"Ekstrasensu cīņu" redaktore apgalvo, ka TV šovā viss ir pa īstam: "Redzēti tādi brīnumi, ka grūti nenoticēt"

Interesi, kādu projektam – «Ekstrasensu cīņu» 20. sezonai – izrādījuši Baltijas ekstrasensi, šova veidotāji sauc par milzīgu, bet pašu dalībnieku līmeni – par neticami augstu. Atlasei Rīgā pieteicās vairāk nekā 350 cilvēku, uz pārbaudēm uzaicināja apmēram 100. Viņi, ik stundu, pēc iepriekš izveidota grafika, ierazdamies pa seši, atlases veidotājus nodarbināja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pa vienam ienāca telpā, kurā pie galda sēdēja atlases vadītāja, un veica uzdevumu.

Pārbaudījumi bija divi – standarts, kā saka Ludmila: pateikt, kas atainots uz aploksnē ieliktas kartītes, un pastāstīt par pretī sēdošo cilvēku. «Tik daudz precīzu atbilžu atlases laikā nav bijis sen! Dažs labs no gaišreģiem spēja brīvprātīgos novest līdz asarām. Dalībnieku vidū nebija ne frīku, ne vienkārši dīvainu cilvēku, toties daudz interesantu personību, kas spēja pārsteigt kastinga menedžerus,» vēlāk kanāla TNT pārstāvji teiks preses paziņojumā.

Starp pārsteidzošajiem cilvēkiem tiek minēta kāda meitene, kas izteikusies, ka ar dunča palīdzību spēj izmainīt likteņa līnijas plaukstās. Cita redzējusi visus savus sargeņģeļus, kas viņai esot septiņi. Savukārt Cars, kurš ieradās no Lietuvas, apgalvoja, ka pastāvīgi dzīvo divu garu, kas neatkāpjas ne soli, uzraudzībā; ka uzveicis vēzi, un gari ne tikai palīdz redzēt to, ko neredz parasts cilvēks, bet arī saglabāt dvēseles līdzsvaru.

Ludmila, cik vidēji kastingu nepieciešams, lai nokomplektētu vienas sezonas dalībnieku sastāvu?

Sākam strādāt februārī, martā, un tā līdz brīdim, kamēr pie mums neatnāk ekstrasenss, kas mūs apžilbina. Nekad nevaram zināt, kad ieradīsies spēcīgs, apdāvināts ekstrasenss un kad tieši sāksim sezonu. Jo nav daudz cilvēku, kas, apveltīti ar ekstrasensorām spējām, spēj tik galā ar pārbaudījumiem un mūs satriekt. Tas var ilgt no trim mēnešiem līdz pusgadam. Piemēram, 13. sezona sagatavošanā bijusi visilgākā – meklējām deviņus mēnešus; smejos, ka iznēsājām to kā bērnu.

Kā jūtat, ka atnācis īstais?

Protams, ka jūtam to enerģētiski. Kopā ar cilvēku telpā ieplūst tāds kā vilnis – īpašas vibrācijas. Viņos ir spēks, kā nav parastajos cilvēkos, un to jūtam ne tikai mēs, kas strādājam atlasēs, bet arī skatītāji, kas ierodas vērot filmēšanas un vēršas pie viņiem ar savām problēmām. Straujāk sāk sisties sirds, pār ķermeni skrien skudriņas, daži pat zaudē samaņu, kontaktējoties ar ekstrasensiem. Kad spēcīgs ekstrasenss aplūko cilvēku, viņš var sajust siltumu, tādu kā ienākšanu viņa iekšienē, bieži saka par to, ka ekstrasenss it kā ielūkojas viņa dvēselē.

Cik sen strādājat projektā?

«Ekstrasensu cīņām» pievienojos trešajā sezonā. Tagad filmēsim 20. Esmu bijusi tikai dekrēta atvaļinājumā. (Smejas.)

Jūs pirmo reizi esat Rīgā. Kā jums šeit patīk?

Man šeit ļoti patīk! Iedomājieties – vakar šeit satiku draugus no savas dzimtās Čeļabinskas! Ilgu laiku nebijām Maskavā tikušies, bet Rīgā satikāmies. Viņi katru vasaru šurp brauc. Bet es diemžēl uz pāris dienām, lai arī gribētu palikt krietni ilgāk, jo Rīga mani paspējusi apburt. Tajā ir savs īpašais kolorīts, savs aromāts, atmosfēra. Vakar vakarā, kad staigājām, bija tāds klusums, ka sāku domāt par mistikas klātbūtni. Kā pamiris viss, un klusums...

Jūs sakāt, ka Rīgā jutāt mistiku. Vai, strādājot šajā projektā, jums ir mainījusies attieksme pret mistisko pasauli? Vairāk ticat? Izmantojat ekstrasensu spējas?

Strādājot šādā programmā, saskaries ar tādiem brīnumiem, ka tiem nenoticēt ir grūti. Bet vienmēr cenšos saglabāt veselīgu skepticismu. Piemēram, atnāk ekstrasenss un saka – redzu aiz jums vecmāmiņu lakatiņā. Piedodiet, vispirms – tas ir standarta apraksts par jebkuru vecmāmiņu, otrkārt – mana vecmāmiņa nekad nenēsāja lakatiņu; viņai vienmēr bija stilīgs īss matu griezums un sarkanas lūpas. Tāpēc saglabāju zināmu skepsi, lai būtu spējīga ekstrasensus pārbaudīt. Mūsu programma tomēr vērsta uz to, lai pārbaudītu cilvēkus, kas apgalvo, ka ir ekstrasensi.

Droši vien daudzi grib pateikt ko par jums. Jūs ļaujat, lai saka visu, ko redz, vai tomēr esat noteikusi distanci?

Redaktoru, kas strādā filmēšanā, un ekstrasensu ceļi nekrustojas. Mēs gatavojam viņiem pārbaudījumus. Un, lai nevarētu no mums saņemt kādu informāciju, nekontaktējamies. Vienīgi redaktors, kas pēc pārbaudījumiem intervē ekstrasensus, ar viņiem nonāk aci pret aci. Bet arī tad nav laika, lai kaut ko jautātu. Tiesa, ja no ekstrasensa nāk informācija un viņam ir tā sajūta, ka nepieciešams pateikt, viņi mēdz to darīt. Arī mani personīgi atlasē reiz uzrunāja kāds ekstrasenss, pasakot ko tādu, kas arī piepildījās. Neatklāšu, ko, jo notikušais nebija nekas patīkams, bet viņš nenobijās to pateikt. Viņa prognozes piepildījās, bet pati neesmu nekad vērsusies pie ekstrasensa pēc palīdzības.

Cik liela komanda strādā pie pārbaudījumiem?

Ir radošā grupa – četri producenti, pieci redaktori. Tas, ar ko lepojos, ir cilvēki, ar kuriem strādāju kopā. Viņi ir īsti profesionāļi!

Uz ko veiksmes gadījumā cerēt šīsdienas atlases dalībniekiem?

Kastings – tas, kā dalībnieki veic pārbaudījumus, – tiek ierakstīts videokamerā. Ierakstu skatīsies producents, kurš pieņems lēmumu, kuru no ekstrasensiem aicināt tālāk – uz pirmo atlases kārtu Maskavā, ko arī redzēsim televīzijā pirmajā sērijā.

Vai pēc tik daudzām sezonām savākt ekstrasensus nekļūst grūtāk?

Kopš marta Maskavā vien atlasei esam saņēmuši ap 3000 pieteikumu. Interese nezūd, pat otrādi. Nāk tādi, kas agrāk nav sadūšojušies ierasties, uzskatot, ka vēl nav pietiekami spēcīgi. Turklāt projekts jau sen kļuvis starptautisks. Ar dalībniekiem, kas nevar atbraukt, piemēram, no Izraēlas, Amerikas, Francijas, Spānijas vai Anglijas, atlases rīkojam arī skaipā.

Kā projektu ietekmē runas par to, ka «Ekstrasensu cīņas» ir iestudēts šovs?

Jebkuru lielu projektu vienmēr pavada baumas, strīdi un intrigas. Tā ir vienmēr! Lai pārliecinātos, ka viss ir pa īstam, ir jāpiedalās projektā. Un tikai no personīgās pieredzes var izdarīt secinājumus. Cilvēki, kas piedalījušies, ir pārliecināti, ka ekstrasensi ir īsti. Mums nav scenārija, nav lomu, neliekam mutē vārdus... Pie mums vēršas reāli cilvēki ar reālām problēmām, un ekstrasensi šiem cilvēkiem palīdz. Protams, pat spēcīgākie ekstrasensi – finālisti – netiek galā ar visiem pārbaudījumiem. Nav neviena, kas simtprocentīgi visu būtu paveicis. Jo šodien informācija atnāk, bet rīt – ne. Arī viņi ir cilvēki.  

Droši vien daudzi raksta, lūdzot ekstrasensu palīdzību?

Jā, saņemam ļoti daudz vēstuļu – tūkstošiem katru mēnesi. Sākot par bezlaulības vainagu, lāstiem un beidzot ar pazudušiem cilvēkiem un neatrisinātām traģēdijām. Protams, ne visiem varam palīdzēt un pat ne atbildēt. Ja raksta sieviete, kurai bijušas trīs laulības un bērni, bet viņa uzskata, ka ir bezlaulības vainags, tad varbūt vajadzīga ne ekstrasensu palīdzība, bet savas attieksmes pret vīriešiem pārskatīšana?

Vai ekstrasensiem maksā par dalību projektā?

Nē! Ceru, ka ekstrasensi nāk projektā, lai palīdzētu cilvēkiem. Galvenokārt tāds arī ir šova uzdevums.

Pēdējā laikā runā, ka Marats Bašarovs vairs nevadīs šovu sava agresīvā rakstura dēļ.

Marats ir profesionāls vadītājs. Aktieris. Kas notiek viņa privātajā dzīvē, ir viņa privātā darīšana. Vai viņš būs nākamās sezonas vadītājs, redzēsim. Personīgi man nav nekādas informācijas un arī jautājumu par šo.

Baumoja jau ne tikai par to, ka Bašarovs ir vardarbīgs pret sievu, bet arī par to, ka viņa raksturs traucē sastrādāties projektā... Tāpēc izvēle būšot par labu kādam citam vadītājam.

Nē, tā nav! Vispirms viņš ir profesionālis, brīnišķīgs vadītājs un lielisks cilvēks.

EKSTRASENSU CĪŅAS

• Pirmais raidījums kanālā TNT iznāca 2007. gada 25. februārī.
• Par 15. sezonas uzvarētāju kļuva rīdziniece Džūlija Vanga.
• 19 sezonu laikā projektā spēkus pārbaudījuši 196 ekstrasensi.
• Jaunākā dalībniece bijusi maskaviete – piedaloties 13. sezonā, Ksenijai Ražikovai bija 14 gadu.
• Vecākais dalībnieks bijis 74 gadus vecais Vladimirs Sorokins no Voroņežas.
• Tautā sauktais pārbaudījums «bagāžnieki» ilgst divas diennaktis.