Biedējošā epilepsijas lēkme un dusmīgā "ome" - "ērkšķu šova" Kristīne arvien labāk iepazīst citas dalībnieces

Raidījuma trešās sezonas dalībnieces, braucot divos ceļojumu busiņos jeb tā sauktajos kemperos, katru dienu nonāca citā Latvijas pilsētā, kur viņas sagaidīja eksperti un uzdevumi, kas palīdzēja meitenēm tikt galā ar pagātni un ieraudzīt nākotni. Ceļojumu iesāka 11 dalībnieces, bet finālā Rīgā atgriezās tikai trīs, jo, sākot ar 5. sēriju, katrā raidījumā viena tika izbalsota.

To, kas paliek aiz kamerām, kādas ir pašu dalībnieču izjūtas - to portāla Jauns.lv lasītājiem no pavisam cita skatu punkta atklāj projekta dalībniece Kristīne.

Spēle ar izdzīvošanas elementiem

Pamostos ar patīkamu satraukumu par to, ko atnesīs jauna diena. Jau sen neesmu jutusies tik labi. Jā, ir maz gulēts, jā, nāk miegs, un tomēr izbaudu katru minūti. Arī nakts drāma ar Lāsmu ir veiksmīgi atrisinājusies. Rezultātā viņa ir pārvākusies uz mūsu kemperi; pie mums ir kļuvis vēl šaurāks, tomēr nevienai pret to nav iebildumu. Pasmejamies, ka mūsu kemperis ir tik labs, ka visas grib pie mums.

Šodien attopamies Liepājas Ziemeļu fortos. Tīri interesanta vieta, tikai ko gan mēs šeit darīsim? Iesim pastaigā gar jūru? Tas būtu pārāk vienkārši. Liene mūs iepazīstina ar uzdevumu – spēlēsim kvestu. Īsāk sakot, mums jāskraida pa mežu un kas vislabākais – jāložņā pa bunkuriem. Šobrīd nemaz vairs nejūtos tik apbēdināta par to, ka netiku pastaigāt pa alām. Šis ir daudz interesantāk. Turklāt viss šis pasākums man nedaudz atgādina manu iemīļoto datorspēli “Fallout”, kurā galvenais varonis pasauli atpestī no dažādiem mošķiem.

Patiesībā esmu gribējusi izbaudīt kādu no kvestiem, kas Latvijā kļuvuši tik ļoti populāri, tikai man nepatika tā doma, ka tas notiek telpās, no kurienes stundas laikā jātiek laukā. Esmu patīkami pārsteigta, ka šeit viss notiek brīvā dabā, kas vēl vairāk izjūtas pietuvina tam, ka esmu nonākusi savā mīļākajā datorspēlē. Jā, man patīk datorspēles, tas ir mans mazais patīkamais grēciņš. Tāpēc par šo nodarbi esmu patiesā sajūsmā.

Priecājos, ka šis uzdevums ir komandas darbs. Mēs taču it kā esam komanda (vairāk vai mazāk). Man nav bail no tumšām vietām, kā dažām citām meitenēm, vienīgais, man bail no augstuma. Kad vajag rāpties tumsā pa virvju kāpnēm pa šauru eju, lai tiktu atkal ārā, sajūtos kā Vinnijs Pūks un ceru, ka neiesprūdīšu šaurā bezizejā. Man krietni vajag saņemties, lai spētu turpināt ceļu. Turklāt es negribu padoties, es gribu sev pierādīt, ka es to varu. Ir labi, ka spēlē nevar izpausties tikai viens līderis, pieļauju, ka Marijai tādēļ ir grūti, jo viņa pieradusi skriet pa priekšu, aizmirstot par komandu. Bet katram ir dots savs pienākums un iespēja izpausties sfērā, kas vislabāk padodas, atbalstot, uzmundrinot un palīdzot, kad iet grūtāk. Par spīti tam, ka kādai uznāk bailes, šis ir kolosāli! Sajūsmas viļņi spēles gaitā mani pārņem diezgan bieži.

Kliedzieni un lēkme

Karostas cietumā diezgan sen atpakaļ biju ekskursijā ar ģimeni, tāpēc zināju, ka attieksme būs asa, jo galu galā esam cietumā, par kuru runā šausmu lietas. Šeit mums tiek dots pat vienots motīvs: ”Viens par visiem un visi par vienu”. Ja kādai  samisējas, cieš visas, jo mēs taču esam kolektīvs. Dažas meitenes pasākumu uztver pārāk saasināti, bet man notiekošais liekas smieklīgs.

Lai vai kā, pasākums ir jautrs līdz brīdim, kad Lāsma piedzīvo epilepsijas lēkmi. Skats, atklāti sakot, diezgan biedējošs. Jūtu, ka mani pārņem šoks un bezpalīdzības sajūta. Un kad liekas, ka viss trakākais jau pāri, Lāsmai uznāk dullie un viņa atkal dodas prom nezināmā virzienā.

Nevēlamā iesauka

Pusdienās Mārīte uzsāk diskusiju un strīds pielavās tik ātri, ka nepaspēju pat attapties. Izrādās, Mārītei nepatīk, ka visas viņu sauc par omi. Kad pirmajā dienā iepazināmies, izrādījās, ka Līga ir vecākā no mums, tādēļ iecēlām viņu par mammu un Līga ar prieku šo titulu pieņēma. Nākamajā dienā mums pievienojās gados vecākā Mārīte un tā kā mammas tituls jau bija aizņemts, Mārītei piešķīrām omes titulu. Tas nebija ļauni domāts, un arī Mārītei, kā likās, nebija iebildumu, viņa pat labprāt atsaucās uz šo vārdu un sauca mūs par mazbērniem. Tāpēc pie pusdienu galda sēžu un domāju, kāpēc pēkšņi viņa ir apvainojusies, un kāpēc uzreiz neteica, ka viņai tas nepatīk.

Pag’, kādas visas? Es viņu par omi ne reizi neesmu nosaukusi! Tā arī Mārītei pasaku. Strīda karstumā izkristalizējas, ka Mārīte dusmas bija attiecinājusi uz Lailām. Jā, abas Lailas daudzas meitenes uztver saasināti. Es gan necenšos piekasīties katram viņu jokam, arī ķiķināšana mani netraucē. Brīžiem pat nesaprotu, kāpēc meitenes nespēj Lailas uztvert mierīgāk.

“Omei” uzdod nervi?

Pēc pusdienām pastaigājamies gar jūras krastu, pafotografējamies, pārbaudām ūdens temperatūru. Brr, auksts! Tikmēr Mārīte ārdās pa mūsu kemperi un lamājas necenzētos vārdos. No Mārītes to nebiju gaidījusi, tiešām. Pa ausu galam dzirdu, ka Aiva šoreiz vainīga. Nezinu, kā viņu nomierināt, patiesībā nav pat iespējams ar viņu sarunāties. Secinu, ka Mārīte bēg no konfrontācijas: ja ar viņu mēģina vienoties, viņa vienkārši kaut ko uzbrēc un aiziet projām, it kā uz viņu tas neattiektos. Tai pašā laikā viņa turpina dusmoties, purpināt un apvainoties. Jā, reizēm mums te ir īsts bērnudārzs.

Balvas un netaisnība

Par iepriekšējās sērijas varoņdarbiem tiek piešķirtas balvas. Mūsu Kuldīgas izpētes komanda laimējusi vakariņas restorānā. Priecājamies, ka izbaudīsim vakaru ārpus kempera. Savukārt balva par omleti ir nakts viesnīcā. Ko? Nopietni? Mēs vairāk kā stundu skraidījām pa lietu un tiekam pie vakariņām, bet par omleti nakts viesnīcā! Tai pašā laikā negrasos pārdzīvot, vakariņas restorānā arī nav slikti.

Mēs dodamies pārģērbties, tikmēr Aivas un Mārītes kašķis pāraug jaunā kvalitātē, viņas abas kaut ko kliedz, es ļoti cenšos tam visam nepievērst uzmanību, pat pieeju pie Aivas ar lūgumu aizvilkt manai kleitai rāvējslēdzēju, lai novērstu viņas domas, bet viņa ir tik dziļi iegrimusi strīdā, ka pat nepamana mani.

Kad kašķis bija beidzies, Mārīte saka, ka viņai nevienam nekas nav jāskaidro. Man tas liekas tik sasodīti bērnišķīgi, varbūt kaut ko tādu es sagaidītu no bērna, bet ne no pieaugušas sievietes. Vēl tikko ar Lieni runājām, ka visas situācijas jāizrunā. Man arī nav patīkami tādi lieli kašķi mūsu kemperī, viens ir tas, ka Mārīte pa telefonu visu laiku lamā savu otru pusi, bet otrs ir tas, ka viņa sāk lamāt arī kādu no mums. Mārīte nezin kāpēc šobrīd ir dusmīga uz mums visām – ar viņu nebūs tik vienkārši, kā sākumā likās. Pēc šodienas mans viedoklis par Mārīti mainījies uz slikto pusi.

Lasi “Caur ērkšķiem uz...” dalībnieces Kristīnes dienasgrāmatu un uzzini par projektā piedzīvoto no pavisam cita skatu punkta. Bet šokējoši skandalozajiem notikumiem TV ekrānos seko līdzi trešdienās, pulksten 21:25, "STV Pirmā!" ēterā.