Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Lorija Vuda. (Foto: Juris Rozenbergs)

"Čikāgas piecīšu" Lorija: "Pirmoreiz ierodoties Latvijā, sajutos kā pasakā" 11

Slavenības
11. jūlijā 06:25 2019. gada 11. jūlijā 06:25
Žurnāls "Rīgas Viļņi"
«Tā bij’ tik tāda ķiķināšanās, bet izrādījās, ka tiešām pēdējā…» par koncertturneju, ar kuru pirms astoņiem gadiem leģendārie «Čikāgas piecīši» atzīmēja atvadas no skatuves, pasmaida grupas dalībniece Lorija Cinkusa. Viņa pievienojusies projektam «Leģendu atgriešanās», kas tikšanos ar iemīļotajiem māksliniekiem sola kopīgu atmiņu un skaistāko dziesmu gaisotnē.

Vai Latviju sirdī uz visiem laikiem jūsos nostiprināja leģendārais «Čikāgas piecīšu» koncerts Mežaparkā pirms 30 gadiem?
Kad tas notika, es pat vēl nedziedāju «piecīšos». Strādāju Minsteres latviešu ģimnāzijā. Tā kā atrados Eiropā, ceļš uz Latviju šķita daudz tuvāks un pieejamāks. Pēc 36 stundu brauciena ar vilcienu (no Berlīnes) Latvijā pirmo reizi nonācu 1983. gadā. To atceros spilgti. Bija marts, kad Minsterē pavasaris. Neiedomājos, ka Latvija uz ziemeļiem un varētu būt citi laikapstākļi. Ierados Rīgas centrālajā stacijā – vieglā trencītī un svārkos, mazās, plānās ādas laiviņās –, kur traki puteņoja. Pirmais, ko ieraudzīju pa viesnīcas «Latvija» logu, bija tas, kā ap Ļeņina pieminekli centīgi tīra sniegu. Visur aizputināts, bet tur – tīrs.  Re, kur prioritātes! – sapratu.

Manas izjūtas bija kā pasakā. Esot tālu prom no Latvijas, biju iesaistījusies aktivitātēs, kas palīdzēja saglabāt un attīstīt latvisko apziņu. Man tas viss ļoti interesēja, bet uz savas ādas to īsti nebiju izjutusi. Un te nu es biju – gāju pa ielu, apkārt cilvēki runāja latviešu valodā, varēju pagaršot rupjmaizi, sviestu, mammai nopirkt kārotu našķi – konfektes «Gotiņa». Pati iepirkšanās universālveikalā man gan bija kultūršoks – nesapratu ne pārdevēju, kas runāja krieviski, ne to, ka jāiet ar izrakstītu papīrīti (čeku) uz kasi, ne to, cik ir puskilograms, jo Amerikā biju pieradusi pie mārciņām. (Smejas.)

Latvietības izjušana jums mantojumā no mammas. Ko esat saņēmusi no tēva, kam ir īru saknes?
Tēvs dzimis Amerikā, bet viņa senči nāk no Īrijas un Anglijas. Īru, angļu kultūra mūsu ģimenē ir maz pārstāvēta. Skaidroju ar to, ka laikā, kad vecmāmiņa mēģināja izdzīvot un iedzīvoties Amerikā, īrus īpaši nemīlēja, tāpēc arī kultūras bagāžu necentās nodot tālāk – lai nepiesaistītu lieku uzmanību. Mans tētis nekad nav bijis Īrijā un arī latviski runāt neiemācījās, lai gan mājās mēs – māsas – bijām spiestas pēc skolas ar mammu sarunāties latviski. Bet viņš atbalstīja it visā, ko ģimenē darījām, lai latvietību nosargātu.

Droši vien arī pievēršanos koru mākslai noteicis latvietības gēns?
Pilnīgi noteikti! Pirms braucām savā pirmajā koncertā uz Latviju, Čikāgā uzstājās koris «Ave Sol». Biju mūzikas pedagogs ar kordiriģēšanas ievirzi, jau strādājusi ar vairākiem koriem. Bet tas, kā dziedāja «Ave Sol»… dvēsele atvērās. Viņi spēja līdz asarām saviļņot to latvisko būtību katrā no mums, kas bija atnākuši klausīties. Tas bija tik jūsmīgi! Man dzima sapnis Latvijā mācīties kordiriģēšanu. Un, pateicoties kontaktiem koru aprindās, diriģents Jānis Zirnis palīdzēja to piepildīt.

Atzīmējot 50. pastāvēšanas jubileju, «Čikāgas piecīši» pirms astoņiem gadiem rīkoja atvadu turneju. Kā ar grupas pastāvēšanu ir šobrīd?
Toreiz tas bija vairāk ar smaidu. Par sevi ironizējām – visi lieli mākslinieki taisa atvadu tūri, tad nogaida pāris gadiņu un atkal taisa tūri.

Toreiz, kad ķiķinājāmies, nezinājām, ka tā arī būs pēdējā tūre… Uzskatu, ka ansamblim pastāvēt nav vairs iespējams.

Mūsu dibinātājs un grupas līderis Alberts Legzdiņš jau divus gadus kā taisaulē. Pietrūkst Alberta... Trūkst e-pasta sarakstes, trūkst viņa «motora» uz nākamo projektu. Bet tas, kas bijis, tik dzīvā atmiņā… Kad pēdējo reizi tikāmies… pirms gadu mijas Čikāgā pa glāzei šampanieša iedzērām. Viņš teica – nākamreiz būs darba tikšanās, jāuztaisa saraksts, jo mums ir ļoti daudz neierakstītu dziesmu; mums jāsagatavo dāvana Latvijai uz simtgadi. Tā arī palika nesavākts šis materiāls, jo Alberts nepierakstīja notis, viņš pierakstīja tekstus, strinkšķinot ģitāru, melodiju fragmentus. Radošais gars viņā mutuļoja, neskatoties uz to, ka veselība kliboja. Viņš prata visnopietnākās lietas pateikt ar tādu īpašu vieglumu.

Armands, Lorija un Alberts - trīs no "piecīšiem". (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Alberts gribēja uzrakstīt vēl vienu grāmatu, pat Eslingenas mūziklam radīt turpinājumu. Starp citu, Eslingenā Alberts pavadīja daudzus gadus, mācoties vienā bēgļu skoliņā ar manu mammu. Viņš arī bija uzrunājis režisoru Valdi Lūriņu veidot izrādi par «Čikāgas piecīšiem». Toreiz projekts nerealizējās, bet nu ar Valda līdzdalību ir tapis šis uzvedums.

Kā pastāvam šodien? Kad uz Latviju brauc Armands, mani un viņu aicina uzstāties. Labprāt to arī darām, jo mums patīk kopā dziedāt. Loģiski, dziedam ne tikai Armanda, bet arī «piecīšu» dziesmas. Taču ansambļa kā ansambļa vairs nav.

Šķiet, jums abiem arī pieder tās zīmīgākās ansambļa balsis. 
To varu piekrist Armanda gadījumā, bet ne manējā. Domāju, vadošā un ilggadīgākā sieviešu balss ir Janīnai Ankipānei.

«Čikāgas piecīši», var teikt, ir ietekmējuši visu turpmāko dzīvi. Vai atceraties, kas bija tas liktenīgais lēmums, mirklis, kas jūs saveda kopā?
O, jā! Mani uzaicināja tāpēc, ka Janīna netika uz koncertu. Biju aizvietotāja, Armands mani ieteica, jo iepriekš bijām dziedājuši kopā. Tā arī paliku. Ar Janīnu drīz vien ļoti labi sapratāmies un sadziedājāmies.

Saistītās ziņas

FOTO: pat "vēsie" kurzemnieki sajūsmā par "Čikāgas piecīšu" leģendu atgriešanos 22
"Čikāgas piecīšu" Lorijai Vudai kora vadīšanā flirtēšana nepalīdz 6
Mūžībā devies "Čikāgas piecīšu" dibinātājs Alberts Legzdiņš 65

Jaunais uzvedums par «Čikāgas piecīšiem» ietvers arī humorīgus atmiņu stāstus par dalībniekiem. Kāds, jūsuprāt, bijis jūsu raksturs ansamblī?
Neesmu par to domājusi. Tiešām. (Smejas.) Bet par stāstiem kā tādiem runājot… Kā bērns tiku vesta skatīties «Čikāgas piecīšus», kas tolaik veidoja izrādes, nevis koncertus. Humorīgie monologi bija puse, tikai otra puse – dziesmas. Var teikt, ka šī izrāde, kurā esmu uzaicināta piedalīties ar divām dziesmām, ir tāda kā atgriešanās pie sākuma formāta. Izrādē skanēs «Čikāgas piecīšu» skaistākās dziesmas. Būs arī koncerta vadīšana Alberta Legzdiņa stilā ar jokiem un skatītāju iesaistīšanu. Saprotu, ka šī nav «Čikāgas piecīšu» kopēšana, bet izrāde par «Čikāgas piecīšiem», kuras pamatā ir Alberta atmiņas no grāmata ««Čikāgas piecīšu» brīnišķīgie piedzīvojumi». Būšot arī dejas un īpaši tērpi.

Lorija ar biedriem no muzikālās izrādes ««Čikāgas piecīši». Leģendu atgriešanās». (Foto: Juris Rozenbergs)

Dzirdēju, ka arī Amerikas latviešu sabiedrība izrādījusi interesi izrādi noskatīties? 
Zinu, ka ir interese un gaida radu, draugu atsauksmes, kā aizies Latvijā.

Cik jums bieži sanāk būt Amerikā?
Reizi gadā apmēram, pārsvarā – gadu mijā. Šeit pavadu Ziemassvētku vakaru, tad nākamajā rītā lidoju uz Ameriku pie vecākiem.

Jūs Latvijā vadāt divus vīru korus. Vai vīriem nepieciešama cita diriģēšanas specializācija?
Nē, tā ir nejauši sanācis, ka liktenis man tieši vīru korus iemetis rokās un sirdī!

Lorija ar vīru diriģentu Ivaru Cinkusu. (Foto: LETA)

Kāda muzikālā ziņā būs jūsu vasara?
24. augustā Likteņdārzā būs koncerts, veltīts Baltijas ceļa atceres 30. gadadienai. Tam par godu kopā ar Ivaru dziedāšu divas dziesmas – Mārtiņa Brauna un Nika Matvejeva skaņdarbus. Atsevišķas koncertprogrammas netaisām, bet šajā reizē gribējām uzstāties. Loģiski, tajā laikā, kad bija Baltijas ceļš, Latvijā nebiju. Bet tas triju Baltijas valstu “mītiņš” ārkārtīgi emocionāli uzrunāja mūs arī Amerikā. Tā ideja sadoties rokās no Viļņas līdz Tallinai... Cilvēku pretošanās lielam militāram spēkam bez ieročiem rokās – ar savu garaspēku. Tas ir kā simbols nevardarbīgai pretošanās. Nezinu, kas bija idejas autors, bet mūžam par to varam būt viņam pateicīgi. 

Valsts prezidents Raimonds Vējonis un latviešu muzikālā ansambļa "Čikāgas piecīši" dalībniece Lorija Cinkusa ar saņemto Triju Zvaigžņu ordeni Valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremonijas laikā Rīgas pilī. (Foto: LETA)

LORIJA CINKUSA
Dzimusi kā Lorija Vuda Čikāgā.
Vada divus korus: LU Prezidiju konventa vīru kori Rīgā (3 gadus) un Ventspils kultūras centra vīru kori (15 gadus). Vokālais pedagogs Ventspils Mūzikas vidusskolā, mūzikas studija “Sanctus” (Rīga).
Šovasar satiekama muzikālajā izrādē ««Čikāgas piecīši». Leģendu atgriešanās».
Vīrs: diriģents Ivars Cinkuss.
Ģimene Amerikā: vecāki un divas māsas.

Citi šobrīd lasa

FOTO: Mārtiņam Rītiņam - 70! 4
Valsts drošības dienests ieradies veikalā, kur iepriekš tirgoja apģērbus ar Krieviju slavinošu simboliku
Džonsons esot pārdomājis: Lielbritānija lūgšot Eiropas Savienību pagarināt breksita termiņu 24
Skatīt visus komentārus

СМИ: Россиянка носила дочь-маугли в авоське и продавала ее педофилам за бутылку водки

Они созданы друг для друга: 4 самые красивые пары знаков Зодиака