Dižais kino meistars Kventins Tarantīno gatavojas savai pēdējai filmai

Pat vārds par godu ekrāna varonim

Kventins Džeroms Tarantīno pasaulē nāca 1963. gada 27. martā. Itāliešu izcelsmes aktiera un producenta Tonija un viņa sievas Konijas ģimenē Kventins bija vienīgais bērns. Pat vārdu Kventins dabūja, tēvam iedvesmojoties no kino, - par godu Holivudas leģendas Bērta Reinoldsa atveidotajam Kvintam Asperam seriālā “Gunsmoke”. Tarantīno vecāki gan ātri vien izšķīrās, māte ar mazo Kventinu, kas tēti tā arī neiepazina un neatminās pat redzējis, pārcēlās uz Losandželosu un apprecējās otrreiz – ar mūziķi Kērtisu Zastupilu. Un tieši mātes jaunais vīrs “iesēja” Kventinā mīlestību pret kino – ņēma līdzi uz kino seansiem. Bet māte atļāva puikam vērot filmas, kas viņa vecumā nebūt nebūtu jāskatās.

“Filmas ir bijušas manas dzīves lielākā mīlestība, kopš vien sevi atminos,” saka režisors. “Es nespēju atcerēties laiku, kad tā nebūtu bijis. Bērnu uz kino toreiz vest bija lētāk nekā algot auklīti, kas bērnu pieskata. Un kinoteātrī es biju pieskatīts – acis no ekrāna atraut nespēju.” Tarantīno bija desmit gadu, kad māte atkal izšķīrās, turklāt Kventins tika aizsūtīts dzīvot pie vecvecākiem. Pēc gada gan jauneklis atgriezās pie mātes Kalifornijā.

Sapņu darbs – videokasešu veikalā

Puikas gados iegūtā mīlestība pret kino ilgi sevi gaidīt nelika – Kventins ar nepacietību gribēja sevi pierādīt šajā jomā. Jau 14 gadu vecumā uzrakstīja savu pirmo scenāriju – “Kapteinis Pīčfazs un Anšovu bandīts”. Gadu vēlāk pameta skolu, kļuva par vietu ierādītāju pornofilmu teātrī, kā arī mācījās par aktieri – un kursos satika daudzus no saviem pēcākajiem domubiedriem un partneriem.

Astoņdesmitajos Tarantīno piepelnījās, kur vien spēja, bet īpaši viņam patika darbs videokasešu veikalā. Brīvajos brīžos un pat arī darba laikā Kventins to vien darīja, kā skatījās filmas, un arī pircējiem centās ieteikt, viņaprāt, vērošanai vērtus darbus. Un tā nu cilvēks, kas vēlējās noskatīties kādu muļķīgu komēdiju vai nevērtīgu drāmu, mājup devās ar tiešām izcilu kino šedevru.

Tarantīno pats tikmēr rakstīja scenārijus – pirmais, tapis par godu septiņdesmito gadu action grāvējiem, līdz ekrāniem netika, bet plinti krūmos jaunais censonis tāpēc vis nemeta. 1987. gadā bija scenārija līdzautors un režisors filmai “My Best Friend's Birthday”, kas gan teju ņēma nelāgu galu – filmas beigu versija montāžas telpā tika nosvilināta. Taču darbs tika ņemts par pamatu filmai “True Romance” – šī režisora Tonija Skota krimināldrāma parādīja, ka Tarantīno iet īsto ceļu uz Holivudas augstumiem.

Kas sekos? Vai tiešām zinātniskā fantastika?

Kino karjeru Holivudā Tarantīno sāka deviņdesmito gadu sākumā. Sarakstīja scenāriju filmai “True Romance” un par iegūto naudu uzņēma pats savu meistardarbu. Jau ar savu pirmo filmu “Reservoir Dogs” ieguva lērumu kritiķu uzslavu, bet 1994. gadā iznākusī “Pulp Fiction” jeb “Lubene” teju nekavējoties nonāca kulta filmas statusā.

Vispār Tarantīno “lielās” filmas vēl pagaidām var ar pirkstiem saskaitīt – pavisam to ir tikai deviņas. Beidzamā no tām – “Once Upon a Time in Hollywood” jeb “Reiz Holivudā” uz lielajiem ekrāniem ASV nonāca 26. jūlijā. Eiropai gan nācās nedaudz pagaidīt - līdz augusta vidum. Un, ko redzēt, ir. Gan Leonardo di Kaprio un Breds Pits galvenajās lomās, gan citi lieliski aktieri, vide un, protams, mūzika. Kritiķi jau šo filmu nodēvējuši par “Tarantīno mīlas vēstuli sešdesmitajiem gadiem Losandželosā”.

Kventins jau pavēstījis, ka šī ir viņa priekšpēdējā filma. Par to, kas īsti būs viņa desmitā filma, versijas ir dažādas. Vieni stāsta, ka Tarantino aizraušanās ar komiksiem varētu rezultēties filmā par Zorro, citi saka – visticamāk, savu režisora karjeru Kventins beigs ar zinātniskās fantastikas darbu. Dzīvosim, redzēsim.

Tarantīno jau iekļuvis Holivudas Slavas zālē, atzīts par vienu no pasaules simts ietekmīgākajiem cilvēkiem izdevuma “Time” versijā, kā arī kino režisors un vēsturnieks Pīters Bogdanovičs atzinis kolēģi par savas paaudzes ietekmīgāko režisoru. Interesanti, ka Tarantīno jau karjeras sākumā, kad Holivudas vareni pamanīja viņa talantu, tika uzrunāts saistībā ar ļoti vērienīgiem projektiem – filmām “Ātrums”, “Vīri melnā” un “Dzelzs vīrs”, taču Kventins vai nu atteicās, vai sadarbība tā arī beidzās nesākusies.

Beigs kino karjeru un rakstīs romānus

“Visas manas filmas ir līdz sāpēm privātas,” pirms desmit gadiem kādā intervijā atzina Tarantīno. “Cilvēki, kas mani pazīst, to manos darbos redz. Jā, es filmā varu runāt par bumbu teātrī, bet tas nav tas, ko es īstenībā gribu teikt. Ko es ar to vēlos pateikt? Nu, tas nav mans darbs. Mans darbs ir to noslēpt,” viltīgi izsakās režisors.

“Mana galva ir kā sūklis,” saka Tarantīno. “Es klausos visā, ko cilvēki saka, es uzmanīgi vēroju. Ja man izstāsta joku, es to atceros. Ja cilvēks izstāsta interesantu atgadījumu no savas dzīves, es to atminos. Un kad sēžos rakstīt, mana pildspalva ir kā antena, tā uztver šo visu informāciju, un, kā bijis, kā ne, personāži sāk dzīvot savu dzīvi. Es pat nerakstu dialogus, es panāku, ka viņi sarunājas savā starpā,” tā savu darbu raksturo kino meistars.

Pēc Holivudas karjeras beigšanas – tas būšot 60 gadu vecumā - Tarantīno plāno pievērsties tikai un vienīgi romānu un kino kritikas rakstīšanai. “Režisori nav slaveni ar to, ka zina, kad laikus pamest ballīti,” smej Kventins un nopietni norāda: “Es vēlos, lai visas manas filmas rastos no tā paša cilvēka, kas radīja “Reservoir Dogs”. Nevis no resnās zarnas operācijām nomocīta večuka. Ar to es gribu teikt – pēc gadiem 30 kāds jaunietis skatīsies kādu manu filmu, un, lai gan viņam ne jausmas nebūs, kas es tāds esmu, viņš teiks: “Hei, es vēlos redzēt vēl kaut ko no šī režisora darbiem!” Un es gribu, lai nākamā filma, ko viņš skatīsies, arī viņam patiktu. Piemēram, noskaties Bilija Vaildera leģendāro “Džezā tikai meitenes”, tad ķeries pie viņa pēdējā darba “Buddy Buddy” un jūties tā, it kā tev pa olām būtu iesperts. Es tādu apkaunojumu nevēlos.”

Kā saka Tarantīno, strādājot pie filmas, viņš jūtas kā orķestra diriģents. “Un zinu, ka skatītāji – tie ir mani instrumenti. Es viņiem saku: “Smejies, smejies! Tagad beidz smieties! Šausminies, tagad šausminies. Šausminies!.... Smejies!” Tas mani, varētu teikt, uzbudina. Kad es skatos filmu un jūtu, ka mani tā vada, tad zinu – esmu labi pavadījis laiku.”

Apprec 20 gadus jaunāku modeli

Par precētu vīru Tarantīno kļuva tikai 55 gadu vecumā. 2017. gada vasarā režisors saderinājās izraēliešu dziedātāju un modeli Danielu Piku, kas par savu mīļoto ir 20 gadus jaunāka. 2018. gada novembrī pāris mija gredzenus. Iepazinušies viņi pirms desmit gadiem, kad Tarantīno viesojās Izraēlā, Jeruzālemes filmu festivālā prezentējot savu jaunāko veikumu “Bēdīgi slavenie mērgļi”.

Saderināšanās ballīte beigās izrādījās vērienīgāka par kāzām – oficiālajā ceremonijā klāt bijuši vien pāra 20 tuvākie draugi un radi, bet pāra kļūšanu par līgavu un līgavaini nosvinēja ar greznu pasēdēšanu, kurā netrūka Holivudas zvaigžņu – to vidū bija gan Uma Tūrmane, gan Brūss Viliss un Semjuels L. Džeksons. Starp citu, tieši ar Tūrmani Ziemeļamerikas dzeltenie mediji visbiežāk līdz šim bija Tarantīno jau teju salaulājuši. Kamēr par režisora privāto dzīvi ziņu bija maz, atlika vien minēt, kas tad ir Kventina mūza. Un labākā kandidatūra bija Tūrmane – pāris kopā apmeklēja kino pirmizrādes, un par abu dienesta romānu reti kuram bija šaubas. Abi arī nemetās noliegt preses izdomājumus, sazvērnieciski klusējot.

Tarantīno, protams, tabloīdi “piešuvuši” arī citus romānus – ar aktrisi Miru Sorvino, “Nogalināt Bilu” zvaigzni Viviku Foksu, režisori Sofiju Kopolu… Taču nu tas viss ir pagātnē – Tarantīno laimīgs uz sarkanā paklāja smaida blakus savai izraēliešu sievai. Un arī iestūrēšana laulības ostā ir viens no iemesliem, kāpēc viņam jādomā par karjeras beigšanu. Jo jāvelta laiks ģimenei. Bet līdz šim visa Tarantīno dzīve bija tikai kino. “Dienā, kad es negribēšu visu sevi veltīt kino, būs diena, kad man jābeidz. Kino radīšana nav ar neko savienojama. Tā nav nekāda vasarnīca, tā nav māja laukos, tā ir māja, kurā es dzīvoju. Tā ir mana dzīve.”