. „Tad jau viss kārtībā!” nopriecājas ne viens vien.

Rūgtā dzīves mācība

Ainārs Ančevskis un Marta Grase apprecējās 2010. gadā, kad abu kopdzīvē jau auga piecgadīgais dēls Raitis. Pāris, kas satuvinājās, sākot studēt aktiermeistarību, ar savu gaišumu un sirsnību iedvesmoja daudzus. Abiem bija gan kopīgs darbs teātrī, gan brīnišķīgs dēls, gan pašu iekārtota lauku māja, kurā vasarās patverties pie dabas un sapņot par kopīgām vecumdienām. Taču 2016. gada vasarā viņu laulība, par pārsteigumu daudziem, tika šķirta.

Baumas, ka Marta no vīra aizgājusi jaunu attiecību dēļ, viņa kliedēja, sakot, ka šķiršanās iemesls bijusi „savstarpēja attālināšanās un laulības dzīves izsmēlums”. „Dzīvē visādi notiek. Viena pagale jau nedeg. Skaidrs, ka abi pie tā esam vainīgi. Galvenais, ka viņai ir jauna dzīve, ar jaunu nodarbošanos, jauniem draugiem, un mums ar dēlu ir sava dzīve. Ceru, ka Martai viss izdosies, ka būs laimīga. Tas ir tas, kas man ir jāmācās. Vienkārši ir jāsāk viss no jauna. Visā savā dzīves uztverē man viss ir jāsāk no jauna. Beidzot ir jāmācās domāt par sevi, skatīties uz pasauli citādi nekā iepriekš. Tā ir jauna skola, un, kā man izdosies šo skolu absolvēt, to neviens nezina. Pat es ne,” toreiz sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" izteicās Ančevskis. Aktieris, ko daudzi teātra cienītāji bija iemīļojuši, pateicoties lieliskajam sniegumam monoizrādē "Tētis", atzina, ka „tagad dzīves galvenā un vienīgā loma ir tēva loma”.

Ainārs ilgi nespēja atgūties no skaudrajām dzīves pārmaiņām. Viņš ārstējās no depresijas un pamazītēm centās pielāgoties situācijai, lai pilnvērtīgi varētu gan darboties teātrī, gan nodoties dēla audzināšanai. Citkārt dzīvespriecīgais aktieris, pēc paša teiktā, jutās sašļucis, un apkārtējie pamanīja, ka arīdzan ievērojami novājējis. „Tievs biju drausmīgi. Kad man atsūtīja bildes no kāzām, kur draugiem izpalīdzēju kā vadītājs, ieraudzīju, cik interesanti tolaik izskatījos no malas – uzvalks bija kā uz pakaramā uzlikts, acis iekritušas, pats tāds kā vakar nomiris...” gadu vēlāk intervijā pauda Ainārs, tikai 2018. gada priekšvakarā atzīdams, ka „pēc lielā aplauziena” dzīvē sācies jauns posms un tas esot „kā no jauna piedzimt”.

„Kā zīdainim – ir jāmācās staigāt, runāt... Tā es patlaban mēģinu mācīties būt, priecāties, komunicēt un uzticēties,” stāstīja Ainārs, piebilstot, ka jaunās attiecībās gan negribot mesties, kamēr neesot „savedis galvu kārtībā”.

Nākotnē raudzījās piesardzīgi

Pēc šķiršanās aktieris atzina, ka, pateicoties visam, kas noticis, „daudz sapratis un iemācījies”, svarīgākais – ņemt vērā arī savas, ne tikai citu cilvēku vajadzības. Ainārs allaž uzsvēris dēla nozīmi savā dzīvē: „Viņš ir tas, par kuru esmu tur, augšā, visiem spēkiem pateicīgs. Esmu pateicīgs, ka šāds cilvēks ir manā dzīvē, ka viņš joprojām ir kopā ar mani, diendienā blakus, un mēs abi skatāmies vienā virzienā. Dēls man dod prieku, mieru, saprotams, ka reizēm arī dusmas un kašķi. Katru vakaru varu Dievam teikt paldies lūgšanās par to, ka manā dzīvē ir šāds cilvēks.”

Ančevskis piebilda, ka iemācījies izbaudīt jauno posmu dzīvē, bet par nākotni izteicās piesardzīgi. „Runājot par nākotni, nekaldinu lielus plānus – piemēram, kā apņemšu sievu un tad mums būs četri pieci bērni. Arī skats nākotnē, protams, ir. Bet tikpat labi neizslēdzu iespēju, ka mans dēls varētu pirms manis apprecēties,” prātoja Ainārs.

Laimīgs stumda ratus

Iespējams, tālab, ka bija ievērojuši šo „melno strīpu” aktiera dzīvē, vairāki "Kas Jauns" lasītāji vērsušies redakcijā, lai vēstītu, ka nu viss izskatoties daudz gaišāk un priecīgāk. „Vakar redzējām, kā pa Bastejkalna parku iet Ančevskis, stumdams zīdaiņu ratiņus. Blakus gāja kāda sieviete. Droši vien ģimene tēti pavadīja uz teātri,” pauda kāda lasītāja, pieļaujot, ka varbūt kļūdās, jo stumt ratiņus aktieris tikpat labi varēja palīdzēt māsai, radiniecei vai kādai paziņai. „Bet nu izskatījās laimīgs,” par pērn vasarā pieredzēto piebilda ziņotāja.

Citi aculiecinieki pauda, ka Ančevski ar ratiņiem un „kādu sievieti – jaunāku un šovbiznesā nepazīstamu personu” – redzējuši, iepērkoties viņa piemājas rimčikā. Vēl kāds jauno pāri ar ratiņiem bija manījis "Klases salidojuma 2" uzņemšanas laukumā, kur Ainārs iejutās četrdesmitgadnieka krīzes nomocītā Nila tēlā.

Kā ir patiesībā? Vai, balstoties uz iepriekš lasīto un vēlot talantīgajam aktierim laimi privātajā dzīvē, rīdzinieki nav pieņēmuši vēlamo par esošo un radījuši jaunu pilsētas leģendu? Lai to noskaidrotu, "Kas Jauns" centies sazināties arī ar aktieri, taču ne uz tālruņa zvaniem, ne īsziņu viņš neatbildēja. To, ka ratiņos Ančevskis vizina ne cita, bet savu mazuli – meitiņu, žurnālam apstiprināja vairākas mākslas jomai un aktierim pietuvinātas personas, gan norādot, ka Ainārs ir visai noslēgts par privātās dzīves tematiem arī sarunās ar kolēģiem, un tas esot saprotams – laime mēdz būt trausla, tāpēc jo vairāk sargājama no svešām acīm.