Pārsteigums - režisors Varis Brasla izrādās Jāņa Šipkēvica krusttēvs

Ka Varis Brasla ir nozīmīgs Šipkēvica dzīves cilvēks, varēja pārliecināties 12. novembra vakarā, kad pie kinoteātra "Splendid Palace" režisoru saņemt "Lielā Kristapa" balvu par mūža ieguldījumu pievizināja spožs kadiljaks un bez viņa un kundzes – aktrises Vizmas Kalmes – no auto izkāpa arī Jānis Šipkēvics ar sievu Ilzi. Arī ceremonijas laikā četrotne nešķīrās – kopā fotografējās un kopā devās prom. Pāris dienu pēc pasākuma sarunā ar žurnālu Kas Jauns" Jānis atklāja aizkustinošu stāstu, kā liktenis savedis kopā ar Vari un kāpēc viņš ir viens no nozīmīgajiem viņa dzīves cilvēkiem.

Agri zaudē vecākus

To, ka agri palicis bez vecākiem un audzis pie mammas māsas, Jānis Šipkēvics nav slēpis. Tomēr ar skumjākajām no bērnības atmiņām, šķiet, viņš padalījās tikai pirms diviem gadiem Latvijas Televīzijas ciklā "Personība. 100 g kultūras". Apciemojot savu skolu Liepājā un mājiņu, kurā mitinājies kopā ar tanti, Šipkēvics aizdomājās: „Raidījuma "Labvakar" laikā saņēmu vēstuli no kāda skatītāja, kuram atmiņā bija palikusi epizode, kā pie viņa mājas durvīm Mārupē aukstā ziemas dienā klauvē sieviete ar divgadīgu bērnu uz rokām, meklējot pajumti. Šo sievieti sauc Valērija Šipkēvica. Vienu vai divas naktis viņa tajās mājās pārlaidusi, bet skatītājam viņa uz visu mūžu iespiedusies atmiņā. Un viņš vaicāja – vai tas, kas sēž raidījumā, varētu būt tas pats sievietes puika? Es tad iztaujāju radus – mamma man bija tikai līdz četriem gadiem, tad vairs nebija… nomira – , un viņi tiešām teica: jā, tā varēja būt mana mamma. Viņa bija saskārusies ar lielām grūtībām – nebija, kur dzīvot, nebija darba. Viņa bija aktrise Leļļu teātrī, bet tas bija nepastāvīgs darbs. Un mammīte sitās pa dzīvi, kā vien varēdama. Es viņai biju vēlais bērns, piedzimis 39 gadu vecumā, un mamma zināja par savu slimību.

Viņa instinktīvi meklēja, kur mani ielikt kādā „ligzdā”, lai es saglabātos. Un šī „ligzda” bija mammas māsa, kura dzīvoja Liepājā, tā mani ceļš aizveda uz turieni,” portretfilmas veidotājiem atklāja Jānis. Arī to, kā krusttēvs bijis iniciators neņemt četrgadīgo puiku uz kapiem, kad mammīte guldīta zemes klēpī. „Kad jau vēlāk tiku aizvests un parādīja, ka tur ir mamma, esot, kā stāsta, neadekvāti uztvēris – bijis šausmīgi dusmīgs par to, ka mamma mani atstājusi…” filmā atcerējās Šipkēvics.

Ar mammas svētību

Izrādās, krusttēvs, ko Jānis nav filmā saucis vārdā, ir režisors Varis Brasla.  „Mana mammīte apgrozījās Rīgas kinostudijas publikā, un Vara mamma bija slavena kinorežisora asistente, viņas bija labākās draudzenes. Kad es piedzimu, mamma iecēla Vari, kurš tolaik bija knapi divdesmitgadnieks, par manu krusttēvu. Tas bija viņas sirds lēmums,” žurnālam "Kas Jauns" atklāj Jānis, būdams pateicīgs, ka Brasla viņam palīdzējis tapt par tādu cilvēku, kādu viņu astoņdesmito gadu beigās iepazinām.

„Pateicoties viņam, es kļuvu par žurnālistu. Kad viņš filmēja Liepājā, aicināja mani uz filmēšanas laukumu. Kad teicu, ka mani pēc vidusskolas interesētu iet uz žurnālistiem, bet vajadzīgas publikācijas, viņš uzaicināja mani uz Rīgas kinostudiju paskatīties, kā ieskaņo un montē filmas, iepazīstināja ar tā laika „spicākajiem” kino aktieriem: Lilitu Bērziņu, Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu. Es biju vēl puišelītis, bet man bija iespēja uzdot dažus jautājumus aktieriem, un es uztaisīju publikāciju Liepājas avīzei par to, kā top filma "Vīrietis labākajos gados".

Varis parādījās tad, kad visvairāk bija man vajadzīgs, – dzīves krustcelēs vai nozīmīgos brīžos. Arī tas, ka iestājos žurnālistos, ir viņa nopelns. Varim ir tāda īpašība – kad ar viņu satiekas un parunā, ir sajūta, ka gribas kļūt labākam. Viņš nerunā pa tukšo, bet, kad kaut ko pasaka… Tā nav didaktika – viņš neko nemāca, neko neuzspiež, bet tu jūti, ka viņa priekšā gribas būt atvērtam un labam. Nezinu otru godprātīgāku un atvērtāku cilvēku pret sevi, tuvākajiem, profesiju un skatītājiem. Viņš tādā ziņā ir unikāls cilvēks,” teic Jānis.

Par krusttēva nozīmību Jānis spilgti atcerējies vēl šovasar, vezdams savu mazo dēlu Oliveru uz lielā brāļa grupas "Instrumenti" koncertu Daugavas stadionā. „Man ļoti palicis atmiņā, kā ierados no Liepājas un Varis mani aizveda uz vietām, kur nekad nebiju bijis. Uz Daugavas stadionu, piemēram, uz futbola spēli. Iedams ar Oliveru pa stadionu, man tas atkal savilkās kopā – ka biju toreiz tāds, kā mans dēls šodien,” stāsta Jānis.

Sarunas līdz trijiem naktī

Vēloties sagādāt krusttēvam neaizmirstamu "Lielā Kristapa" dienu, Šipkēvics ar sievu Ilzi noorganizējuši 1959. gada izlaiduma kadiljaku "Fleetwood Sixty Special" un tajā piebraukuši pie Braslas mājas.

„Varis mūs uzaicināja viņu tajā pasākumā pavadīt. Apņēmāmies arī viņu aizvest uz kinoteātri. Varis par to neko nezināja un, kad nonāca ar Vizmu lejā un ieraudzīja mašīnu, teica: „Wow!” Pirms tam cēli izbraucām pa Rīgu, skanot Bruno Ojas dziedātai "Un tev labi bez vārdiem" no "Tauriņdejas", kā arī citām tā laika dziesmām no paša Vara filmām. Tā viņš jau līdz pasākumam bija ievadīts īpašā noskaņojumā.”

Arī pēc ceremonijas katrs nesteidza uz savu māju pusi, bet gan turpināja kopābūšanu "Skyline" bārā līdz trijiem naktī, dzerot sarkanvīnu, no 26. stāva skatoties uz naksnīgo Rīgu un sarunājoties par dienu, kas visiem bijusi ļoti nozīmīga. „Jūtu, ka tagad es viņam varu būt tikpat noderīgs, cik viņš kādreiz noderīgs bija man – puišelim. Varis šajā pasaulē ir palicis vienīgais, kurš man var pastāstīt par manu māti un tēvu, jo viņus abus pazina. Viņš ir dzīva liecība manām saknēm. Varis man bijis blakus manas bērnības tumšākajos brīžos... Un man ir svarīgi, ka viņš pasaka – ja mana mamma vai tēvs redzētu, kāda izveidojusies mana dzīve, viņi būtu laimīgi; viņi var dusēt mierīgi…”

Šoreiz tiešām Valmierā!

Šipkēvici ir arī aktīvi Braslas radošā darba vērtētāji. 29. novembrī Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos "Ardievas ieročiem" Vara Braslas režijā. Pa teātri klīst sirsnīgs nostāsts, kā iepriekšējo reizi Jānis braucis Braslas izrādi skatīties – "Rudenīgo blūzu". Attraucies no Rīgas ar puķēm, bet Valmieras teātrim durvis ciet. Zvana režisoram, izrādās, uzvedums ir nevis Valmierā, bet viesos turpat Rīgā – Nacionālajā teātrī. Tad nu mēroja uz Valmieru ceļu vēlreiz maija izskaņā, lai būtu klāt vismaz pēdējā "Rudenīgā blūza" izrādē. Kā citādi!