Divu pasauļu sadursme. Filmas "Parazīts" recenzija

Ja esat ieraduši kādam, kas aizgājis uz filmu, pēc tam vaicāt, kas tad nu tā bija – romantiska drāma, jestra komēdija vai drebulīga šausmene, ļaudīm, kas redzējuši «Parazītu», to vaicāt nav jēgas. Filmas režisors Džūnho Bons radoši apvērš un nojauc žanru robežas, apvienojot melnā humora, spriedzes kino un sociālās drāmas elementus, pievienojot arī kripatiņu trillera un pat saujiņu šausmu.

Katrai gaumei

Filma stāsta par divu ģimeņu attiecībām apstākļos, kuros maz kopīgā: lepnā slavena arhitekta projektētā namā plaukst modernās pilsētvides elites pārstāvju dzīve, savukārt nolaistā puspagraba miteklī savu strupceļa situāciju apņēmīgi cenšas pārvarēt trūkuma un neveiksmju vajāta ģimene. Kad liktenis piedāvā iespēju šādu ļaužu ceļiem krustoties, guvumu un postījumu apmērs nav paredzams. Tādi ir arī filmas sižeta pavērsieni – negaidīti, aizraujoši, smieklīgi un dramatiski. Katrai gaumei.

Ja sākumā liekas, ka «Parazīts» ir viena no aizraujošākajām «heist» jeb ielaušanās filmām, kas beidzamajos gados redzēta, un par kuru jākaunas nebūtu nevienam no «Oušena» vai «Neiespējamās misijas» sāgu scenārija autoriem, drīz vien kļūst skaidrs, ka tā ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Tā ir drūma un iznīcinoša satīra par šķiru nevienlīdzību, pasniegta tik meistarīgi, ka skatītājs sēd, elpu aizgrābis, baidoties paelpot, lai tik kaut ko nepalaistu garām.

Rīcība un sekas

Lielākoties jau filma ir par tēmu, kas beidzamajā laikā kinopasaulē diezgan aktualizēta – gan «Džokerā», gan «Afēristēs», gan «Uz nažiem». Par nevienlīdzību, arvien valdošo neapmierinātību, ka «bagātie kļūst arvien bagātāki, nabagi – arvien nabadzīgāki». «Nauda ir kā gludeklis – tā izlīdzina visas grumbas,» izskan «Parazītā».

Režisors Džūnho Bons akcentē, ka mūsdienu polarizētajā sabiedrībā kastu sistēma jeb šķiru hierarhija tiek liekulīgi apslēpta un uzlūkota kā pagātnes relikts, tomēr pastāv stingras robežas – krasi atšķirīgu aprindu simbiotiska līdzāspastāvēšana ir neiespējama. Un tam diemžēl nav alternatīvu. Toties citu vainošanas un vienkāršotu risinājumu kārdinājums gan ir liels. Un vienkāršoti risinājumi ne vienmēr ir tā pareizā atbilde – kā lavīna pāri sāk velties neparedzētu seku virkne. Tāpat viss nav perfekts arī aiz bagātnieku ģimenes žilbinošās izkārtnes - Džūnho Bons meistarīgi loba kārtiņu pēc kārtiņas, atklājot milzīgas skumjas, patriarhālu varu un pilnīgi nereālu skatīšanos uz reālo pasauli.

Atzinības netrūkst

Ja baidāties no tā, ka «Parazīts» ir Dienvidkorejas filma, tad bažas par tās kvalitātēm ir liekas. Uzņemta tā ir visaugstākajā līmenī, par ko liecina arī saņemtās balvas nominācijas - «Parazīts» šogad pretendē uz «Zelta globusu» kā labākā ārzemju filma, pretendē uz labāko scenāriju, bet Džūnho Bons var saņemt šo balvu kā gada labākais režisors. Tāpat filmas kontā jau ir prestižajā Kannu kinofestivālā saņemtā galvenā balva «Zelta palmas zars».

Arī aktierspēle ir nevainojama, vien, nezinot Dienvidkorejas kino, garām var paslīdēt dažas nianses. Piemēram, aina, kurā nabadzīgās ģimenes dēls savam tētim māca ar izteiksmi tekstu no lapiņas nolasīt. Šie aktieri savā zemē ir tik dažādās svara kategorijās, ka tas būtu līdzīgi kā Holivudas filmā Džeku Nikolsonu pamācītu kāds no brāļiem Hemsvortiem vai pašmāju seriālā Artūra Skrastiņa tēlu komandētu Āra Matesoviča atveidots varonis. Taču arī bez šādiem meistarīgiem sīkumiem filmā netrūkst aizraujošu un līdz niansēm noslīpētu detaļu. Un jāatzīst – šī bija viena no tām filmām, ko pēc noskatīšanās gribējās jau nākamajā dienā lūkot vēlreiz.