Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Šeit ir jānāk ar tīru slotu!” - Intars Rešetins vairs nespēj klusēt par notiekošo Dailes teātrī
Intars Rešetins. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

"Šeit ir jānāk ar tīru slotu!” - Intars Rešetins vairs nespēj klusēt par notiekošo Dailes teātrī 11

Slavenības
19. janvārī 06:42 2020. gada 19. janvārī 06:42
  Inta Mengiša
Sava jaunākā iestudējuma "Māte" pirmizrādes priekšvakarā režisors Intars Rešetins (39) atklāti runā par to, kā mainījusies viņa dzīve gadu pēc aiziešanas no aktiera darba Dailes teātrī, un to, ko saskata Dailē tagad, pēc aktieru apvērsuma, būdams vērotājs no malas.

Kad pērnruden Dailes teātra aktieri ar publisku skandālu izteica neuzticību, viņuprāt, sevi izsmēlušajam mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram, no aktiera darba nesen aizgājušais režisors Intars Rešetins skandālu vēroja no malas klusējot un savu viedokli publiski nepauda. Žurnāla "Kas Jauns" uzrunāts sarunai, šoreiz viņš tai piekrīt un uzreiz atklāj kārtis, sakot, ka pats nepretendē nedz uz teātra direktora, nedz mākslinieciskā vadītāja amatu. Viņam ir citi radošie plāni. Labprāt turpinātu sadarboties ar Dailes teātri nākotnē, bet pieļauj lielu iespējamību, ka tieši šī intervija varētu pielikt punktu viņa radošajām izpausmēm Dailē, neraugoties uz to, ka uz Rešetina režijā tapušajām izrādēm publika biļetes izpirkusi pat līdz marta otrajai pusei.

Režisoru Intaru Rešetinu "Kas Jauns" noķēris agrā sestdienas rītā pirms mēģinājuma Dailes teātrī. Šobrīd Intars iestudē sava iemīļotā franču dramaturga Floriana Zellera lugu "Māte", ar Lilitu Ozoliņu galvenajā lomā. 

Ir aizritējis gads, kopš atstāji aktiera štata vietu Dailes teātrī. Tagad publikas strauju mīlestību esi izpelnījies ar savu režisora darbu, turklāt izrāde "Dēls" pat bija vairākās nominācijās izvirzīta "Spēlmaņu nakts" balvai – tātad arī profesionāļu atzīts veikums. Kā pats vērtē šo gadu, kad esi brīvmākslinieka statusā?

Esmu guvis apliecinājumu tam, ka cilvēkiem būtu jāstrādā darbs, kas ir sirdslieta, jo tad tas process ir pašsaprotams. Tu netver šo dzīvi kā apgrūtinājumu. Protams, režisora profesija arī ir grūta un sarežģīta, bet tas izejas punkts ir pilnīgi cits – spārni paši plešas plašumā, ja zini, ko vēlies darīt.

Strādājot darbu, ko mīli, ar cilvēkiem, kurus mīli, ir arī pilnīgi cits rezultāts.

Bet savu profesiju taču mīlēji arī tad, kad biji aktieris.

Kā lai to labāk izstāsta... (Domā.) Jā, ir aizritējis gads, kopš aizgāju no aktiera darba Dailes teātrī. Šis, protams, bija lēmums, kas netika pieņemts vienā dienā. Uz režiju jau pirms tam aizgāju, jo sajutu, ka tas, ko man piedāvā spēlēt, nesniedz gandarījumu. Ja ir tik liela konkurence un mākslinieciskais vadītājs tev uztic tikai to, ko man uzticēja, kļuva žēl sava laika. Tad to savu gandarījuma enkuru atradu paralēlā profesijā, kur varu jēgpilni strādāt un būt klātesošs procesos, ar ko dzīvē esmu nolēmis nodarboties. Tiesa, kad stājos aktieros, iestājos arī Latvijas Universitātē studēt pedagoģiju, kas aizvien ir mans neizsapņotais sapnis.

Pašlaik jūtos ļoti apmierināts par ceļu, kāds man veidojas. Izvēlos darbus, tēmas, kas man deg, kurās vēlos rakties un iedziļināties. Un tā jūra ir ļoti dziļa un neizsmeļama.

Radoši gūstu gandarījumu, un ir milzīgs prieks, ka ir cilvēki, kas manu darbu novērtē. Par aiziešanu ne sekundi nenožēloju.

Bet finansiāli? Tev kā ģimenes cilvēkam regulārā alga tomēr sniedza vismaz kaut kādu stabilitāti.

Tas jau nebija vienas dienas lēmums. Godīgi sakot, sieva bija tā, kas man neļāva aiziet prom no teātra jau agrāk. Viens no iemesliem bija tieši šīs sociālās garantijas. Un es jau, protams, klausu viņu.

Starp citu, pēc aiziešanas biju bezdarbnieks, bet tad likumu nepārzināšanas dēļ sanāca kāzuss. Saistībā ar to, ka strādāju uz autoratlīdzības līgumu pamata, no Valsts ieņēmumu dienesta man atnāca ziņa, ka, ņemot vērā manu ienākumu apjomu, jākļūst par pašnodarbināto. Izrādījās, ja esmu pašnodarbināta persona, nedrīkstu saņemt nekādus ienākumus, būdams tajā brīdī bezdarbnieka statusā. Rezultātā valstij esmu parādā 1400 eiro. Bet es nekreņķējos par šo, tā ir risināma lieta.

"Izrādījās, ja esmu pašnodarbināta persona, nedrīkstu saņemt nekādus ienākumus, būdams tajā brīdī bezdarbnieka statusā. Rezultātā valstij esmu parādā 1400 eiro," sūrojas likumus neizpētījušais Rešetins. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Jauki, ka tev tika dota iespēja iestudēt izrādes Dailes teātrī; ka tā darba attiecību pārtraukšana nebija kā ar nazi nogriezta.

Es jau aizgāju bez strīdiem, mierīgi. Ar direktoru Andri Vītolu izrunājos, viņš pauda sapratni par manu izvēli. Tiesa, Džilindžers gan līdz pat šai dienai man nav pajautājis par iemesliem, kāpēc es aizgāju.

Uz ielas ar Džilindžeru satiekoties, nesveicināties?

Neesmu viņu ļoti ilgi saticis, nezinu, kā viņš izskatās.

Bet man viss ir kārtībā. Saņemu piedāvājumus strādāt projektos no citiem teātriem, šonedēļ sākšu filmēt savu pirmo seriālu, līdz ar šo soli eju kā režisors kino lauciņā. Ar kino esmu bijis uz tu vienmēr; filmējos jau kopš 2002. gada.

Tava aiziešana no Dailes teātra patiesi bija tik viegla un gluda, kā pa diedziņu? Aktieri ir emocionāli cilvēki...

Protams, pēc 20 teātrī nostrādātiem gadiem nabassaite ir cieša, taču, manuprāt, „kuģis” sen peldēja nepareizajā virzienā. Un, ja kolektīvs savu viedokli pauda sezonas sākumā, tad mans protests par notiekošo bija atlūgums pirms gada. Netēlošu varoni un teikšu, kā bija, – kad gāju prom no teātra, tas bija ļoti sāpīgi. Ļoti! Tagad, pēc gada, jūtos stabili, kaut arī aizvien emocionāli esmu piesaistīts Dailes teātra ēkai. No malas skatoties, varu saglabāt vēsu prātu un skatījumu; tagad ļoti daudz kam nepieeju vairs emocionāli, un ir lietas, kas pat izraisa smaidu. Lai arī rūgtu, bet smaidu.

Par to teātri, kas ir teātrī?

Teātris teātrī te ir bijis ilgu laiku. Paldies Dievam, visi skandāli ir aiz muguras. Un tas, kas notika ar iepriekšējo māksliniecisko vadītāju, ar viņa atlaišanu, nu jau ir pierimis.

Tu toreiz lielajā dumpī neiesaistījies?

Jā, es skatījos no malas, lai gan daudzi žurnālisti zvanīja, vaicājot manu viedokli. Jo es taču esmu aizgājis un man arī noteikti ir kaut kas sakāms... Es no komentāriem atturējos, un arī šajā sarunā negribētos atkal saduļķot ūdeni, tomēr man ir dažas lietas sakāmas.

Tas, kas tagad noticis teātrī, manuprāt, ir tikai loģiski. Tā turpināties vairs nevarēja, jo manā skatījumā mākslinieciskais vadītājs Džilindžers daudzu apstākļu un lielās slodzes dēļ (iestudējot gan Liepājā, gan Daugavpilī un esot šeit uz vietas tikai tad, kad iestudē Dailē), veidoja augsni tam, ka trupa viņu tomēr tā kā izspļāva laukā kā lieko. Mākslinieciskajam vadītājam manā skatījumā būtu jābūt uz vietas visu laiku. Un jārūpējas ne tikai par aktuālā iestudējuma trupu, bet par visu kolektīvu, kā arī jādomā par virzību, mērķiem, vērtībām, pārmantojamību. Viņam ir jābūt iedvesmotājam, garīgajam līderim. Man savulaik visa šā pietrūka.

Es atbalstu to, kas ir noticis. Varbūt ne veidu, kā tas notika. Bet tas jau nebija speciāli, drīzāk pašsaprotami. Džilindžera laiks vienkārši bija beidzies. Viņam bija jāatpūšas, un domāju, ka ar viņu viss būs kārtībā. Ceru, ka viņš izvērtēs to, kāpēc viss tā notika. Latiņa bija nolaista tik zemu, ka Dailes teātris ilgākā laika periodā ir nonācis vienā no viszemākajiem punktiem mākslinieciskā varējuma ziņā.

Vari minēt kādu piemēru?

Man pašam pēdējais piliens bija spilgtie pretstati 2018. gadā, kad Nacionālais teātris sezonu iesāka ar Raini, ar klasiku – izrādi "Pūt, vējiņi!", parādot vērienu, kas vēlāk teātrim arī atnesa "Spēlmaņu nakts" balvu par Gada lielās formas izrādi. Kas bija ar Dailes teātri? Dailes teātris sezonu iesāka ar izrādi "Lulū" – ar stāstu par palaistuvi. Šeit mēs saduramies ar to vērtību skalu.

Saistītās ziņas

Konkursā uz Dailes teātra valdes locekļa amatu pieteikušies 13 kandidāti
Viņš profesiju pamet pavisam - pirmo reizi pēc Dailes teātra skandāla publiski runā Džilindžers 18
Artūrs Skrastiņš par skandālu Dailes teātrī: "Džilindžers neredz to, kas notiek apkārt" 14

Kā ir tagad? Vai „revolucionāru” gaidas nemijas ar bailēm, ka, no vilka bēgot, nesanāk ieskriet lācim rīklē?

Aktieri jau paši pēc dabas ir ļoti, ļoti bailīgi. Jo tā ir atkarīga profesija. It sevišķi Dailes teātrī, kur īsti nav komandas, kur ir tikai solisti. Pārējie ir tā kā iebiedēti. Protams, visi gaida to Laimes lāci, kas nāks... Arī es no sirds ceru, ka nāks labi, gudri cilvēki, ar vēlmi strādāt teātra, ne savās interesēs.

Kādu tu prognozē Dailes teātrī gaidītā Laimes lāča likteni pēc ierašanās?

Cilvēkiem, kuri uzņemsies direktora un mākslinieciskā vadītāja posteņus tieši Dailes teātrī, kur ir tik spilgtas personības, ko es saucu par premjerismu, un ņemot vērā, kā parasti šeit tiek nomainīti mākslinieciskie vadītāji, tas ir diezgan pašnāvniecisks solis. Direktoram ir jābūt ar stingru mugurkaulu, un uzskatu, ka direktoram ir jānāk no ārpuses, nevis iekšpuses...

Kāpēc? Vienīgais pašlaik dzirdētais kandidāts taču ir tieši no iekšienes – Juris Žagars.

To es esmu izrunājis arī ar Juri Žagaru aci pret aci. Teicu: „Juri, man ir trīs lietas, kas mani satrauc. Pirmkārt, neatbalstu tavu ideju Dailes teātri pārvērst par koncertzāli. Tas ir neprāts un iešana pret Dailes teātra pastāvēšanu, ja runājam par ilgtermiņu.” Bet te neviens nedomā par ilgtermiņu! Otrkārt, esmu kategoriski pret Jura ideju Dailes teātri pārvērst no repertuāra teātra uz projektu teātri. Tik liela mašinērija Latvijā nestrādās, par to esmu simtprocentīgi pārliecināts. Bet pats galvenais iemesls, kāpēc es no sirds nevēlos, lai viņš kļūtu par Dailes teātra direktoru, ir tas, ka Juris ir viens no vislabākajiem savas paaudzes aktieriem.

Viņš šos amatus nevarēs apvienot, jo tādā gadījumā cietīs abas puses – gan tiešie pienākumi direktora krēslā, gan aktieriskās kvalitātes. Viņš ir pārāk labs aktieris, lai Dailes teātris to zaudētu.

Bet viņš tāpat plāno kandidēt uz šo posteni.

Jā, un es pat pieļauju, ka varētu arī uzvarēt.

Intars Rešetins un Juris Žagars kopā savulaik spēlēja izrādē "Shopping & Fucking". (Foto: Jānis Deinats)

Izskanēja viedoklis, ka Dailes teātrim ir Smiļģa lāsts...

Jā, un, vaimandieniņ, ka netiekam galā ar Lielo zāli. Jura ideja par piebūvi, citas zāles būvniecību, visu cehu likvidēšanu – gan galdnieku, gan šuvēju – un ārpakalpojumu ņemšanu, manuprāt, arī ir apšaubāma. Lai gan, ko mazs sivēns saprot no lielu cūku ēdiena? Bet savu viedokli taču varu pateikt, vai ne?

Esmu trīs četras reizes strādājis Lielajā zālē kā režisors, gandrīz 20 gadu esmu darbojies kā aktieris uz Dailes teātra lielās skatuves... Ja grib pārbūvēt Lielo zāli par mazāku... Dailes teātris bija Smiļģa projekts. Protams, vēriens prasa arī papildu finansējumu, lielus līdzekļus, masu skatus un tā tālāk. Bet kāpēc Liniņš varēja strādāt, kāpēc strādāt varēja Auškāps un tagadējie viesrežisori Morfovs un van der Boss spēj aizpildīt Lielo zāli, jēgpilni inscenējot, bet tagad pēkšņi izskan informācija, ka vajag pārbūvi?

Šī tūkstošvietīgā zāle ir unikāla platforma, tā ir brīnišķīga lieliem, krāšņiem inscenējumiem. Tas, kas ir nepieciešams, ir skatuves tehnikas modernizācija, jo patlaban ir jāsadzīvo ar 60. gadu tehniku, kas tika uzstādīta 70. gados. Tā ir novecojusi, tā ir senila. Skatuves tehnikas atjaunošanā būtu jāiegulda, ir pat zināma konkrēta summa, cik tas viss maksā. Piemēram, Nacionālajā teātrī, kur skatuve ir mazāka, tehnika tika nomainīta. Ja viņiem pārbūve notiek 15 sekundēs un klusi, tad mums, Dailē, ir skaļi, čīkstoši trokšņi, kas iet caur kauliem pusotras, divu minūšu laikā. Lūk, šī lieta ir jārisina, nevis tie akcenti, kas sabiedrībā ir publiski noplūdināti. Tīši vai netīši, to nezinu.

Jebkurā gadījumā jaunajam direktoram ir jābūt ar stingru mugurkaulu, lai ar viņu nebūtu iespējams manipulēt. Šeit ir jānāk ar tīru slotu. Tas būs sāpīgi, neizbēgami. Jo jaunā komanda nāks ar savu blici. Tiks nomainīti posteņi. Atnākot tikai diviem – direktoram un mākslinieciskajam vadītājam –, nekas nemainīsies. Bet mums ir jādomā par ilgtspēju, vērtībām, mums jāatgriež tie skatītāji, kas vīlušies Dailes teātrī. Diemžēl tādu ir ļoti daudz. Mums ir jāceļ latiņa, jātiecas atgriezties pie tām vērtībām, uz kurām sākotnēji tika balstīts Dailes teātris.

Kuras ir šīs vērtības?

Mūsu postulāts ir: „Skaidrība, kaislība, vienkāršība”. Šobrīd tas jau sen vairs nav tā. Mums ir „po jarče, po veseļeje, po eņerģičņeje, močījam”. Katram mākslinieciskajam vadītājam, protams, ir savs skatījums, bet šādi mēs diemžēl neattīstāmies pa vertikāli.

Domājot par labāko versiju teātrim, vai pats esi apsvēris savus variantus par labāko iespējamo māksliniecisko vadītāju Dailes teātrim?

Aizkulisēs izskan vārds Viesturs Kairišs. Tas man ļoti simpatizē. Es viņu labprāt redzētu ja ne mākslinieciskā vadītāja postenī, tad kā režisoru. Dailes teātra lielā zāle viņam ir pa spēkam, jo viņam ir krampis. Šobrīd Viesturs ir ļoti labā formā, un tas, kā viņš domā un strādā, varētu būt interesanti arī Dailes teātra aktieriem, jo te viņš ir strādājis tikai vienu reizi.

Ir vajadzīgs profesionālis, cilvēks ar tvērienu, ar vērienu, kas spēj iedegt kolektīvu, kas ir pietiekami intelektuāls. Ja tas būtu Viesturs, pieļauju, ka viņš varētu kļūt par garīgo līderi, kāds mums šeit Dailes teātrī ir vajadzīgs. Tādi kā viņš apkārt nemētājas.

Juris Žagars un Viesturs Kairišs - vai nākamie Dailes teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs? (Foto: Mārtiņš Ziders)

Pašam nav ambīciju kļūt par māksliniecisko vadītāju teātrī, kur esi bijis uz skatuves teju 20 gadu garumā?

Nē, paldies, manā skatījumā mākslinieciskā vadītāja amats ir sava veida pašnāvība. Tad man sevi būtu ļoti daudz jāiegulda šeit, te ir nepieciešams daudz reformu, bet tādējādi es pazaudētu sevi, pieļauju arī, ka savus radošos spārnus. Jo es nenāktu šurp ar lozungu, ka teātrī sākas Rešetina ēra.

Šobrīd nākt iekšā šajā nokaitētajā situācijā, skandālu un intrigu apvītajā... es teiktu, „perēklī”, tomēr sacīšu – teātrī... Neesmu gatavs atdot savu enerģiju saplosīšanai. Tas būtu pašnāvnieciski.

Kāpēc pašnāvnieciski?

Man kā vērotājam no malas šķiet, ka problēma nav ne Lielās zāles izmērā, ne inscenējumos, ne radošajā kapacitātē. Bet vienu gan zinu droši – Dailes teātrī nav nekāda izdomāta Smiļģa lāsta. Tas, iespējams, skanēs skarbi, es cienu aktierus, viņi ir brīnišķīgi, bet, manā skatījumā, milzīgākā pamatproblēma Dailes teātrī ir premjerisms jeb premjeru lāsts. Protams, kā Smiļģim, tā pārējiem mākslinieciskajiem vadītājiem Dailes teātrī ir bijušas zvaigznes, bet šobrīd ir tā, ka pārāk ilgi peles ir dancojušas pa galdu...

Jā, saprotu, ka mākslinieciskajam vadītājam jārūpējas par kolektīvā esošajām zvaigznēm, lai viņām vienmēr būtu lomas, bet diemžēl tas ir ļoti bīstami. Mākslinieciskajam vadītājam, kurš nāks šeit strādāt ar šo kolektīvu, es ieteiktu pievērst šim aspektam ļoti lielu uzmanību. Ja šeit nebūs komandas, ja būs tikai līderi, tad nekas te nemainīsies. Uzņemos atbildību par to, ko runāju, jo esmu strādājis gandrīz visos Latvijas teātros – kā aktieris Valmierā, kā aktieris Jaunajā Rīgas teātrī, kā režisors ne tikai Dailes teātrī, bet arī Nacionālajā un Krievu teātrī – es laukumu pārredzu.

Kāda ir atšķirība? Tur ir komanda?

Protams, katrā teātrī ir savas rozīnes un savas blusas, bet, ja citur ir kolektīvi, šeit, Dailē, ir vairāk individualitātes, kas, manā skatījumā, traucē radošos procesus. Premjeri nosaka un ietekmē ļoti daudzus aspektus teātra pastāvēšanā, radošajos procesos. Premjerisms, manuprāt, būtu jālikvidē, dodot iespējas pilnīgi visiem aktieriem trupā.

Bet tomēr, ja tu kļūtu par jauno māksliniecisko vadītāju Dailē? Vara, iespēja ietekmēt procesus tevi tiešām ne drusciņ nevilina?

Kāda vara? Te ir darbs vajadzīgs! Man būtu nepieciešama kolektīva uzticēšanās, bet Dailes teātra premjeriem mans skatījums absolūti neder. Tas apdraudētu viņus. Viņi ilgu laiku ir bijuši ļoti stabilā, ērtā situācijā.

"Manā skatījumā, milzīgākā pamatproblēma Dailes teātrī ir premjerisms jeb premjeru lāsts," tā Intars. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Kas ir tie viņi, šie premjeri?

Tas spilgti izpaudās Džilindžera epopejā. Kas runāja, kas pārstāvēja Dailes teātri un bieži vien pauda personīgu, nevis kolektīva viedokli? Arī tagad katrs no viņiem virza uz priekšu savas intereses.

Ir pasaulē zināmais teiciens, kuram es gribētu piekrist, ka spēles uzvar līderi, bet čempionātus – komanda. Teātris ir kolektīvā māksla, un, ja mums kolektīvā ir tikai trīs četri spīdekļi vai zvaigznes, vai premjeri, tad pārējiem tas rada vidi un augsni intrigām, neapmierinātībai, neieinteresētībai. Un tā pat nav skaudība.

Pats tagad strādā pie izrādes "Māte", kam jau pavisam drīz gaidāma pirmizrāde. Galvenajā lomā – Lilita Ozoliņa. Skaisti!

Runājot par "Māti", šis vispār ir tāds ļoti skumjš brīdis manā dzīvē, jo šīs ir atvadas no man mīļā autora Zellera, kura triloģijas noslēgumu pašlaik iestudēju. Skumjas ir tāpēc, ka ar šo izrādi es atvados ne tikai no šā autora, bet, ļoti iespējams, arī no Dailes teātra.

Patiešām tā domā?

Jā, un, visticamāk, tāpēc, ka šajā sarunā esmu par daudz atļāvies. Bet man nav, ko zaudēt. Es nenodošu sevi, nenodošu savus principus un pārliecību.

Skatītāji zina, kas es esmu, zina, kādas izrādes veidoju. Nebūs man šeit darba, nu Dievs ar visu, tiksimies citur!

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!

Citi šobrīd lasa

10 interesanti fakti par boksu un šī sporta veida leģendām
Cietumā Itālijā nonākušās Dženiferes Rumpānes māte sarūgtināta: pēkšņi meitas liktenis rūp arī politiķiem 14
"Pāri palikuši vien kauli" - biedējošs atradums dzīvoklī Jēkabpilī 1
Skatīt visus komentārus

Внучка Елизаветы II принцесса Евгения официально объявила о беременности 1

Выяснилось, почему родные два дня не знали о смерти дочери звезды "Место встречи изменить нельзя"