Tracis deju placī un drāma mežā - Kristīne "ērkšķu šovā" izbauda katru dienu

Raidījuma trešās sezonas dalībnieces, braucot divos ceļojumu busiņos jeb tā sauktajos kemperos, katru dienu nonāca citā Latvijas pilsētā, kur viņas sagaidīja eksperti un uzdevumi, kas palīdzēja meitenēm tikt galā ar pagātni un ieraudzīt nākotni. Ceļojumu iesāka 11 dalībnieces, bet finālā Rīgā atgriezās tikai trīs, jo, sākot ar 5. sēriju, katrā raidījumā viena tika izbalsota.

To, kas paliek aiz kamerām, kādas ir pašu dalībnieču izjūtas - to portāla Jauns.lv lasītājiem no pavisam cita skatu punkta atklāj projekta dalībniece Kristīne.

Kas šodien par dienu?

Atrašanos šeit es uztveru kā atvaļinājumu, jo pirmo reizi mūžā veltu laiku sev un domāju par sevi, par to, kā es jūtos. Varbūt skan nedaudz egoistiski, bet ir patīkama sajūta, ka beidzot esmu pievērsusies tieši savas dzīves uzlabošanai, nevis uztraukties par to, ka laukos upenes jānolasa un jāpaspēj vēl kaudze ar darbiem. Beidzot apzinos, cik patiess ir teiciens – lai palīdzētu citiem, vispirms jāpalīdz sev.

Turklāt man ir jautri, tiešām izbaudu šeit katru dienu, par spīti tam, ka ne vienmēr ir viegli. Man vissmagākais šeit ir tas, ka mūsu kemperī paliek arvien grūtāk ar Mārīti – gan attiecībā uz higiēnas jautājumiem, gan attiecībā uz to, ka viņa ieņēmusi nostāju, ka visas viņu apvaino, aprunā un ko tik vēl nē. Bet kad gribam ar viņu izrunāt visas lietas kā ar pieaugušu cilvēku, viņa pasūta mūs trīs mājas tālāk un aiziet projām. Principā mēs, pārējās kempera iemītnieces, jau esam atmetušas ar roku, ka ar Mārīti varētu normāli aprunāties.

Laila – dzejniece?

Mani patīkami pārsteidza lielā Laila: izrādās, aiz viņas brīžiem skarbās ārienes slēpjas brīnišķīga un jūtīga dvēsele. Viņa mums iedeva palasīt savus dzejoļus. Un tie ir tik labi, ka lasot tika aizskartas dvēseles dziļākās stīgas. Varbūt tāpēc, ka viņas dzejoļi ir par mīlestību, gan skaistu un gaišu, gan brīžiem nelaimīgu? Piemēram, viens no maniem mīļākajiem Lailas dzejoļiem šobrīd ir:

Skaisti un nedaudz smeldzīgi. Nebiju iedomājusies, ka Lailai piemīt šāds talants. Šādā ziņā ir brīnišķīgi, ka ar katru dienu lielāka daļa meiteņu atklājas arvien vairāk un ir iespējams ieraudzīt viņās jaunas un patīkamas šķautnes. Tas patiesībā arī ļoti mūs satuvina!

Šokējošais Mārītes svars

Šodien esam nonākušas Alūksnē. Pirmais piedzīvojums ir interesanta veselības pārbaude, kas atklāj mūsu metabolisko vecumu, svara un muskuļu proporcijas. Par vecumu tas tā, par to, ka man ir samazināts svars, arī zināju, tomēr biju patīkami pārsteigta, ka man ir proporcionāls muskuļu sadalījums abās rokās un kājās, kas vēl svarīgāk – normas robežās. Par to es pat biju ļoti iepriecināta, jo biju pārliecināta, ka muskuļu tonuss man ir zem katras kritikas.

Bija arī interesanti iepazīties ar pārējo meiteņu rezultātiem, tomēr mani nošokēja Mārītes svars. Kā pieaudzis cilvēks var svērt 38 kilogramus? Un viņa vēl pasaka, ka tas ir pilnīgi normāli. Jā, viņa ir ļoti tieva, pat kaulaina, bet, ka viņa sver tik maz, to nekādi nebūtu iedomājusies. Tapēc ceru, ka nodarbībā par veselīgu uzturu viņa tiešām ieklausīsies un ņems vērā visu padomus.

Man gan pašai arī jāņem vērā padomi par veselīga uztura ieradumiem, teorētiski it kā zinu lielāko daļu, bet praktiski šai jomā neesmu bez grēka. Lielākā problēma ir tā, ka man patīk burgeri, čipši, kolu vispār dievinu, turklāt tējā lieku pārāk daudz cukura. Cukura patēriņš tējā ir tas, ko vēlos samazināt. It kā neesmu orientēta ļoti uz saldumiem, mans lielākais kārums ir vītināta gaļa, tomēr tējā cukuru lieku daudz par daudz. Pieļauju, ka arī tas maniem zobiem nācis par sliktu. Tāpēc būs jācenšas šo situāciju izlabot.

Tracis uz deju grīdas

Vēlāk mūs sagaida patīkams pārsteigums – mācīsimies līnijdejas. Lielākā daļa no meitenēm ir sajūsmā, ar prieku iesaistāmies deju soļu apgūšanā. Patiesībā nav jau nemaz tik grūti, tomēr ik pa laikam kaut kas sajūk. Labi, ka neviena tāpēc netiek apsmieta. Sievietes, kas pie mums atbraukušas, līnijdejas dejo jau kādu laiku un ir brīnišķīgas skolotājas, un tik pozitīvas un smaidīgas! Jau domās apceru, ka šis būs viens no jaukākajiem brīžiem šovā. Un tad pēkšņi dzirdu pamatīgu troksni, it ka zibens būtu iespēris tepat blakus. Nē, izrādās, tā ir Marija, kurai atkal kaut kas nepatīk, un tā kā viņas mīļākais izteiksmes veids ir agresija, mums jānoraugās uz kārtējo drāmu.

Es biju patiesībā ļoti nikna, par to, ka kārtējais Marijas izlēciens sabojās šo brīnišķīgo un jautro nodarbību, un man bija kauns no šīm jaukajām sievietēm, ka viņām kas tāds nepelnīti jāpiedzīvo. Paldies dievam, nodarbības vadītāja noreaģēja mierīgi un turpināja iesākto. Man ir prieks, ka Marija tomēr neizbojāja visu pasākumu.

Starp citu, mēs tā arī līdz galam nesapratām, kas izraisīja Marijas dusmu lēkmi, jo neviena ar viņu nebija sastrīdējusies. Bet no vienas puses, kāda starpība? Tomēr mēs visas jūtamies neomulīgi, jo jau iepriekš pieredzējām, ka Marija dusmu lēkmē nešķiro, kurš viņai patrāpas ceļā. Priecājos, ka viņa nav mūsu kemperī. Ja iepriekšējās dienās mans viedoklis par Mariju jau atkal bija uzlabojies, tad tagad tas ir krietni pasliktinājies.

Drāma mežā

Nakts aizvadīta mierīga, un jau no rīta savās mājiņās uz riteņiem ripojam tālāk. Ripojam, kamēr Zaķa kemperis apstājas un uz priekšu vairs nekust. No vienas puses smieklīgi, bet no otras puses – neko darīt, visām jasaspiežas vienā kemperī, kas ir diezgan liels izaicinājums, jo mūsu ir daudz. Toties jautrība dubultā. Lai gan ne visām, jo Marija kategoriski atsakās nākt uz mūsu kemperi. Mēs viņu aicinājām vairākas reizes.

Lāsma vismaz pauzi izmantojusi lietderīgi un paspējusi salasīt sēnes vakariņām. Brīdī, kad iedomājos, kur tad Marija beigās liksies, mežā, vai? Viņa tiešām ņem un ieskrien brikšņos. Ārprāts, nu, kur rodas tāds bērnu dārzs!? Tāpēc tālāk dodamies ar Susuriņa kemperi, Zaķis paliek pie sava kempera vaktēt Mariju, ja viņa sadomās atgriezties.

Patiesībā nākamā nodarbība – kikbokss – Marijai būtu tieši nākusi par labu, viņa būtu dabūjusi padauzīt boksa maisu un šādā veidā atbrīvojusies no agresijas. Jo tāds arī bija nodarbības mērķis – parādīt, kā ar sporta palīdzību izlādēt sliktās emocijas, pie reizes uzlabojot fizisko formu. Teikšu godīgi, nodarbība bija laba, tomēr tā man nepatika. Man vienkārši nepatīk doma par boksēšanos, un kamēr tas bija kā treniņš ar kustībām, vēl nekas, bet kad mūs sadalīja pāros, nedaudz uzmācās panika. Lai gan nesitām viena otrai pa īstam, man bija psiholoģiski grūti. Nedaudz nomierienājos tik tad, kad tikām pie boksa maisa dauzīšanas.

Man labāk patika nākamā nodarbība, kur jauki sedējām Rēzēknē pie "Gora" un runājāmies par psiholoģiju un dusmām. Nodarbību vadītāja man palīdzēja daudz ko saprast par savu dzīvi, kāpēc es esmu tieši tāda, kāda esmu, un palīdzēja noformulēt to, ko iepriekš tikai nojautu, bet pati nepratu pareizi salikt kopā. Un vēl man iepatikās doma, ka esmu laba tikai tāpēc, ka esmu. Nevis tāpēc, ka esmu izdarījusi kaut ko nez ko, bet vienkārši – jo esmu. Tas piešķīra brīvības sajūtu: vairs nav svarīgs ne tavs sociālais stāvoklis, ne ieņemamais amats, ne tas, cik naudas tev pieder.

Vēlāk sekoja jogas nodarbība, kas arī bija interesants pasākums. Daži no vingrinājumiem bija vieglāki, citu grūtāki, izrādījās, ka pilnīgi nejauši dažus no jogas vingrinājumiem izpildu arī savā ikdienā, pat nezinot, ka to var sasaistīt ar jogu. Visvairāk gan man patika tas, ka joga notika skaistā vietā, ezera krastā. Tas šai nodarbībai piešķīra papildu noskaņu un relaksāciju. Ja tas būtu noticis kādā telpā, man noteikti tik ļoti nepatiktu.

Vakari un kopā būšana

Vakarā Lāsma mums pagatavo gardu sēņu mērci. Un ja es, cilvēks, kam sēnes negaršo vispār, atzīst, ka tā bija garšīga, tad tik tiešām tā arī ir. Patiesībā Lāsmai vispār sanāk ļoti garšīgs ēdiens, tāpēc oficiāli neoficiāli viņā kļuvusi par mūsu galveno pavāru. Man arī ļoti patīk, ka kemperī mums nav kaut kādas dežūras par to, ko kura tīrīs, vai kura gatavos ēst. Man patīk, ka mēs darbojamies visas kopā. Tas aiztaupa liekus strīdus un laiks tiek pavadīts draudzīgā noskaņā. Protams, ar dažiem izņēmumiem, bet es negribu koncentrēties uz slikto, šeit ir pietiekami daudz labu un pozitīvu notikumu. Piemēram, man ļoti patīk mūsu kopīgie vakara cēlieni ar vakariņu gatavošanu, pļāpāšanu, iešanu ciemos uz otru kemperi. Izbaudam arī īstu kaimiņu būšanu, kad vienam kemperim no otra vajag aizņemties cukuru, kafiju vai pienu. It kā sīkumi, bet patīkami!