Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ieva Akuratere savā Mežaparka mājā saklausīja jau iepriekš dzirdētus trokšņus, kas liecina – kādam ir pienācis laiks aiziet. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Ķibilda kaimiņiene Ieva Akuratere: "Mārtiņa nāves dienā dzirdēju brīdinājuma signālu..."

Slavenības
2019. gada 10. novembrī 07:09 2019. gada 10. novembrī 07:09
  Inta Mengiša | Žurnāls "Kas Jauns"
Dziedātāja Ieva Akuratere atzīstas, ka tic paralēlās pasaules eksistencei. Un par to pārliecinājusies arī dienā, kad 46 gadu vecumā pēkšņā nāvē mira TV žurnālists Mārtiņš Ķibilds. Mežaparka mājā, kur kaimiņos dzīvo Ieva Akuratere un Mārtiņa Ķibilda ģimene, risinājušies mistiski un zīmīgi notikumi.

Aizvadītajā nedēļā Ieva Akuratere uzstājās festivāla "Bildes" Dziesminieku koncertā. Uzstāšanās laikā mākslinieces acīs sariesās asaras. Tikai vēlāk sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" Ieva atzīsies – šī pašas sacerētā dziesma domās veltīta pāragri mirušā TV raidījumu veidotāja un vadītāja Mārtiņa Ķibilda dzīves slavināšanai. Mārtiņš un Ieva Mežaparkā vairākus gadus dzīvojuši kaimiņos.

Kad sacerējāt pirmo dziesmu?

Dziesmas sāku sacerēt ļoti sen. Vienu kā tādu skaitāmo pantiņu sacerēju, kad vēl biju pavisam maziņa, bet vispār sāku to darīt kopš 16 gadu vecuma. Dziesma "Okeāns" bija iekļauta grupas Lidojošais paklājs diskā, par kuru saņēmām "Zelta mikrofonu". Ilze Grunte to dziesmu atrada un uzstāja, ka tā jāiekļauj izlasē. Pati biju sakautrējusies un atstājusi to pagātnē, jo dziesma bija tapusi pavisam agrā jaunībā.

Vienu dziesmu – "Ceļojums" –, paņēmusi rokās ģitāru, sacerēju trīsarpus minūtēs. Tā, starp citu, ir iekļauta priekšpēdējo Dziesmusvētku nakts dziesmu grāmatiņā. Tik vienkārša dziesmiņa, un aizgāja tautās!

Dažas dienas pēc kaimiņa pēkšņās nāves Ieva Akuratere koncertēja festivālā "Bildes". (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Šī dziesmiņa ir uz priecīgas nots, bet šovakar... izskatījās, ka jūsu acīs uzstāšanās laikā bija asaras.

Jā, man bija acīs asaras. Tāpēc, ka ir diezgan daudz dramatisku notikumu šoruden. Mans mīļais kaimiņš Mārtiņš ir aizgājis... Īstenībā vienu no dziesmām – "Tas šķēps" – klusībā, pie sevis, veltīju viņam. Tikai negribējās to teikt skaļi, visai publikai... Tas bija kā slavinājums viņa aizejošajai dvēselei, viņa dzīvei.

Vēl pavasarī, kad tikāmies, stāstījāt, ka Mārtiņš Ķibilds Mežaparkā dzīvo jums kaimiņos.

Jā, viņa ģimene dzīvo mūsu mājas augšējā stāvā. Dziedot domāju par to, cik ļoti svarīga ir katra diena, cik skaistas ir mūsu asaras, cik skaisti ir smiekli un katrs mirklis, ko izbaudām...

Kā pie jums atnāca vēsts par Mārtiņa pēkšņo nāvi?

Es to uzzināju no savas ģimenes locekļiem, kas man atrakstīja, ka tā ir noticis. Tajā dienā nebiju nekādas ziņas lasījusi un skatījusies. Bet vispār... Ja jau man jautājat, es pastāstīšu. Citādi par šo būtu noklusējusi... Ir taču dzirdēts par tām zīmēm, dīvainiem trokšņiem, klauvējieniem, kas dzīvajiem parādās, kad kāds aiziet. Un tajā dienā, kad Mārtiņš aizgāja, es tieši biju Mežaparka mājā un pēkšņi saklausīju dīvainu troksni, kas atkārtojās. Es tieši nodomāju – ak Dievs, līdzīgs troksnis, kā tāds signāls, bija tad, kad nomira mana brāļasieva. Bet te taču nav neviena, kas varētu aiziet.

Trokšņi bija kā būkšķi, klauvējieni, dunoņa?

Jā, tie, kas tos ir dzirdējuši, tie zina. Mēs tikai divas ģimenes tur dzīvojam – manējie visi mīļie turpat blakus... Bet tie būkšķi vai sitieni ir citādi nekā tie, ko ierasts dzirdēt – kad kāds klauvē pie durvīm vai kad logu aizvērtņi aizcērtas. Tas ir kas pavisam cits, tā skaņa kaut kādā ziņā ir kā ārpus telpas un laika. Var just pat tādas kā vibrācijas, it kā iesistu pa pakrūti, ķermeni pārņem tādas kā bailes un satraukums. Kad otrajā dienā uzzināju par Mārtiņu, sapratu – jā, tas bija signāls par viņa aiziešanu. Mēs daudzus gadus tajā mājā sadzīvojām.

Māja Mežaparkā, kur pirmo stāvu apdzīvo Akurateres ģimene, bet augšstāvā ģimenes ligzdiņa bija Mārtiņam Ķibildam. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Mārtiņa Ķibilda aiziešana daudzu sirdis sažņaudza, jo viņš bija vēl tik jauns, jaunākie bērni vēl pavisam mazi. Daudzi cilvēki aizdomājas, ka varbūt viņš sevi sadedzināja savā perfekcionismā un darba fanātismā...

Protams, bērni maziņi, un tas ir ļoti traģiski. Par to pat parunāt nevaru, tik ļoti, ļoti žēl. Tas bija liels šoks un nerealitātes izjūta. No šādiem notikumiem zūd realitātes izjūta. Katram ir savs degšanas vai izdegšanas limits, uzdevums vai sūtība, un to, cik tieši katram tas laiks ir dots, nekad neuzzināsim. Vienkārši ir jāsaprot, ka cilvēka dzīve un viņa tuvums, viņa mīlestība un emocijas – tas ir īsts brīnums. Tā ir dāvana un milzīga vērtība.

Ir jānovērtē vienam otru, vairāk jāuzmana citam citu. Uzmanīgāk un rūpīgāk vienam pret otru jāizturas, jānovērtē gan otrs, gan katrs mirklis, kas kopā ir dots.

Mārtiņš no malas izskatījās vēss un atturīgs. Kādu jūs viņu iepazināt, kaimiņos dzīvojot?

Viņš bija tāds ātrs, noteikts un precīzs. Varēja just, ka viņam negribējās tērēt laiku, lai atvainotos, klanītos, kniksētu un tupstītos. Viņš vienkārši gāja „pa taisno”. Viņš bija ļoti kolosāls, foršs un brīnišķīgs cilvēks. Gudrs, inteliģents, ar labām manierēm, ļoti laipns, labvēlīgs. Nekurnēdams pļāva zāli, kad mēs paši ilgāku laiku nebijām nopļāvuši. Kaut kā stāvējām pāri visādām sīkām lietām un mācējām ļoti labi sadzīvot.

Saistītās ziņas

FOTO: ļaužu simti atvadās no Mārtiņa Ķibilda
Mārtiņa Ķibilda dēli par godu tēvam uztaisījuši vienādus tetovējumus 9
"Jāatrod gudrība piebremzēt" - pēdējā intervija ar Mārtiņu Ķibildu

Pastāstiet, Ieva, kā jums pašai klājas. Priekšā daudz skaistu koncertu!

Pašai man ļoti labi klājas, tiešām ir daudz koncertu, par ko esmu pateicīga Dievam. Vasarā koncertēju ar "Pērkonu", tagad novembrī būs svētku koncerti "Manai tautai", kuros uzstāšos kopā ar Loriju Vudu un Armandu Birkenu. Divus koncertus šajā sastāvā sniedzām jau pagājušogad, un bija tik liels pieprasījums, ka šogad ir jāturpina. Nu brauksim pa visu Latviju.

Šīs dziesmas ir nevis skumjas, bet kaislīgas, sāpīgas, romantiskas. Skumjas ir tāda blakus nots. Pasaules meistari saka: nav jābaidās no sentimenta, no emocijām, no skumjām, jo tas patiesībā ir skaisti – mūzikā radīt šīs izjūtas. Bet es vairāk izjūtu, ka dziesminieki savās dziesmās izpauž tieši alkas. Un alkas jau bieži vien sevī nes kaut kādas sāpes, grūdienu, pārvarēšanu.

Kā domājat – kas ar dvēseli notiek pēc nāves?

Ziniet, ir tādi brīži, kad es vienkārši, kā lai saka, psihofiziski to izjūtu. Tie ir tādi laimīgas apskaidrības brīži, un novēlu katram cilvēkam, kurš grib zināt atbildi uz šo jautājumu, pašam to izjust. Jo vārdos to nav iespējams aprakstīt. Ir brīži, kad pārņem, varētu teikt, transcendentālā apskaidrība, no Dieva nākusi, un tad tu atrodies TUR. Un tajā mirklī visas bailes ir zudušas, tu vienkārši visu izjūti un zini. Un tas nav kā ceļš un process uz izzināšanu. Ir atšķirība. Nevis es meklēju atbildi un izzinu, bet jau atrodos tādā stāvoklī, kad esmu pilnīgā mierā un visas atbildes jau ir manī. Un šo stāvokli es savā dzīvē pat vairākkārt esmu piedzīvojusi, un šajā stāvoklī ir tā atbilde.

Bet kā līdz šim stāvoklim iespējams nonākt? Kā saprotams, te nav runa par klīnisko nāvi.

Garīgā ziņā to sauc par kontemplāciju, apceri, iedziļināšanos, atbrīvošanos, meditāciju. Domāju, ka klīniskajā nāvē ir vēl kaut kas cits, jo tad jau tu esi iekšā tajos pārvērtības procesos. Bet esmu pārliecinājusies, ka cilvēks šīs dzīves normālā stāvoklī šo lielo mieru var piedzīvot, arī fiziski neesot uz nāves sliekšņa.

Jūs tik mierīgi runājat par nāvi. Ticat, ka ar to viss nebeidzas?

Beigties nebeidzas noteikti. Esmu bērnišķīga, taču neuzdrošinos būt tik bērnišķīga, lai mēģinātu vārdos to izskaidrot.

Savu mammīti, viņas klātbūtni aizvien izjūtat? [Teātra zinātniece Līvija Akuratere 91 gada vecumā aizsaulē devās 2017. gada sākumā.]

Es viņu ļoti bieži redzu sapņos. Bet tas nekādā ziņā nav satraucoši. Tā vienkārši ir. Man liekas, ka viņa vēl ir kā bērniņš, ka viņai vēl ir jāpalīdz, ka viņa visu laiku kaut ko gaida. Viņa bija liela dzīves meistare, bet, no otras puses, viņa man bija kā bērniņš...

Mūža nogalē jūs par viņu rūpējāties, no koncertiem steidzāt mājup, lai mamma, kura par sevi vairs nespēja parūpēties, nav viena. Bijāt pārgurusi... Varbūt no šīs pieredzes tās izjūtas?

Skaidrs, ka tā ir ikvienam cilvēkam, kurš ilgstoši kopj kādu slimnieku. Bet te es domāju citādā ziņā. Piemēram, vecmāmiņai, kā izjūtu, viss ir kārtībā – viņa no turienes man visu atsūta un padomus vēl sniedz pilnīgā mierā. Bet māmiņas dvēselīte ir kā tāds mazs bērniņš, kas vēl grib turēties pie rociņas. Ne tādā ziņā, ka viņai ir labāk vai sliktāk, bet ka viņai vienkārši vēl kaut kas jāpalīdz. Bet šeit, dzīvē, viņai piemita tāāāda meistarība, kāda reti kuram ir. Tāds vieglums un pāristāvēšana visādiem idiotiskiem traucēkļiem, kas maisa laimīgi, bagātīgi un mierīgi dzīvot. Tajā ziņā viņa bija fantastiska. Tādu cilvēku vairs neesmu sastapusi, kas TĀ varētu pasmieties par kaut kādām stulbām kļūmēm un sīkām lietām vispār.

Vai piekrītat tam, ka nāves gadījumā grūti ir tikai palicējiem?

Nē, es tā nedomāju. Grūti ir tiem, kas bijuši atkarīgi, un, ja viņi paliek, viņi ir briesmīgā šokā un nezina, ko iesākt tālāk. Bet principā mēs visi cits citam vienkārši palīdzam. Domāju, ka mēs visi turpinām cits citam palīdzēt: gan viņi mums palīdz no turienes, gan mēs viņiem – no šejienes.

Ņurbulim bija kolosāls dzejolis, ko tagad precīzi neatceros. Doma bija apmēram tāda: „Es lūdzu dzīvajiem, lai viņi izkaļ manu dzīvi kā pakavu gruntīgu, un viņi nemāk. Un tad es lūdzu mirušajiem, lai izkaļ manu dzīvi kā pakavu gruntīgu, – nenāk.” Un tālāk ir atbilde: „Nu tad jau nekas neatliks, kā vien pašam, purva bridējam, tas būs jāizdara.”

Īstais temats sarunai šajā tumšajā laikā. Ir taču Veļu laiks!

Vienmēr jau kāds krīt, bet citi paliek. Domāju, ka nevienam ne tajā, ne šajā pusē nav ne sliktāk, ne labāk. Vienkārši ir tā dīvainā, caurspīdīgā siena, kura ir liela mīkla.

Kā varat tik mierpilnā balsī par šo runāt? Kā zinātāja.

Ļoti ceru, ka to sienu pazīstu. Nevaru lielīties, ka tā izjūta mani pārņemtu jebkurā brīdī, bet, jā, ir tādi mirkļi, kad es atkal aizlidoju tur (sajūsmināti dziļi ievelk elpu), un tad ir, aiii, cik skaisti un labi!

Tā ir milzīga privilēģija, ka vispār tas kādreiz apciemo. Bet ziniet, tās izjūtas ir ļoti trauslas un mirklīgas, tāpēc jau ir tas jēdziens – „parastais brīnums”, kas atnāk un aiziet, atnāk un atkal aiziet. Un tos brīnumus tu nevari tā saķert, salikt plauktos un glabāt. Nē, tās brīnumu sajūtas atmiņa niansēs nesaglabā. Man reizēm ir jāpiepūlas atcerēties šos brīnumus, jo tie jau pārsvarā ir izjūtās. Lai gan arī fiziski... Ja kaut kas fizisks un acīm redzams, kas būtu redzams arī blakusesošajiem, to apliecina, tad ir vēl labāk. Man tā ir bijis.

Ko tad viņš ir redzējis – šis blakusesošais?

Es tagad neatceros. Tad man būtu ļoti ilgi jāsēž pilnīgā mierā... Bet tas ir labi, ka es neatceros. Jo tas ir noslēpums. Es varu liecināt, ka tā ir. Ka tā nav tikai tāda domu ilūzija vai halucinācijas, bet reāli apliecinājumi, kas ienāk šajā fiziskajā pasaulē. Ar visu – ar visām reālām sajūtām. Tikko vienu gadījumu atcerējos, bet to nevaru stāstīt, jo tas ir pārāk diskrēti. Es tiešām gribētu veicināt, lai cilvēki meklē un paši atrod, un tad viņi izjutīs to laimi. Grūtos brīžos šo izjūtu atcerēšanās ir liels, liels mierinājums. Pat ja esi aizmirsis, vienkārši zinot, ka tas ir bijis, tas atvieglina bēdās. Jo atklāsme, kas tevi ir piemeklējusi, tā tevī dzīvo.

Citi šobrīd lasa

Rūpīgi jāmazgā rokas un ogas! Latvijā ik gadu pieaug ehinokoka pacientu skaits 6
Ja spāņu zinātniekiem izrādīsies taisnība, Covid-19 pandēmijas vēsture būs jāpārraksta no jauna
FOTO: Vjetnamā atklāta pirmā apzeltītā viesnīca pasaulē

Президент Меган: герцогиня станет главой США в фильме, который сама спродюсирует

Редкое фото: Джулия Робертс показала, как отпраздновала с мужем бирюзовую свадьбу