"Dzīve mani reāli izmācīja!" - Roberts Gobziņš nomainījis gan bildi, gan plati

Nupat viņš nofilmējies jaunā TV seriālā "Lielie muļķi", kas skatāms "Helio TV". Roberts atzīst – dzīve ejot tikai uz augšu un viņam ar katru dienu klājoties arvien labāk. Nu jau Gobziņš ir trīs meitu tēvs. „Marutai ir septiņi, Annai – pieci, Jūlijai – divi gadi. Man ir pašam savas "Trīs māsas" kā Čehovam,” lepni teic Roberts, atklājot, ka tieši bērnu ienākšana dzīvē viņu „vedusi pie prāta” un piespiedusi sākt dzīvot citādi.

Esi stalts un smaidīgs. Izskatās, ka no nesenajām veselības problēmām nav ne vēsts. Tiki pie brīnumzālēm vai piespiedi sevi citādi dzīvot?

Aktiera galvenais uzdevums ir uz skatuves neņemt līdzi veselības problēmas...

Pirms kāda laika, kad uzstājies, bija no malas redzams, ka tev tas grūti nākas. Intervijās vēstīji, ka locītavu un gūžu problēmu dēļ esi invalīds, nespēj strādāt.

Ar pašsajūtu man ir kā zebrai – vienu brīdi labi, citu brīdi nav labi. Nav runa par dienām, bet pat par stundām. Apzinos, ka mans gadījums nav unikāls, ir simti un tūkstoši, kam ir tāpat.

Domāju, ka tikšu no likstām vaļā, taču atrisinājums vēl priekšā. Man noteikti vēlamas būtu vismaz trīs līdz piecas operācijas, jo ir locītavu problēmas, kas jārisina. Bet es dikti nesteidzos, jo speciālisti apgalvo, ka šajā jomā attīstība notiek nevis pa gadiem, bet pa mēnešiem. Pasaulē tiek izgudroti arvien labāki un labāki sailentbloki (mūziķis runā par endoprotezēšanu – nodilušā locītavas skrimšļa aizvietošanu ar sintētiskiem materiāliem – KJ).

Šobrīd nav manāms, ka tev būtu grūtības pārvietoties. Arī spieķi vairs nelieto.

Sprinta distances es varētu veikt diezgan kvalitatīvi – radošā ziņā, protams. Bet, ja vajadzētu divpadsmit stundas no vietas aktīvi vadīt kādu sporta pasākumu, to gan tagad neuzņemtos. Bet stundu līdz divas garus koncertus, dīdžejsetus, kādu pasākumu uz tik nelielu laiku gan varu bez bēdu. Un to arī daru.

Tātad esi pasākumu vadītājs, dīdžejs, mūziķis un aktieris, ja vajag.

Jā. Es varu arī betonēt. Esmu to apguvis. Un mājās rīt gatavojos nomainīt izlietnei krānu.

Esi atklājis arī, kā cīnīties ar nomāktību?

Jā. Svarīgi ir būt „šeit un tagad” un nejaukt šo ar to, kas varbūt būs un varbūt nebūs. Dzīvojot kā aktierim, sanāk biežāk praktizēt šo slaveno teoriju, arī uz skatuves ņemt līdzi tikai to, kas ir šeit un tagad. Man labais veids ir maksimāli regulāra piedalīšanās kādos radošos procesos.

Pašam ir jāpiedāvājas, vai tomēr organizatori ir gana aktīvi?

Kaut kas jau notiek. Žēl tikai, ka pietiekami laikietilpīga ir tā sagatavošanās daļa, un par to jau neviens nemaksā. Krietnu laiku vezums ir jāpavelk bez atlīdzības. Taču jāstrādā ir, ja sola, ka pēc tam man kaut kas būs. Producenti arī ar lielāku patiku skatās uz tiem izpildītājiem, kuri, saņemot piedāvājumu, necenšas uzreiz noskaidrot: „Kas man par to būs?” Esmu iemācījies nedzīvot no rokas mutē, apguvis taupīšanu.

Šī prasme droši vien viegli nenāca.

Atkarīgs no tā, kāda situācija vispār sabiedrībā ir – vai cilvēki jūtas droši par rītdienu, vai droši jūtas tikai par rītdienu, par parītdienu. Vai arī tikai par šodienu.

Kurā kategorijā pats sevi liktu?

Šobrīd... Jūtos drošs par rītdienu. Par to paldies maniem bērniem! Viņi ir, viņi aug, un lielā mērā tieši viņi piespiež disciplinēties. Arī pesimismā grimt neļauj, jo dzīvesprieku no viņiem var smelties ik mirkli.

Esi ticis pāri gan veselības likstām, gan līdzekļu trūkumam, gan nomāktībai un bezcerībai?

Esmu sapratis vienu ļoti būtisku lietu – ja ir problēmas, galvenais ir tām nepievērst pārāk lielu uzmanību. Izrādās, tad tās raizes arī netraucē. Tagad, ja man kas sāp, ar to citus cilvēkus neapgrūtinu. Par tādām lietām nedalos ar sievu, bērniem un sabiedrību. Dzīve mani reāli izmācīja! Nedrīkst ne sevi žēlot, ne citiem žēloties – tad pašsajūta ir krietni labāka.

Šobrīd tev ir 55. Pirms dažiem gadiem grūtā brīdī lūdzi sabiedrības palīdzību veselības atgūšanai. Kurā brīdī lielā mācība ieblieza pa pieri?

Tas jau nenotiek vienā dienā. Katrā ziņā – no ģimenes nodibināšanas līdz šim brīdim manā skatījumā uz sevi, uz dzīvi, uz pasauli ir notikušas ļoti ievērojamas pārmaiņas. Jūtu un apzinos, ka nu beidzot esmu nomainījis gan savu „bildi”, gan „plati”!

Esi pieaudzis, tieši esot kopā ar sievu Madaru?

Jā, protams. Un šī ir ļoti vērtīga pārmaiņu pieredze. Esam precējušies septiņus gadus.

Kā sokas tēva lomā?

Ļoti labi, un man patīk sava ģimenes dzīve. Vecākā meita jau mācās pirmajā klasē. Atšķirībā no laika, kad pats gāju skolā, šoreiz viss ir citādi un interesantāk, jo mans bērns mācās Valdorfa skolā un nav tik ļoti iekšā sistēmā. Tur visiem trakajiem bērni mācās!