FOTO: aktieru saime 100 gadu jubilejā sveic vecāko latviešu aktrisi Elvīru Baldiņu
Otrdien, 13. augustā, Rīgas Latviešu biedrības namā 100 gadu jubilejā tika sveikta aktrise Elvīra Baldiņa. Visvecākajai latviešu aktrisei, kura spēlēja Jaunatnes teātrī līdz tā slēgšanai 1992. gadā, simt gadu apritēja 11. augustā. Bet divas dienas vēlāk viņai bija vārda diena, un tad arī tika sarīkotas vērienīgas svinības.
Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējās kupla latviešu aktieru un Baldiņas talanta cienītāju saime. Rūpes par gaviļnieci uzņēmās aktieris Gundars Āboliņš, bet Elvīra dalījās ar saviem stāstiem, krietni smīdinādama sanākušos un neliedzot sev arī prieku jubilejā pamieloties ar glāzi konjaka.
Aktrises Elvīras Baldiņas sveikšana viņas simtajā dzimšanas dienā
2019. gada 13. augustā Rīgas Latviešu biedrības namā 100 gadu jubilejā tika sveikta aktrise Elvīra Baldiņa.
Kā nesen rakstīja "Kas Jauns Avīze", Elvīras kundze vēl joprojām ir aktīva – strādā bērēs par izvadītāju, tur skaita latviešu tautasdziesmas – viņas pūrā to ir pāris tūkstoši. Vēl pirms piecpadsmit gadiem varējusi nostāvēt uz galvas un to ir darījusi arī Jaunatnes teātra izrādēs.
Teju visu mūžu – no 1945. līdz 1992. gadam – Elvīra strādājusi tieši Jaunatnes teātrī. Piedzīvoti daudzi un dažādi notikumi. ”Mums nebija sufliera štatā, un reiz dailēnietis Harijs Liepiņš bija uzaicināts pie mums Raiņa "Indulī un Ārijā" spēlēt galveno varoni. Haris ar lielām mokām divas izrādes nospēlēja, jo bija pieradis pie sufliera. It kā zināja tekstu, bet vajadzēja drošību. Mums, Jaunatnes teātra aktieriem, tā bija ikdiena,” atminas sirmā kundze un palielās, ka bijis laiks, kad viņa visu teātra repertuāru iznesusi uz saviem pleciem – gan galvenās puiku, gan meiteņu lomas.
Elvīra uzaugusi laukos Cesvaines pusē, mācījusies turienes ģimnāzijā, pēc tam Rīgā, teātra skolā. Bērnībā mājās allaž bija talkas, un vienmēr cilvēki dziedāja tautasdziesmas.
Elvīra ir bērēs izvadījusi aizgājējus un dara to joprojām – ar tautasdziesmām: “Mācītāji bērēs visus cenšas saraudināt, bet no manis nāk gaišums. Es nekad muļķības pie zārka nerunāju. Cilvēki atnāk raudādami, bet no tautasdziesmām paliek kas jauks, un smagums pazūd.”
