Senlatviešu tradīcijas un miers pēc Marijas aiziešanas - Kristīnei "ērkšķos" tīk arvien labāk

Raidījuma trešās sezonas dalībnieces, braucot divos ceļojumu busiņos jeb tā sauktajos kemperos, katru dienu nonāca citā Latvijas pilsētā, kur viņas sagaidīja eksperti un uzdevumi, kas palīdzēja meitenēm tikt galā ar pagātni un ieraudzīt nākotni. Ceļojumu iesāka 11 dalībnieces, bet finālā Rīgā atgriezās tikai trīs, jo, sākot ar 5. sēriju, katrā raidījumā viena tika izbalsota.

To, kas paliek aiz kamerām, kādas ir pašu dalībnieču izjūtas - to portāla Jauns.lv lasītājiem no pavisam cita skatu punkta atklāj projekta dalībniece Kristīne.

Labas pašsajūtas iemesli un Latgales šarms

Līdz šim šovā pavadītais laiks bijis tiešām ļoti interesants: esam cīnījušās gan ar garīgiem, gan fiziskiem izaicinājumiem, tāpēc katra jauna diena tiek sagaidīta ar tiešām lielu interesi – kas tad notiks šodien? Man arī katra diena nāk ar bailēm, kaut tik šodien mani nepiemeklētu migrēna – pat brīnos, ka no pašas pirmās dienas šovā tā liek man mieru! Varbūt mana mīļā migrēna arī paņēmusi atvaļinājumu tāpat kā es? Pirmo reizi apzinīgajā mūžā tik daudzas dienas pēc kārtas man nav sāpējusi galva. Pat brīnos par to, tomēr arī no sirds izbaudu.

Jāatzīstas, kopš Marijas aiziešanas iekšēji jūtos daudz mierīgāka. Man nav nekas pret Mariju, tomēr ir grūti ikdienā būt kopā ar cilvēku, kura garastāvokļa maiņas nav iespējams paredzēt. Marija ir pirmā no šova aizgājusī meitene, par kuras došanos mājās neviena īpaši nesēro.

Un vēl priecājāmies par šodienas saulaino laiku – esam nonākušas Aglonā, kur iepazīstamies ar folkloras kopu, kas ievada mūs senlatviešu tradīcijās, un sākam mēs ar puķu lasīšanu pļavā, lai vēlāk pītu vainagus. Vainagu pīšana nav mana stiprā puse, patiesībā vienmēr no tā esmu veiksmīgi izvairījusies, lielākoties tāpēc, ka uzskatu, ka vainagu pīšana man nepadodas.

Patiesībā šī ir pirmā reize, kad vainaga pīšanai pievēršos ar sirdi un dvēseli, un arī pirmā reize, kad sapinu to no A līdz Z – un par rezultātu pat esmu ļoti apmierināta. Pat nezinu, kas šo procesu padarīja tik baudāmu – vai tas bija saulainais laiks, labā kompānija vai atraktīvā folkloras kopa, kas pasākuma noskaņu uzlaboja ar tautas dziesmu dziedāšanu? Pieļauju, ka arī latgaliešu viesmīlība ir ielikusi savu artavu, lai vainagu pīšana sokas raiti!

Piederības apzināšanās

Ar latgaliešu izslavēto viesmīlību sastopamies arī Aglonā maizes muzejā, kur esam ieradušās pusdienot. Saimniece mūs sagaida kā sen pazīstamus un mīļus viesus, ēdiens patīkami smaržo pēc mājām un sajūtas ir burvīgas. Es zināju, ka ir tāds maizes muzejs, un mani vienmēr bija interesējis, kas ir tas, ko izrāda maizes muzejā. Vai tiešām tie ir dažādi maizes klaipi, kas sarindoti uz plauktiem? Izrādās, ka nē. Maizes muzejs ir vieta, kur uzzināt par maizes tapšanu un sentēvu metodēm maizes pagatavošanā. Bija tiešām interesanti un izzinoši. Apbrīnojami, ka Latvijā joprojām ir cilvēki, kuri tur godā sentēvu tradīcijas!

Arī folklora man nav sveša. Bērnībā mani gan tā aizrāva vairāk kā šodien, tomēr visa diena, kas tika pavadīta ar folkloras kopu, ne tikai pinot vainagus, bet arī dziedot un dejojot, ļāva apzināties, cik Latvijai tomēr ir dziļas un izkoptas tradīcijas. Žēl, ka man tas bija nedaudz piemirsies. Un kā brīnišķīgs punktiņš uz “i” bija iespēja iemācīties mezglošanu un savām rokām savijot draudzības rokassprādzi no dzijas. Šī bija tiešām jauka diena, kas aizritēja draudzīgā noskaņā. Nu, labi, Mārīte ik pa brīdim kaut ko atkal pukst, vainagu pīšana viņai nepatīk, kas tur vēl viņai atkal nepatīk, bet ja godīgi, mēs Mārītes purpināšanai vairs īpašu uzmanību nepievēršam.

Mārītes “izbeigšanās”

Acīmredzot tas, ka Mārītes purpināšanai uzmanību vairs nepievēršam, vainagojas ar to, ka nākamajā dienā viņa nepiedalās vairs nekur. Kā galvenais iemesls, cik pa ausu galam sapratu, ir tāds, ka meitenes ir ļaunas, jo nedod viņai cigaretes. Tā gan ir patiesība, neviena vairs nedod viņai cigaretes, jo pašām jau ar nav nebeidzamie krājumi. Bet otrs un galvenais iemesls, kāpēc Mārītei neviena vairs nedod cigaretes, ir Mārītes attieksme – kad viņai vajag smēķēt, viņa uztaisa smukas kucēna actiņas un kļūst pa īstam jauka, bet vēlāk, kad viņai neko vairs nevajag, var nolamāt visus pēdējiem vārdiem. Tā tas turpinās līdz nākamai reizei, kad viņai atkal savajagas pīpēt. Sākumā Mārīte vēl visām solīja cigaretes atdot, bet vēlāk, kad tika pati pie savas cigarešu paciņas, muka prom uz krūmiem, lai tik pārējās neredz, ka viņai ir, ko pīpēt. Tā kā no vienas puses cigarešu nedošana Mārītei kļuva par tādu kā principa jautājumu. Beigu beigās arī man apnika, ka Mārīte bija laipna tikai tad, kad viņa gribēja palūgt cigareti. Savukārt Mārītei bija kārtējais iemesls apvainoties un sadusmoties.

Mazās uzvaras

Tā arī viņa visu dienu nosēdēja kemperī, kamēr mēs pārējās devāmies padsmit kilometru pārgājienā gar Daugavas lokiem. Un tas nebija nekāds vienkāršais pārgājiens, bet ar karti un uzdevumiem, kas pārgājiena laikā jāizpilda. Mūsu galvenais uzdevums bija savākt pēc iespējas vairāk punktu. Bija tiešām jautri, lai arī nogurdinoši – nav joka lieta nostaigāt daudzus kilometrus, it īpaši ja ik pa laikam vēl uzlīst lietus. Šis pārgājiens arī parādīja, ka mēs varam labi sastrādāties komandā, atkal darot to, kas katrai sanāk vislabāk. Tāpēc uzskatu, ka labi tikām galā, un ja mēs ar lielo Lailu pat uzkāpām skatu tornī par spīti visām bailēm no augstuma, tad uzskatu, ka diena ir izdevusies! Vispār arī kopējais noskaņojums ir kļuvis draudzīgāks un saliedētāks. Pat tik ļoti, ka brīžos, kad lielā Laila grib ar kādu pakašķēties, tad neviena vairs neapvainojas, uz strīdu neiet, bet drīzāk pasmejas. Un tas bija tik ļoti mīļi, ka Laila pasūdzējās, ka neviena ar viņu nestrīdas. Neliela vārdu apmaiņa gan Lailai izraisījās ar Andželiku, bet arī tas drīzāk bija smieklīgi, nekā nopietni uztverams strīds.

“Caur mežu uz..” jeb bēgšana Nr 2.

Kopējo noskaņu gan bojā lietus, kas sāk palikt arvien spēcīgāks. Un komandā parādās purpināšana par to, ka Mārīte gan sēž siltā kemperī, kamēr mēs pārējās esam piekusušas, nostaigājušas daudzus kilometrus, un salijušas. Attiecīgi nedaudz pieaugušas dusmas uz Mārītes nepiedalīšanos. Mēs gan nolemjam vēl pēdējo reizi mēģināt ar Mārīti izrunāties, noskaidrot, kāpēc viņa nepiedalījās. Mums pat radusies versija, ka varbūt viņa noskatījusies no Marijas, varbūt tā viņa cer tikt mājās? Bet vajadzēja iedomāties, ka Mārīte nav tas cilvēks, ar kuru var izrunāt lietas, kā pieaugušajiem tas pieņemts: viņa jau atkal pamet mūsu kemperi par spīti tam, ka apgalvojam, ka neviena viņu nedzen projām! Pat vēl trakāk – Mārīte iemūk mežā. Ārprāts, kāds bērnu dārzs! Vispirms Marija, tagad Mārīte. Mēs, pārējās, savā starpā sākam smieties, ka šo sezonu jāsauc nevis “Caur ērkšķiem uz...”, bet “Caur mežu uz..”. Strauji tuvojas vakars, un mūs sāk pārņemt uztraukums, jo Mārīte nav atrodama. Es arī sāku uztraukties par to, ka, ja Mārīte drīz vien neatradīsies, tad mums pārējām pa nakti būs jāskraida pa mežu viņu meklējot. Un to es negribu, jo tiešām esmu piekusi, un drusku sāp kauli pēc lielās staigāšanas. Tāpēc tiešām ceru, ka Mārītē ierunāsies saprāta balss un viņa atnāks atpakaļ!