Kas slepkavām "vēderā"? - seriāla "Mindhunter" recenzija
Izmeklēšanas seriāli ir viens no populārākajiem televīzijas žanriem. Ja reiz formula lieliski strādā, atrodas vien retais, kas cenšas to fundamentāli mainīt. Pirms diviem gadiem iznāca viens no straumēšanas vietnes «Netflix» labākajiem seriāliem – «Mindhunter».
«Mindhunter» veidotājiem ne tikai veiksmīgi izdevās ienest jaunu elpu vecā žanrā, bet arī seriālos kā formātā. Pēc ilgas pauzes «Mindhunter» beidzot ir atgriezies ar otro sezonu, pierādot, ka šajā laikā seriāla misija ir tikai nostiprinājusies.
No kino uz televīziju
Seriāla autors ir Deivids Finčers jeb viens no mūsdienu ietekmīgākajiem kino režisoriem. Finčeram šī nav pirmā saskarsme ar mazajiem ekrāniem. Viņa veidotais «House of Cards» bija pirmais «Netflix» oriģinālais darbs, kas ātri vien kļuva par pasaules sensāciju. Ir skaidrs, ka režisors lieliski saprot kinovalodu un prot pārnest to uz citu formātu. «Mindhunter» pamatā ir grāmata ar tādu pašu nosaukumu, kuru sarakstīja izbijis FIB aģents Džons Duglass. Grāmatā Duglass apraksta savu ietekmīgo karjeru, kas ilga no septiņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem un palīdzēja attīstīt kriminālās izmeklēšanas nozari. Šajā laikā Duglass intervēja neskaitāmus noziedzniekus, no kuriem liela daļa ir bēdīgi slaveni sērijveida slepkavas.
Vērts pieminēt, ka seriālā galvenie izmeklētāji ir tikai aptuveni balstīti uz reālām personām, ieskaitot Duglasu un viņa kolēģus. Turpretī seriālā redzamie noziedzinieki ir teju īstu slepkavu kopijas. Seriāla veidotājiem ir bijis svarīgi slepkavas attēlot tuvāk realitātei.
Fascinējošs stāsts
Seriāla pirmā sezona ir lielisks ievads stāstā, kuru paredzēts izvērst piecu sezonu garumā. Tas sākas ar jaunu FIB izmeklētāju Holdenu, balstītu uz Duglasa personību. Viņš nolemj veikt pārmaiņas savā karjerā un drosmīgi uzsāk pētīt savā laika periodā vēl neattīstītu izmeklēšanas metodi – kriminālo profilēšanu.
Kopā ar līdzīgi domājošiem kolēģiem Bilu un Vendiju Holdens ceļo pa Ameriku, lai intervētu un izprastu smagus noziedzniekus, kuri spēj iedvest šausmas pat likumsargu acīs. Šīs intervijas ātri vien kļūst par spilgtāko un ikoniskāko daļu no seriāla. Interviju atklājumi ir visai smagi, bet tajā pašā laikā pārsteidzoši un ārkārtīgi fascinējoši. Dabiski, ka šos atklājumus izmanto arī praksē. Spītējot FIB vadības birokrātijai un skepsei pret jauno metodi, Holdens palīdz atrisināt maza mēroga slepkavības, ar kurām parastie izmeklētāji nespēj tikt galā. Tajā pašā laikā ir redzama aģentu nozīmīgā darba ēnas puses, kas visvairāk ietekmē viņu karjeras reputāciju un personīgās attiecības.
Otrajā sezonā seriāls piedzīvo šādas tādas pārmaiņas, pamazām pārejot no plašāka mēroga uz jau koncentrētāku skatu uz konkrētu laiku un vidi. Noziedznieku intervijas samazinās pēc skaita, toties tās pietiekami palutina jau sakārdinātos skatītājus, piemēram, sniedzot ilgi gaidīto interviju ar Čārlzu Mensonu. Šī intervija pamatīgi ietekmē izmeklētāju prātus un ir viens no sezonas augstākajiem punktiem.
Daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta aģentu privātajai dzīvei, kuras dažkārt mēdz būt traģiskākas par viņu izmeklētajiem noziegumiem. Toties stāsta centrā nonāk Atlantas bērnu slepkavības, kas aizņem visu sezonas gaitu un pirmo reizi nopietni pārbauda Bila un Holdena izstrādātās izmeklēšanas metodes. Atlantas lieta ir nozīmīga ar plašākām problēmām, kuras tā atklāj. Noziegumu upuru tumšā ādas krāsa un pilsētā jau ilgus gadus briestošās rasu nesaskaņas rada pulvera mucu, kurā Holdens jūtas kā laika deglis. Šajā reālos notikumos balstītajā konfliktā iesaistās vairākas puses, taisnība ir katram, bet izmeklētāji tajā jūtas bezspēcīgi.
Seriāls spēj ne tikai atstāstīt konkrētos notikumus, bet arī radīt paliekošu sajūtu par tā laika sabiedrībā valdošo paniku.
Tas ir gluži kā caur loga stiklu noraudzīties šausmīgā, toties aizraujošā haosā, kuru risināt vēlas visi, bet ietekmēt nespēj neviens. Sagadīšanās vai nē, bet īsi pirms otrās sezonas iznākšanas Atlantas policija šo līdz galam neatrisināto lietu oficiāli atvēra no jauna.
Labs nāk ar gaidīšanu
Finčeram kriminālžanrs nav svešs, tādēļ ir vērts seriālu un jo īpaši tā jauno sezonu salīdzināt ar režisora kino darbiem. Turot prātā otro sezonu, pirmā filma, kas nāk prātā, ir 2007. gada «Zodiaks». Abi ir salīdzināmi kā ar tēmām, tā arī kopējo stāsta noskaņu. Būdams seriāla veidotājs, Finčers tajā ievieš savu unikālo pieeju stāstu veidošanā. Viņa režisētās sērijas vizuāli un stilistiski izceļas uz pārējo fona, tomēr Finčera roka ir jūtama pilnīgi visur. No aizkulisēm ir dzirdēts par režisora skrupulozo pieeju niansēm.
Finčeram vissvarīgāk ir bijis pārdomāt stāstu tā, lai tas būtu oriģināls un vērtīgs, kā arī parūpēties par izskatu, lai padarītu to gana aizraujošu, efektīvu un tai pat laikā netraucētu izpausties ārkārtīgi talantīgajiem seriāla aktieriem. Arī Džeisona Hila sarakstītā mūzika ir augstā līmenī, palīdzot radīt drūmu un neomulīgu noskaņu. Ir redzams, kādēļ seriāla tapšana prasa neierasti ilgu laiku. Tiesa, rezultāti ne reizi neliek vilties, bet gan prasīt vēl un vēl.
Lieliski aktieri un atklāsmes
Ir grūti nosaukt citus seriālus, kuru lomām būtu izvēlēti tik ideāli piemēroti un spēcīgi aktieri kā šeit. Galvenā izmeklētāja Holdena lomu spēlē Džonatans Grafs – ļoti harismātisks un savdabīgs aktieris. Viņa tēls ir jauns puisis, kurš savu vecumu kompensē ar inteliģenci un pašpārliecinātību. Holdens ir pietiekami bezbailīgs savās metodēs un attieksmē, lai spētu panākt savu, bet ne vienmēr ir spējīgs saskatīt visu sev apkārt notiekošo, jo īpaši lietās, kas nav saistītas ar darbu izmeklēšanā.
Viņa partneri Bilu spēlē Holts Makaleinijs, kurš jau pēc izskata vien rada priekšstatu par pieredzējušu raksturu, kas neļaus maznozīmīgiem šķēršļiem sevi apturēt. Abu savstarpējā dinamika mēdz patīkami pārsteigt – no vienas puses, Bilam jāpieskata Holdena ambīcijas un nav jāļauj tām aiziet par tālu. No otras puses, tās pašas ambīcijas ļauj Bilam iemācīties daudz jauna par sevi un savu darbu, lai arī cik stingrs savos uzskatos viņš līdz šim būtu. Aģentu praktisko darbu papildina psiholoģe Vendija, kuras lomu atveido Hanna Grosa. Viņas ekspertīze ir tikpat nenovērtējama kā atklājumi, kurus Vendija veic saistībā ar noziegumiem un pie reizes pati par sevi.
Iespējams, «Mindhunter» labākā daļa ir tā sniegtās atklāsmes par cilvēkiem un to dabu, nevis slepkavību iemesliem. Ir patīkami kavēties stāstos, kas aizrauj ar noziegumu izmeklēšanu, toties vēl patīkamāk ir redzēt stāstus, kas liek arī aizdomāties un saprast cēloņus. Finčera mērķis ir mums atgādināt, cik patiesībā traģiski un bieži vien novēršami ir sērijveida slepkavu stāsti, kas mūs tik ļoti turpina fascinēt.
