Andris Bulis apjūk, audzinot dēlu

Andrim Bulim ir divi bērni – dēlam ir jau 14 gadu, bet meitai 1. janvārī apritēs trīs. „Puikam tuvojas 9. klases izlaidums, pirmais nopietnais lēmums, ko darīt dzīvē tālāk, pirmais izaicinājums – eksāmens. Bet šis viņa vecums ir ļoti interesants arī man kā tētim, kad jāpalīdz atrast atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Taču tagad skolu programmā ir tik savdabīgas tēmas, no kurām pats apjūku, jo manā laikā nekas tāds nebija jāapgūst."

"Piemēram, nesen puika bija pavisam bēdīgs. Prasīju, kas noticis, un viņš atzinās, ka pārbaudes darbā bioloģijā saņems zemu atzīmi. Dažkārt pat dusmojos uz viņu, kā tik interesantos priekšmetos kā bioloģija un ģeogrāfija var saņemt zemu atzīmi, taču šoreiz bija citādi. Izrādās, ka viņam atzīme tiks samazināta tāpēc, ka nav pareizi saskaitījis menstruālā cikla auglīgās dienas. Un tad dēls lūdza man palīdzību, vai es zinu, kā ir pareizi, vai varu viņam šo jautājumu izskaidrot. Apjuku, jo sapratu, ka arī es nezinu,” izstāsta Bulis.

Jautājumu dēlam netrūkst. Nesen abi Buļi kopā noskatījušies filmu "Dvēseļu putenis". „Braucot mājās no kino, dēlam bija daudz jautājumu – kāpēc strēlnieki karoja te pret Vāciju, te pret Krieviju, kāpēc strēlnieki bija Maskavā? Nācās kopā sēsties pie vēstures enciklopēdijām,” nosaka Andris.

Aktieris gan ir pateicīgs visām šīm aktivitātēm, kas notiek apkārt, – gan mācību vielai skolā, gan filmām –, jo tās dod iemeslu interesantām diskusijām ar dēlu. „Jo tad viņš man jautā par lietām, par kurām parasti nebūtu runājuši. Viņam ir citas intereses – runājam par sportu, par basketbolu –, bet tagad šo sarunu amplitūda ir kļuvusi daudz, daudz plašāka. No Porziņģa līdz Latvijas vēsturei un sieviešu menstruālajam ciklam,” stāsta Bulis un, vaicāts, kurā bērna vecumā – kāpēcīša vai pusaudžu gados – viņam kā tēvam bijis interesantāk, aizdomājas: „Kāpēcīša vecums arī bija aizraujošs. Kā tagad atceros – dēlam bija četri gadi, braucām pāri Daugavai, un viņš vaicāja, kāpēc tā upe ir tik liela. Nu nevar jau teikt, ka zvēri izrakuši. Atbildēju, ka Daugava ir tik liela tāpēc, ka tādu radījis Dievs. Un tad dēls man jautāja: „Bet kāpēc Dieviņš Daugavu radījis tik lielu, bet tevi tik maziņu?” Nu ko lai atbild tādam četrgadniekam? Tad vismaz vēl varēja no atbildes izvairīties, mainot sarunas tēmu vai pajokojot, bet ar padsmitgadnieku tas vairs neiet cauri – ja viņš kādu jautājumu ir uzdevis, tad gaida atbildi. Viņš uzticas tēvam, bet es nedrīkstu dēlu pievilt. Un ir jautājumi, kuriem es atbildes nezinu, man tās jāmeklē grāmatās. Bet man patīk šis process, turklāt gribētos, lai bērni vairāk runātos ar vecākiem, nevis atbildes meklētu internetā vai pie klasesbiedriem.”