Vīri rūtainos kreklos. Filmas "Jelgava 94" recenzija

Ja kāds nolemj ekranizēt populāru grāmatu, tad jau pašā sākumā nostāda sevi smagā pozīcijā. Grāmatas fani visticamāk «piesiesies» visam, teksti, ka «grāmatā bija citādāk» ir neizbēgami un droši vien jārēķinās ar to, ka gala verdikts būs: «Ai, grāmata labāka». Toties tie, kuri grāmatu nav lasījuši un neko par to nezina, nesapratīs dažādus «iekšējos jokus» vai - sliktākajā gadījumā - pat nesapratīs stāstu, ja scenārijs ir uzrakstījies tāds viduvējs. Ar visiem šiem riskiem ir bijis jācīnās arī Jāņa Ābeles otrajai pilnmetrāžas filmai «Jelgava ’94», kas balstīta populārajā Jāņa Joņeva grāmatā ar tādu pašu nosaukumu. Tieši pirms filmas noskatīšanās nolēmu atsvaidzināt savas zināšanas un pārlasīju grāmatu, kas, manuprāt, tā bija pareiza izvēle. Daudzi joki kļuva smieklīgāki, atsauces bija vēl svaigā atmiņā, kā arī bija interesanti visu laiku domāt, kā dažas sižeta līnijas vai stāsta elementus būs izvēlējušies risināt filmas veidotāji - režisors Jānis Ābele un scenārija autors Matīss Gricmanis.

Lai arī «Jelgava ’94» savā būtībā ir kinematogrāfiska grāmata, tajā ir viena problēma - ir gana daudz notikumu, kuri īsti nenotiek. Galvenā varoņa iekšējais monologs liecina par vēlmi izveikt ko neprātīgu, bet realitātē tas nenotiek. Grāmatā šis ir interesants un pusaudzībai arī precīzs stāstniecības paņēmiens, bet kino, kas ir balstīts darbībā, šis ir nopietns klupšanas akmens. Taču, manuprāt, scenārijā ir gudri izvēlēti un apvienoti dažādi notikumi, lai veidotu kādu kopīgu naratīva virzienu. Turklāt, lai arī kāds varētu teikt, ka retrospektīvā aizkadra balss ir lieka vai traucējoša, šoreiz nevaru tam piekrist. Jā, rakstot scenāriju pēc grāmatas motīviem, tik un tā ir jāraksta oriģināldarbs. Bet tai pat laikā - Joņeva grāmata ir retrospektīva un rakstīta no pieauguša cilvēka pozīcijas. Tāpēc atmiņa un apcerīgums piedien arī filmai - vienīgi jāatzīst, ka Kaspara Aniņa atveidotais tēls nav gana pārliecinošs, tādējādi mazinot šī mākslinieciskā izteiksmes līdzekļa iedarbīgumu. Bet galvenais «smeķis» filmā jau ir pusaudzības trauksmainums, vēlme «vārīt sūdus» un eleganti izstrādātā deviņdesmito gadu estētika. Tiem, kas deviņdesmitos ir piedzīvojuši, kaut kas smeldzīgi iedursies sirsniņā. Tiem, kuri nav, šķitīs vienkārši stilīgi.

«Stay brutal!»

Šo uzsaukumu (latviski to varētu «brutāli» tulkot kā «paliec brutāls») ik pa laikam izsauc filmas galvenais varonis Jānis un viņa jaunie draugi-metālisti Nāve un Zombis. Un par šo brutalitāti arī lielu tiesu ir stāsts - par brutālo deviņdesmito gadu vidi, par to, cik mežonīgi ir tīņu gadi un tā perioda vēlmes.

Un visam pa vidu ir šī «brutālā» mūzika - metāls. Metāls kā simbols visam, kas ir nepareizs un skarbs un vilina romantiski noskaņotus pusaugu puikas.

Tīņu stils

Prieks, ka Latvijas kino sāk apjaust to, ka pusaudži un jaunieši šeit ir atstāti novārtā. Pusaudži, kas spēlē filmā, arī ir gana dabiski un simpātiski, lai ļautu ar sevi identificēties. Tiesa, kā jau ar pusaudžu filmām, kuras veido pieaugušie, vienmēr ir jautājums - vai tā patiesībā nav filma pieaugušajiem?

«Jelgava ’94» gadījumā tā šķiet vairāk kā filma manai un Joņeva paaudzei - dažādas atsauces, nostalģija un arī specifiskas vides slavenības epizodiskās lomiņās. Tai pat laikā domāju, ka arī pusaudži atradīs šajā filmā gana daudz, ar ko identificēties.

Mazliet smeldzīgi

Jāpiebilst, ka filmā ir ļoti asprātīgi dialogi, lai arī brīžiem tā kļūst apcerīgi romantiska un mazliet sentimentāla. Šīs lietas raksturīgas arī iepriekšējām Ābeles filmām (tāpat kā kadri ar meitenēm ar skaistām kājām, kas pastaigājas pa jumtiem).

Bet atcerēties savu trako jaunību vienmēr ir mazliet smeldzīgi. Tieši nesen kādā no pēdējām siltajām vasaras naktīm sēdējām bāra terasē un ar Jāni Joņevu atcerējāmies to, ka tajā laikā bija kāda dīvaina brīvības sajūta, ko tagad vairs neatgūt. Un filma liek šo neatgūšanas smeldzi izjust.

«JELGAVA '94»
Drāma, komēdija, Latvija, 2019
Režisors: Jānis Ābele
Lomās: Bruno Bitenieks, Alekss Tauriņš, Endijs Žuks, Elizabete Zviedre, Alise Danovska, Sandris Broks, Ieva Puķe, Kaspars Gods, Māra Ķimele, Andris Keišs, Kaspars Aniņš, Jānis Jarāns, Ilze Pukinska, Elīna Vaska un citi.