Kādēļ ir vērts doties uz "Positivus" - atbild festivāla rīkotājs Ģirts Majors

Katrs bērnībā sapņojis tikt pie kaut kā kārotā. Piemēram, kāds sapņojis par savu saldējuma fabriku. Tagad tev ir mūzikas festivāls – tas ir tava sapņa piepildījums vai nejaušība?

Nejaušība! Bērnībā gribējās ražot elektrotehniku – videomagnetofonus, videokameras un kaut ko tamlīdzīgu. Sapņoju, kaut vecākiem mašīna būtu pilna ar elektrotehnikas detaļām, no kā tad es varētu taisīt šos videomagnetofonus. Taču, runājot par Positivus, – es to neuztveru kā savu festivālu, es to nepersonificēju kā kādu personīgo klubu, kurā man viss pieder. Nejūtos pārāks tikai tāpēc, ka man pašam būtu savs festivāls.

Ja tev būtu laika mašīna, kuros gados labprāt gribētu nokļūt?

Droši vien tajos, kad skanēja 70. un 80. gadu mūzika... Es patiešām gribētu, lai būtu piedzimis desmit gadu agrāk, lai tajā vecumā, kad izveidojas cilvēka personība, mana muzikālā gaume būtu ietekmējusies no citiem izpildītājiem. Es uzaugu ar nožēlojamu mūziku, tolaik skanēja kaut kādi šlāgeri, bet gribētos, ka vidusskolas pēdējos gados būtu bijis kaut viens, kas mani „uzsēdinātu” uz Deivida Bovija mūzikas.

Uz slaveno Vudstokas festivālu hipiju ziedu gados gribētu nokļūt? Šogad augustā tam paliks 50 gadu. Dženeta Džoplina, Džimijs Hendrikss, „zālīte”, gari mati, brīva mīlestība... Lūk, tas ir īsts festivāls!

Nē, nē! Mani nevilina nedēļu dzīvot netīrībā, dubļos un mēslos. Positivus, protams, ir lielu masu pasākums, taču tas no daudziem citiem festivāliem atšķiras tieši ar komfortu un eleganci. Kur nav milzu pūļu, kur var pie visām skatuvēm viegli piekļūt, var māksliniekus izbaudīt no sirds. Burzīšanās pūlī – tas mani nevilina. Man tādi mūzikas festivāli nepatīk, es vēlos festivāliem piesaistīt tādu publiku, kas baidās no šīm lietām.

Kā Positivus mainījies laika gaitā? Cik viegli vai grūti saglabāt savas pamatvērtības?

Mainījies ļoti daudz. Ir mainījušās apmeklētāju paaudzes, un skaidrs, ka daudziem no tiem, kas festivālu baudīja tā pirmsākumos, Positivus vairs nešķiet interesants. Kāpēc? Jo mainījusies pati pasaule! Lielākā daļa cilvēku klausās tikai to mūziku, kas skanēja viņu jaunībā, viņi vairs neiet līdzi laikam, viņiem jauno laiku mūzika ir sveša. Bet, ja gribam, lai festivāls dzīvotu mūžīgi, mums jāiet līdzi laikam, mēs nevaram visu laiku rīkot festivālu vienai paaudzei, vienai auditorijai. Tieši šobrīd mēs ar to saskaramies – mums jāizlemj, ar kuru auditorijas daļu strādāt, kā sabalansēt, lai visiem būtu interesanti. Jādomā, kā varam kaut ko dot tiem cilvēkiem, kas, gluži dabiski, dzīvo ar jaunības laiku mūziku, un kā pievilināt jaunu publiku. Un saglabāt šo vidusceļu nav viegls uzdevums.

Vai rokmūzika festivālos ir zaudējusi hiphopam? Vai abi žanri var sadzīvot vienā festivālā?

Domāju, ka var. Galvenais ir pareizās proporcijas – kura žanra mākslinieki ir galvenie. Piemēram, jāapzinās, ka pasaulē rokmūzika vairs nav starp dominējošiem žanriem, rokgrupas vairs nav šādu mūzikas festivālu galvenie mākslinieki. Ka hiphops ienāk mūzikas festivālos – uz to ir jāskatās pozitīvi. Jo tāds ir laikmets. Taču ticu arī, ka rokmūzika nekur nepazudīs. Jo tā ir dzīva, tā ir dabiska.     

Kurš ir bijis dārgākais mākslinieks festivāla vēsturē?

Grūti salīdzināt to naudas vērtību, kāda bija pirms gadiem desmit un kāda ir tagad. It sevišķi mūsu industrijā, kur augušas gan pakalpojumu izmaksas, gan inflācija. Dārgākie? Muse, Igijs Pops, Niks Keivs – tie ir mākslinieki ar lielo burtu un lielām izmaksām. Elija Goldinga bija superdārga. Bet kopumā mūsu hedlaineru izmaksas ir diezgan līdzīgas, un tādu acīm redzamu „izlecēju” nav bijis. Izņemot Muse. Tas tiešām bija dārgākais, tie bija vairāki simti tūkstoši eiro. Lai gan šīs summas ir nesalīdzināmas – Muse muzicēja pirms septiņiem gadiem, tagad viņu uzstāšanās būtu kā minimums divas reizes dārgāka.

Ir kāds, ko pašam ļoti gribētos redzēt uz Positivus lielās skatuves?

Protams, ka ir mūziķi, kurus gribētu dabūt uz Positivus. Taču no šiem maniem sapņiem ir jānodala tie, kas ir reāli, un pavisam nerealizējamie. Bet reālie sapņi agrāk vai vēlāk tiek piepildīti – liela daļa no šiem māksliniekiem jau bijuši festivālā. Kāda ir bijusi lielākā ambīcija, ko izdevies īstenot? Uh.... patiešām grūti atcerēties, jo šo 13 gadu laikā festivālā pabijušo mūziķu saraksts ir milzīgs!

Kādas ir jocīgākās vai neprātīgākās prasības mūziķu raideros, ko izpildīt Salacgrīvas pludmalē? Vai kādreiz ir bijis tā, ka vajadzīgo nav iespējams dabūt?

Tas ir izrunāts, ka mūziķi nepieprasa neiespējamas un pārdabiskas lietas. Parasti festivālos prasības ir sen zināmas un līdzīgas, tāpēc īpaši pārsteigumi nav gadījušies.

Labākā atsauksme, ko par Positivus esi dzirdējis no kāda mūziķa. Ar ko Positivus var lepoties starp citiem festivāliem šajā ziņā?

Tas ir ļoti sirsnīgi un aizkustinoši – saņemt labus vārdus no vecajiem māksliniekiem, pasaules zvaigznēm. Viņiem ir raksturīgi, ka pēc koncertiem grib personiski satikties un pateikt paldies. Tas ir neticams brīdis, jo es parasti neraujos ar šīm zvaigznēm satikties, sveicināties, taisīt selfijus. Esmu dzirdējis, ka mūziķi citiem mūziķiem nodevuši labus vārdus par Positivus. Piemēram, tāda zvaigzne kā Marks Ronsons, kas Positivus spēlējis divas reizes, savā sajūsmā padalījies ar kādu savu draugu, kurš citu gadu atbraucis uz Positivus un tad zvanījis Ronsonam: „Uzmini, kur es esmu! Kur es spēlēju?” Un Ronsons no skaudības bijis vai traks!

Kolēģis lika pajautāt, kad uzstāsies Blondie? Citādi piecdesmitgadniekiem vairs nav jēgas doties uz festivālu, kur spēlē viņiem nezināmi mūziķi.

Jāsaprot, ka festivāli nav vienas grupas koncerti. Mūzikas festivāls pēc būtības ir nedēļas nogale, ko pavadi dažādu piedzīvojumu vidē, kur mūzika ir vadošais. Protams, Blondie nav pats dārgākais muzikālais formējums, lai mēs nevarētu to uzaicināt, bet jāapzinās, ka šāda mēroga festivāli nav tā vieta, kur var redzēt lielākās pasaules zvaigznes. Tam domāti stadionu un lielo arēnu koncerti. Festivālu būtība ir tajā, ka vari pat nezināt nevienu grupu, kas uzstāsies, bet zini, ka izpildītā mūzika būs laba un tā publiku tik un tā aizraus.

Ir kādas jaunas vēsmas paredzētas arī ārpus mūzikas? Piemēram, Glastonberijas festivāls jau aizstājis plastmasas glāzes ar metāla glāzēm un pērn atkritumos savācis 45 tonnas alumīnija...

Ir jāsaprot, ka pie mums daudzas lietas ieviesīsies lēnāk, jo cilvēki par to nespēj samaksāt. Turklāt neesam tik masveidīgs festivāls, kuram atkritumu problēma būtu patiešām nozīmīga. Taču jauno vēsmu ziņā būs dažādi jauninājumi – radošās telpas un citas lietas.

Kad beidzas darbs pie Positivus rīkošanas? Pēc tam vēl gribi redzēt cilvēkus? Kā vispār atgūsties pēc šāda pasākuma noorganizēšanas?

Vismaz vēl nedēļu pēc festivāla strādājam, lai to visu novāktu. Protams, ka uz vasaras otru pusi cenšos saorganizēt atvaļinājumu, taču šogad pēc Positivus vēl jāsaorganizē lielāks pasākums nekā festivāls – Rammstein koncerts Lucavsalā. Bet parasti pēc Positivus ar ģimeni cenšos aizbraukt garākā ceļojumā. Pie dabas, prom no cilvēkiem un burzmas.

Pirms septiņiem gadiem izteicies, ka beidzot festivāls atpelnījis tajā ieguldītās investīcijas. Kā ir tagad, vēl pēc teju septiņiem gadiem? Esat stāvus bagāti, vai viss „pa nullēm”?

Festivāls izdzīvojis dažādus posmus – bijusi gan peļņa, gan kritumi. Šajos 13 gados gājis kā pa viļņiem, un pēdējie gadi bijuši finansiāli svārstīgi. Nemitīgi gūt peļņu – tas ar festivāliem nav iespējams. Ja Positivus būtu mūsu vienīgais bizness, mums finansiāli klātos ļoti grūti. Tāpēc mums ir vēl citi projekti – koncerti, koncertzāle Palladium. Mūsu biznesā ir risks: ja nopelni, tad kaudzi naudas; ja zaudē, tad pamatīgi „ieberzies”. Pats svarīgākais, lai vidēji izdotos noturēties uz ūdens.