"Cenšos nedomāt par nelaimēm" - Andrejs Volmārs par kaitēm, attiecībām un slavu

"Kas Jauns" ar Andreju Volmāru, kam nākamgad janvārī apritēs 70 gadu, satiekas kādā Vecrīgas kafejnīcā vienīgajā no pirmsjāņu nedēļas vēsākajām dienām – Andrejs šajā vasarā reti iziet no mājas, jo veselības dēļ nepacieš karstumu. Sarunas laikā televīzijas veterāns atklāti izstāsta gan par to, kā šobrīd rit viņa dzīve, gan – kā kļuva par žurnālistu, gan arī par to, kādas ir attiecības ar šķirto sievu Simonu un cik viņš ir bargs tēvs savai 11 gadu vecajai meitai.

Kas par ķezu, ka atkal nonāci slimnīcā? Vai tā kritiena sekas, kad pirms diviem gadiem smagi satraumējies Vecgada raidījumā?

Viena hroniska vaina – katru gadu nepieciešama plānveida ārstēšanās. Pats savām kājām aizdodos uz slimnīcu un pats atnāku atpakaļ. Tikai, tiklīdz ir siltāks par plus 26 grādiem, tā no mājas ārā nevaru iziet.

Tad sanāk, ka vasara nav tavs mīļākais gadalaiks?

Ak Dievs, kā es nemīlu vasaras! Tieši šā iemesla dēļ. Agrāk tik uz jūru, tik uz jūru... Bet tagad... Kā dakteri smej, man jo sliktāks un lietaināks laiks, jo labāk.

Ko dari, kad uznāk karstuma viļņi?

Sapērku ēdienu vairākām dienām un neeju ārā no mājas.

Kā tad ar darbu?

Sarunāju, ka mani atved un aizved uz darbu ar automašīnu. Pašam sava auto gan nav, to iedevu bijušajai sievai. Bet, ja nav, kas mani aizved, braucu ar taksi. Vispār cenšos vasarās pēc iespējas mazāk ņemt darbus, tāpat izvairos no pasākumiem.

Kas ir tavs fenomens, lai vairāk nekā 50 gadu strādātu televīzijā, būtu skatītāju iemīļots žurnālists un raidījumu vadītājs?

Varbūt mani skatās tāpēc, ka manās reportāžās ir kaut kāds dzīvīgums. Varbūt manas smaidīgās, humora pilnās attieksmes dēļ, ka nav nopietnības, stīvuma un pareizuma. Visi gaida, ko Volmārs šoreiz atkal izdomās! Varbūt tas viss kopā?

Nav apnicis 50 gadu strādāt vienā vietā, vienā darbā?

Esot žurnālists, savā dzīvē esmu pabijis tādās vietās un situācijās, kurās citiem nav bijis lemts būt. Žurnālistikas darba burvība ir tajā, ka visu laiku kaut kas interesants, jauns notiek, iepazīstu jaunus cilvēkus. Un ir jau arī pārmaiņas. Tagad, piemēram, vadu jaunu raidījumu "Daudz laimes, jubilār!". Tas ir pilnīgi kaut kas cits nekā tas, ko līdz šim esmu darījis Panorāmā.

Vari iedomāties sevi citā profesijā? Ko būtu darījis, ja nenokļūtu žurnālistikā?

Nevaru iedomāties neko citu. Nē, nē! Lai gan esmu gribējis būt par aktieri, bet paldies Dievam, ka neesmu! Nu, kāds no manis aktieris?! Un tik atkarīgu profesiju es nemaz nevēlos. Aktierim jau nav nekādas teikšanas, visu nosaka režisors, bet te es pats izvēlos, ko un kā intervēt!

Zināmā mērā gan tomēr esi kā aktieris. Tavas reportāžas ir kā mazas izrādes, kā arī esi savulaik vadījis humora raidījumu "Zaķusalas ritmi", kur iejuties dažādās lomās.

Jā, tā ir mana priekšrocība – žurnālists ar aktiera dotībām. Nekļuvis par aktieri, esmu ieguvējs kā žurnālists. Un par žurnālistu kļuvu laikos, kad vairs negribēju būt aktieris, bet kinorežisors. Bet – kas es par režisoru! Kauns, ne kinorežisors.

Diezgan paškritisks esi. Reportāžas taču tu netaisi tāpat vien.

Taisnība! Es sižetus vispirms režisēju. Kārtīgi izdomāju, kas un kā, nevis improvizēju. Esmu pat zīmējis shēmas... Redz, nekļuvu par kinorežisoru, bet vēlmi režisēt izmantoju žurnālistikā. Esmu žurnālists, kas izmanto visas savas aktiera un režisora dotības. Ja tā padomā, esmu sev izvēlējies to ideālāko profesiju, jo aktieris vai režisors no manis būtu pavājš.

Un par žurnālistu kļuvi tāpēc, ka...

...tā bija sagadīšanās. Daudz skatījos filmas un apmeklēju laikraksta Padomju Jaunatne kino klubu "Rezonanse". Tur redakcijā satikos ar Kultūras nodaļas vadītāju Margaritu Miglāni, kura aicināja: „Andrej, kādreiz uzrakstiet kaut ko mums!” Un tā es sāku rakstīt, iestājos Universitātē – neklātienē žurnālistos, sāku rakstīt "Literatūrai un Mākslai".

Starp citu, jēdziens „dziedošie tramvaji” ir mans izdomājums!

Bet televīzijā nonāci arī gan jau sagadīšanās dēļ...

Jā. Toreiz uz pusgadu no darba aizgāja teātra raidījumu redaktore Silvija Freiberga, kura gatavojās rakstīt grāmatu par Dinu Kupli. Televīzija meklēja viņas aizstājēju, piedāvāja man. Es gan teicu, ka nevēlos to darīt, jo Latvijas Televīzija ir tik vāja, tik stīva un pareiza, ka to pat nevar skatīties... Taču mani pierunāja. Man darbs televīzijā pamazām iepatikās, jo te var parādīt to, kas nav iespējams presē, – tās ir emocijas.

Un tā pusgada vietā televīzijā esi aizķēries uz mūžu!

Jā, atceros, ka toreiz Preses namā rakstošie kolēģi brīnījās: „Ko tas Volmārs aizgāja uz televīziju? Viņš taču tik labi rakstīja!”

Vai pats esi sajuties kā televīzijas zvaigzne? Galvā ne reizi nav sakāpis?

Slava? Cenšos par to nedomāt. Tāpat kā cenšos nedomāt par savām slimībām un nelaimēm. Es nesēžu mājās un nesaku sev: „Andrej, tu tak esi slavens!” Nē, es tā nedaru. Cita lieta, ka to man saka citi. Bet es cenšos no tā tikt vaļā, jo saprotu, ka tas ir lipīgi, ka tas var samaitāt. Man to nevajag. Jā, man patīk palielīties, bet tajā pašā laikā esmu pietiekami paškritisks. Un man nevajag pie visām kaitēm vēl klāt arī zvaigžņu slimību.

Vispār esi kādreiz bijis iedomīgs?

Tagad varbūt mazliet sāku tāds kļūt (smejas). Jo kurš vēl manā vecumā taisa ziņu sižetus televīzijā, vada raidījumus? Bet jaunībā es ļoti ātri šo iedomību izslimoju.

Bija trīs gadījumi, kad dzīve mani nolika pie vietas. Man bija 18 gadu, kad spēlēju galveno lomu Latvijas Televīzijas muzikālā uzvedumā, ko rādīja visā Padomju Savienībā un sociālistiskajās valstīs. Tajā stāstīju, kā Padomju Latvijā atpūšas jaunieši, dziedāju un dejoju, iemīlējos kādā koklētājā... Un tad pēc šī uzveduma parādīšanas stāvēju Slokas dzelzceļa stacijā, un divas jaunkundzes mani atpazina, saucot, ka, re, kur tas puika, kas to galveno lomu spēlēja! O, cik es biju lepns, oi, kā es viņām iedomīgi attraucu! Bet pēc tam padomāju: „Ak Dievs, Andrej, ko tu dari!”

Otrs gadījums, kas mani pamatīgi piebremzēja, bija, kad kopā ar Arni Līcīti tēlojām pagrimušus jauniešus Oļģerta Dunkera populārzinātniskajā mācību filmā par veneriskajām slimībām. Vienā no filmēšanas pārtraukumiem izgāju uzpīpēt papirosu – šķita, ka visi uz mani skatās, sajutos kā liela kinozvaigzne. Mirkli vēlāk gan apzinājos, cik muļķīgas bija šīs manas iedomas.

Bet trešais gadījums bija, kad pēc skolas strādāju siltumtīklos par dežurējošo santehniķi un vienā avārijas izsaukumā mani atpazina kā televīzijas uzveduma varoni. Un tad tāds – specapģērbā, ar stellatslēgu rokās – stāvēju un padomāju: „Redz, kā ir, Andrej! Vienu dienu tu esi galvenajā lomā šovā, ko rāda pa pusi Eiropas, bet nākamajā remontē krānus.” Tas mani izārstēja no iedomības. Kopš tās reizes to, ka mani katru dienu rāda televīzijā, ka mani cilvēki atpazīst, uztvēru mierīgi. Ka tāds ir mans darbs.

Vai TV skatītāji vēstules tev vēl raksta? Kādreiz uz Panorāmas redakciju tās esot sūtītas kaudzēm.

Nu vairs neviens neraksta. Taču joprojām uz ielas kāds pasveicina. Tas ir forši un patīkami! Vienmēr cenšos pasmaidīt un atbildēt. Bet no dzērājiem gan izvairos. Nu un, ka strādāju televīzijā, vai tāpēc man ar viņiem jārunā?

Tagad tev ir krietni mierīgāks darba režīms, bet vai tā darba dunas, kāda bija agrāk, tev nepietrūkst?

Nē! Galvenokārt jau tāpēc, ka nav tā spēka. Tagad gribas mierīgāk, gribas lasīt, paskatīties televīziju. Un nav jau tā, ka teļļukā neko prātīgu nerāda – es skatos ziņu kanālu "Doždj" un futbolu.

Esi futbola fans?

Jā! Jā! Skatos visas Čempionu līgas, Eiropas līgas spēles, kuras rāda. Latvijas izlases beidzamās spēles gan bija nožēlojamas. Man šķiet, ka viņi tīšām atdeva šīs cīņas. Būtu darbā televīzijā, sporta nodaļas kolēģiem uzprasītu, kas mūsu izlasē noticis.

Kā vispār paiet tava ikdiena?

Tagad man ir slimības lapa, tāpēc uz darbu nedodos. Bet augustā atsāksies raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" filmēšana – jāgatavojas tai. Un tad jau būs pavisam cits dienas režīms. Bet citādi es vasarā sēžu mājās, lieki nekur nestaigāju un tikai dažreiz izeju ārā. Piemēram, bijusī sieva piedāvāja aizvest uz kapiņiem pie kaķīša. Mums bija kaķītis, kurš nomira 2006. gada sākumā, apglabājām to Uģa Rūķīša dzīvnieku kapos "Citi medību lauki". Kad mēs ierodamies kapiņos, vienmēr nopērkam divus puķu pušķus – vienu kaķītim, otru Uģim Rūķītim, kurš arī tur apglabāts.

Kāpēc neiegādājies jaunu kaķīti?

Nevaru izvēlēties. Un ko tas kaķītis darīs, ja es nomiršu? Viņš būs vēl maziņš, bet es jau miris... Nezinu, nezinu... Tāpēc joprojām šaubos par cita kaķa paņemšanu.

Nav pārāk vientulīgi tā – katru dienu vienam pa māju?

Tik traki jau nav. Satiekos ar bijušo sievu, kad vēlos, tiekos ar meitu Katrīnu. Viņa grib, lai kopā aizbraucam uz "Lido Dzirnavām", bet tas karstums... Kad paliks vēsāks, tad gan! Viņa arī bieži dzīvo pie manis. Viņai jau ir 11 gadu, un mums kopā ir labi. Bieži vien kopā skatāmies futbolu, regulāri ejam uz kino. Viņa iet teātra, zīmēšanas pulciņā. Viņa ļoti labi zīmē. Domāju, ka viņai vajadzētu kļūt par mākslinieci, nevis teātri spēlēt.

Bet varbūt meita tomēr piepildīs tēva neīstenoto sapni – kļūs par aktrisi!

Pirms dažiem gadiem viņai prasīju, par ko viņa grib kļūt, un meita atbildēja – par tēlotāju. Viņa tad vēl nezināja tādu vārdu – aktrise.

Kas tad tur slikts?

Nē, nekas. Bet domāju, ka meita vēl ir maza, lai spriestu par viņas nākotni.

Tava meita ir romantiska stāsta auglis. Iepazīšanās ar viņas mammu ir filmas vērts stāsts.

O, jā! Vairāk nekā desmit gadu bijām kopā. Iepazināmies, mazliet vēlāk nokļuvu slimnīcā. Tas bija smags posms, ļoti smags. Šķiet, ka viņa pārdzīvoja vairāk nekā es pats. Viņa jau redzēja mani no malas. Es pats sevi neredzēju – to, cik biju dzeltens pēc operācijas. Jā, pirms savas operācijas redzēju vienu citu slimnieku, kurš arī bija trīs stundas bijis „uz galda”. Ārprāts, kā es pārbijos – viņš bija tik dzeltens, tik dzeltens! Sapratu, ka arī es tāds pats būšu. Un tā arī bija. Ai, negribu vispār par to runāt. Bet viņa bija tā, kurai pateicoties esmu vēl pie dzīvības. Paldies par to! Un vēl man tagad ir arī meita.

Nav pašam tā jocīgi – 70 gados tu esi vectētiņš un tev ir arī meita mazbērnu vecumā?

Es nesen par to domāju. Man pašam patīk, bet citu attieksme ir dažāda. Piemēram, Ojārs Rubenis, uzzinot, ka man ir meita, toreiz izteicās, ka katram vecumam ir savs skaistums un nevajag tā pārlēkt atpakaļ jaunībā. Protams, redzot pensionāru ar meiteni pie rokas, visi nodomā, ka vectētiņš ar mazmeitu. Un ir tik amizanti redzēt pārsteigumu apkārtējo acīs, kad Katrīna nāk man klāt un skaļi sauc: „Tēti, tēti!”

Tu esi bargs tēvs vai lutinātājs?

Viennozīmīgi lutinātājs! Kā gan citādi! Es gan dēlu Niku lutināju, gan tagad Katrīnu. Es pret bērniem esmu diezgan liels mīkstmiesis. Un, skatoties uz Niku, redzu, ka bērni, kuriem ļauj vaļu, tomēr izaug par labiem cilvēkiem.

Re, re, kāda dāma pagāja garām! (Nočukst Andrejs, ar acīm pavadīdams oficianti.)

Kā tev vispār ir ar meitenēm? Esi brīvs puisis?

Brīvs, pavisam brīvs!

Vai vispār pats gribētu kādas attiecības?

Es nezinu. Tiešām nezinu. Droši vien gribētu dabūt to, ko nevar, bet, ko var, to, visticamāk, negribētu (smejas). Nē, tiešām tā oficiante ir smuka. Es tagad saprotu, kāpēc šī meitene man patīk! Tas ir mans tips. Mana otrā sieva viņai ir līdzīga. Un arī pirmā ir līdzīga!

Tad jau ar tevi nav tik traki, ja vēl interesē sievietes.

Jā, interesē. Ne tikai siltas čības. Lai gan nesen tirgū nopirku sev siltas čības. Ziemai.