Gatis Indrēvics - karavīrs ar dūdām un fotoaparātu

Gandrīz pusi no saviem 39 gadiem Gatis pavadījis militārajā dienestā, tostarp piedalījies vairākās misijās Afganistānā un Irākā un uz paša ādas piedzīvojis reālas kaujas situācijas. Gatis Indrēvics ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku instruktors un virsseržants, kurš pēdējos četrus gadus ieroci nomainījis pret fotoaparātu. Gatis patiešām ir unikāls cilvēks – ne tikai profesionāls karavīrs, mūziķis un fotogrāfs, viņš ir arī videoklipu autors, rotkalis, viduslaiku bruņinieku cīņu kluba "Rodenpoys" dalībnieks. Bet kā fotogrāfu viņu ļoti interesē kino žanrs, un viņa sapnis ir kādreiz fotografēt kino uzņemšanas laukumos.

Informatīvā kara karavīrs

Par fotogrāfu Gatis kļuva 2014. gadā pēc notikumiem Ukrainā, kad apzinājās, ka papildus līdz šim ierastajām karadarbības vidēm – ūdenim, zemei un gaisam – parādījusies ceturtā – informatīvā vide. „Kara fotogrāfs nav nekas jauns, pirmo reizi kara reportieri parādījās 19. gadsimta vidū Krimas karā. Bet es tāds kļuvu pēc 2014. gada Krimas okupācijas, kad redzēju, cik lielu nozīmi ieņem informatīvais karš,” stāsta Gatis.

Viņš nolēma kļūt par militāro fotogrāfu, šī ideja guva atsaucību Latvijas Aizsardzības ministrijā, un Gatis, uzmeklējis uzticamu kolēģi armijas seržantu Ēriku Kukuti, izveidoja Kaujas audiovizuālo grupu. Viņi kā fotogrāfi strādā tur, kur ir Latvijas armijas karavīri, – vai tās ir misijas Āfrikā vai Afganistānā, vai mācības ASV, vai manevri tepat Ādažos. „Tikai, ja kādreiz man uz muguras bija kaujas ierocis, tad tagad tā ir fotosoma ar fotoaparātu. Lai gan reālās militārajās misijās es vienmēr esmu bijis bruņots, jo primāri tomēr esmu karavīrs, atrodos tādos pašos kaujas apstākļos, kā visi citi karavīri,” paskaidro Gatis.

No vēsturnieka par karavīru un fotogrāfu

Ar fotografēšanu Gatis Indrēvics sāka aizrauties 2005. gadā, kad nokļuva savā pirmajā militārajā misijā Irākā. „Mūsu bāze atradās divus kilometrus no senās Babilonas. Man, kuru visu mūžu interesējusi vēsture, tā bija lieliska iespēja pabūt vietā, kas ir viens no pasaules civilizācijas šūpuļiem. Tās bija neaprakstāmas sajūtas – atrasties pie vārtiem, caur kuriem reiz jājis Aleksandrs Lielais, redzēt visu šo seno arhitektūru. Lai to vēstures elpu iemūžinātu, 2005. gada 5. maijā iegādājos savu pirmo profesionālo fotokameru. Kopš tā laika visur esmu ar fotoaparātu, kā karavīrs iemūžinot savu ikdienu misijās Irākā un Afganistānā – gan ar dabas skatiem, gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan arī ar armijas dzīvi. Daudzas no šīm fotogrāfijām varēja aplūkot 2016. gadā manā fotoizstādē "Misija" Latvijas Fotogrāfijas muzejā,” stāsta Gatis.

Interesants ir arī stāsts, kā Gatis Indrēvics kļuva par karavīru. Viņš studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un strādāja Latvijas Kara muzejā, kad pie viņa ekskursijās nāca obligātā militārā dienesta karavīri. „Es tāds garmatains students stāstīju viņiem, kas ir ierocis, bet viņi uz mani skatījās ar lielām acīm – ko es te, nebūdams karavīrs, stāstu viņiem pašsaprotamas lietas. Mani pārņēma sajūta, ka neesmu izpildījis savu pienākumu pret valsti, tāpēc pametu studijas, aizgāju no darba, nogriezu garos matus un devos obligātajā dienestā. Iesaukšanas komisijā gan tiešā tekstā man pateica, ka neesmu pie pilna prāta, vaicāja, kā man dzīvē pietrūkst, ja jau vēlos doties dienēt. Bet es neatlaidos,” smaidot atceras Gatis.

Viņš gan uzsver, ka toreiz nav grasījies palikt virsdienestā, taču dzīvē viss iegrozījies citādi: „Dienēju uz mūsu mīnu kuģa Viesturs. Atgriežoties no obligātā dienesta, sajutu, ka pasaule ir mainījusies, ka man izveidojušās citas dzīves vērtības, ka es pa šo gadu esmu pilnībā mainījies un civilā dzīve vairs nav domāta man. Dažus mēnešus domāju, ko darīt tālāk, līdz kādu dienu aizbraucu uz Rīgu, lai Latvijas Mākslas muzejā apmeklētu izstādi. Blakus muzejam taču atrodas Aizsardzības ministrija ar NBS Rekrutēšanas centru. Nolēmu pa ceļam tajā ieiet, parunāties, izstāstīju visu, ko domāju par dienestu, un bez tālākiem mērķiem devos skatīties izstādi. Tur man piezvanīja un vaicāja, vai nevēlos vēlreiz atnākt parunāties. Aizgāju, un otro reizi no Rekrutēšanas centra izgāju jau ar pavēsti rokās.”

Lodes visur nogalina vienādi

Karavīra karjeras laikā Gatis Indrēvics pabijis arī karstajos punktos un neslēpj, ka nokļuvis reālā saskarsmē ar pretinieku un pat apšaudēs. „Gan uz mums ir šauts, gan es esmu šāvis, bet tādās ļoti smagās kaujās gan neesmu piedalījies. Lai gan lodes visur jau ir vienādas, un iespēja aiziet bojā ir tāda pati,” uzsver grupas "Auļi" mūziķis un uz jautājumu, kāda bijusi sajūta, pašu pirmo reizi nokļūstot reālā kaujā, pasmaida: „Protams, mēs bijām apmācīti, protams, bijām gatavi tādām situācijām, taču pirmā reize ir īpaša. Pirmais, ko dzirdēju, bija RPG šķembu lādiņš, kas izsprāga virs mūsu pozīcijām ar ļoti nepatīkamu kaukoņu. Raku ierakumus un pēkšņi – kaut kas tāds! Pirmajā mirklī, protams, bija šoks – kas tas tāds tagad bija? Bet, kad sprāga jau otrs šāviņš, kļuva skaidrs – ak, tad tā tās kaujas sākas! Lecu savā pusizraktajā ierakumā un rīkojos tā, kā visu laiku biju mācījies, kam tikām gatavoti.”

Kāds bija šīs cīņas iznākums? „Sekojot komandiera pavēlēm, visi noreaģēja pareizi, un visi palikām dzīvi. Par pretinieku gan nerunāsim. Mēs saglabājām pozīcijas, bet viņi devās prom. Tik, cik bija atlikuši...” nosaka Gatis un piebilst: „Tāds ir karavīra darbs. Nekādas romantikas. Piemēram, Afganistānā reiz pusotru nedēļu pavadījām pozīcijās, pie viena ciema ierakumos. Kādu nakti sākās talibu uzbrukums blakus esošajam postenim un pienāca ziņa, ka nākamie būsim mēs. Izsaucām papildspēkus, taču tie varēja ierasties ne agrāk kā nākamajā dienā. Tā nakts vienmēr paliks atmiņā – sēžam savās pozīcijās, dzirdam, kā uzbrūk blakus postenim, un gaidām uzbrukumu. Interesantas izjūtas... Par laimi, līdz mums neatnāca. Tā mēs tur nosēdējām pusotru nedēļu, esot 80 kilometru attālumā no bāzes. Paši gādājām pārtiku, paši gatavojām, gulējām ierakumos, ik rītu no migas izmetot bruņurupučus un citus rāpuļus...”

Uz fotoreportāžām kā uz kauju

Nu jau četrus gadus Gatis oficiāli ir militārais fotogrāfs. Viņš uzsver, ka militārā pieredze ļoti noder fotoreportiera darbā. „Esmu dienējis gan jūras spēkos, gan sauszemes. Līdz ar to misijās un armijas mācībās saprotu, kas notiks, kas sagaidāms, spēju paredzēt, kurā vietā man labāk atrasties, lai būtu veiksmīgāks kadrs. Tā ir mana prioritāte, un līdz ar to arī manas fotogrāfijas atšķiras no citām,” paskaidro fotomeistars.

Kas ir vieglāk – doties kaujas uzdevumā ar ieroci vai fotoaparātu rokās? „Droši vien ar fotoaparātu,” atbild Gatis un pēc pārdomu brīža piebilst: „Nē, nē! Es tomēr neteiktu, ka ir vieglāk. Jo es tāpat esmu karavīrs, man tāpat ir smaga mugursoma, man tāpat ir dots uzdevums, kas jāizpilda. Vienkārši – tas ir citādi. Tagad varu atļauties armiju baudīt ar acīm. Un kļuvis tikai interesantāk. Jo, ja, esot misijā, man bija jākoncentrējas tikai uz tiešajiem kaujas pienākumiem, tad tagad varu koncentrēties uz fotografēšanu. Esmu iekšā notikumos, tajā pašā laikā uz tiem skatos no malas. Ja karavīru uzdevums ir izpildīt komandieru norādes, tad mans uzdevums ir parādīt sabiedrībai, kā viņi to izdara, turklāt skaisti parādīt. Tā, lai sabiedrībai šīs fotogrāfijas paliktu atmiņā, tā, lai būtu skaidrs, ka šie karavīri ir gatavi aizstāvēt savu valsti un nav sliktāk ekipēti par visprofesionālākajām pasaules armijām.”

Viņš uz fotoreportāžām dodas tāpat, it kā dotos kaujas misijā. „Iemaņas jau saglabājušās un praktiski ir tās pašas. Notīru, sagatavoju visu fototehniku, salieku to somā, lai tā būtu pilnā kaujas gatavībā un fotoaparātu varētu lietot uzreiz, bez aizķeršanās. Interesanti, ka es fotografēju tāpat, it kā šautu ar ieroci. To man teikuši gan armijas biedri, gan citi fotogrāfi, kuri ievērojuši, ka es ar fotoaparātu rokās ieņemu tādu pašu ķermeņa pozu un pozīciju, kā šautu ar kaujas ieroci. Bet tā taču ir maksimāli stabilākā poza,” teic Gatis Indrēvics un izstāsta sava darba nianses: „Viens no militārā fotogrāfa galvenajiem uzdevumiem – nekādā gadījumā netraucēt karavīriem kaujas uzdevuma izpildi. Ja karavīri klusām lavās uz slēpni, tad arī man jāpārvietojas tieši tāpat, jānomaskējas. Jo es taču nedrīkstu atklāt un nodot karavīru atrašanās vietu. Man vispirms ir jāļauj izpildīt karavīru uzdevumu, bet tikai pēc tam jādomā par sava uzdevuma izpildi.”

Dūdinieks "Auļos"

Nesen Gatis atgriezās no Latvijas karavīru mācībām ASV, kur pats piedalījies arī militāro fotogrāfu semināros, kur dalījies ar savu pieredzi un pat ticies ar pasaulslaveno Baltā nama oficiālo fotogrāfu Pīteru Sauzu, kas savulaik strādājis pie prezidentiem Ronalda Reigana un Baraka Obamas. Tāpat Gatis aktīvi koncertē ar bungu un dūdu grupu "Auļi", kas nesen devusies savā jaunajā koncertturnejā "Senču balsis".

"Auļos" Gatis nonāca pēc tam, kad pusaudžu gados, darbojoties Cēsu skautu vienībā, iepazinies ar Seno rotu kalves rotkali Daumantu Kalniņu. „Pie viņa mācījos kalt rotas, bet tur kalvē pie sienas karājas dūdas. Tas bija 1997. gads, kad redzēju Mela Gibsona filmu "Drošsirdis", un, protams, tās ietekmē izdomāju pamēģināt uzspēlēt dūdas. Otra lielākā ietekme bija no grupas "Iļģi" mūzikas albuma "Saules meita", kur dzirdēju Māra Muktupāvela dūdu melodijas. Vispirms uz plastmasas blokflautas iemācījos aplikatūru, tad ņēmu rokās pašas dūdas. Protams, pamatīgi aplauzos, jo dūdas ir ļoti sarežģīts instruments, un var teikt, ka mācos tās spēlēt joprojām. Daumants bija arī tas, kas mani ieveda folkmūzikas pasaulē,” atceras Gatis.

Bet kā tad viņš nokļuva "Auļos"? „Bija tāds Rīgas danču klubs, kur dejojām etnogrāfiskās dejas, bet es spēlēju dūdas. Uz klubu piestaigāja arī dūdinieks Kaspars Bārbals, spēlējām kopā, līdz 2003. gadā jau bija grupas "Auļi" pirmais kopmēģinājums. Kopš tā laika esmu šīs grupas mūziķis,” teic karavīrs un, vaicāts, vai militārais dienests neietekmē muzikālo darbību, paskaidro: „Tas ir mīts, ka, ja esi armijā, nekam citam dzīvē laika neatliek. Nē, visam ir laiks, ja sadala prioritātes. Protams, kad devos misijās, tad gan grupai bija jārēķinās, ka pusgadu nāksies iztikt bez manis. Bet "Auļi" to pieņēma un to izturēja.”