Starp trim varām un divām sievietēm. Filmas "Pilsēta pie upes" recenzija

Ansim ir nevainīga profesija - daiļkrāsotājs, un viņš ir pieprasīts pie visām varām, kas nomainās īsā laika posmā pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Patosa pilnos ulmaņlaikus nomaina skarbā komunistu vara, tad nāk nacistu režīms... Viņa iecerētā ir ebreju meitene Zisele, taču jaunās sievietes tēvs liek mīlai šķēršļus. Sagadās tā, ka šajā laikā Anša dzīvē uzrodas arī glītā latviete Naiga. Vai izvēle ir tikai viena?

Latgaliešu mēlē

Lai arī «Pilsēta pie upes» režisors Viesturs Kairišs apgalvo, ka filmu vēlējies radīt itin jautru un draisku, bez traģisma tajā neiztikt. Gluži ar humoru vien šos trīsdesmito un četrdesmito gadu notikumus, kad Latvijā politiskās varas – ulmaņlaiki, padomju okupācija, nacistu režīms – mainījās teju zibenīgi, parādīt neuzdrīkstēsies neviens. Nu, ja nu vienīgi negantais jaunzēlandiešu režijas talants Taika Vaititi, kura veidoto «Trusis Džodžo» arī šobrīd var lūkot Latvijas kinoteātros. Ja Vaititi savā filmā par holokaustu «sit» ar satīru un parodijas elementiem, Kairiša humors ir vienkāršāks, mīļāks un... latgaliskāks.

Krietni dzīvespriecīgāka par Kairiša iepriekšējo meistardarbu «Melānijas hroniku», protams, «Pilsēta pie upes» ir. Tādu to padara arī no ekrāna skanošā valoda – filma uzņemta Latgalē un varoņi lielākoties sarunājas latgaliski.

Par izvēlēm

«Pilsēta pie upes» veidota pēc trimdas latvieša Gunara Janovska tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Meistarīgi pārceļot rakstīto vārdu uz ekrāna, Kairišs panācis to, ka vēstījums šķiet teju autobiogrāfisks. Filma ir par izvēlēm, ko tajā laikā nācās pieņemt teju ikvienam latvietim. Ne mēs, ne filmas režisors Kairišs tajos laikos dzīvojuši neesam, un neapzināmies, ko tad būtu darījuši pašu un ģimenes labā. To Kairišs cenšas parādīt arī filmā – sētnieks cenšas pie katras varas iekārtoties, kā vien labāk spēj, ebreju meitene Zisele sapinas komunisma valgos, bet galvenais varonis Ansis cenšas stāvēt visam pāri. Šeit viņš pavisam atšķiras no filmas «Dvēseļu putenis» galvenā varoņa, kas skaidri zināja – jāaizstāv sava dzimtene un jau, mazs puika būdams, meta šauteni plecā. Lai gan Ansim galu galā arī nākas pie ieroča ķerties, viņš tomēr sirdī ir mākslinieks.

Ja sākumā šķiet, ka Ansis ir panaivs, lētticīgs un pavisam ne dzīvesgudrs, tad ar laiku kļūst skaidrs, ka īstenībā jau viņš ir emocionāls, jūtīgs un vieds, stāvot pāri visām varām, kas nāk pār viņa pilsētu. Nekas nav mūžīgs, izņemot to, ka māleri jau vienmēr būs vajadzīgi (gan ielu uzraksti, gan plāksnītes pie kabinetu durvīm taču kādam jāzīmē), un sapņot arī nav liegts. Tā nu Ansis sapņo gan par mākslinieka arodu, gan, protams, par lielo mīlu.

Mīlas lietās gan Ansis ir itin panaivs – ne viņš spēj savai iecerētajai izskaidrot, kāpēc svešus brunčus mazgā, ne saprot, kā tad vajadzētu rīkoties, kad cita dāma viņa priekšā kaila vannā kāpj. Tā nu Ansis mētājās no vienas pie otras, īsti izvēlēties nespējot. Lai nu sievietes – aizrautīgā ebrejiete Zisele (filmā ļoti pārliecinošā čehu aktrise un dziedātāja Brigita Cmuntova) un piezemētākā latviete Naiga (pašmāju zvaigzne Agnese Cīrule) - pašas tiek galā, kam tad viņš tiks.

Tirgonis, kapteinis un Dante

Tāpat Anša dzīvē nozīmīgu lomu spēlē trīs vīri – paša tēvs, kas guļ uz slimības gultas, Ziseles paps ebreju tirgotājs Bernšteins un kuģa «Baltais gulbis» kapteinis. Vecais Bernšteins (Gundara Āboliņa izskatā) Ansim tuvs kļūst tikai ar laiku – sākumā viņš pretojas puiša mīlai pret savu meitu, taču mana viņā gleznotāja talantu un palīdz jaunietim radīt īstu mākslas darbu. Savukārt nepamanāmāka loma uzticēta lietuviešu aktiermākslas gigantam Jozam Budraitim – viņš atveido kapteini, kas gluži kā Vergīlijs Ansi kā tādu Danti vadā pa visiem elles lokiem. Tāpat Kairišs neiztiek bez norādēm uz Danti Anša attiecībās ar tirgotāju Bernšteinu – puisis liek viņam pozēt ar «Dievišķo komēdiju» rokās.

Īstā elpa jāpagaida

Šajā filmā ir jāiejūtas – tā neaizrauj no paša sākuma, Kairišs skatītāju mulsina ar neparastu kameras rakursu un īsti pat nevar saprast, vai te gaidāma komēdija vai attiecību drāma. Īsto elpu filma uzņem vidū, kad viss meistarīgi savijas kopā un tad gan notiekošajam ekrānā var sekot ar lielu aizrautību. Tāpat arvien skaidrāk iezīmējas galvenā varoņa raksturs un filmas vēstījums.

Protams, filmā liela simboliska loma ir upei – pa to gan kursē kuģītis, kas pie visām varām maina nosaukumus, gan pie tās satiekas Anša dāmas, gan tiek zaudētas dzīvības. Tajā Ansis simboliski ar riebumu iemet šauteni, un tieši tajā uzņemta viena no filmas iespaidīgākajām ainām – kā Ansim metas virsū visi ļaudis, visas varas, gatavas viņu te saplosīt, te apskaut. Bet viņš jau vislabprātāk izvēlētos palikt viens un gleznot – savā pilsētā pie upes.