Rolands Zagorskis-Rolands par bohēmu, kino un laukiem: "Mīlu dzīvi un sevi"

Liekot visu kopā, saprotu, ka mums tāda vārdu spēle sanāk. «Rīgas Viļņi», Jāņi un Viļņu Jānis no šobrīd aktuālās «Īsas pamācības mīlēšanā»! Pirmais, ko gribu vaicāt, saistīts ar vārdu. Uzvārds Rolands ir arī jūsu pasē?

Re (rāda ID karti, kurā rakstīts Rolands Zagorskis-Rolands – I.V.), bet tādam kaifam esmu Rolands Rolands.

Kā to otru Rolandu pieķērāt klāt? Kāds tam bija pamatojums?

Domājām ar topošo sievu, ko likt pēc kāzām. Man pašam savs uzvārds nekad nav paticis, ilgi biju gatavs to mainīt. Taču ļoti paticis mans vārds – Rolands. O, liekam to! Puika vēl nebija piedzimis. Vispirms nomainīja Liene uzvārdu uz Rolanda. Tad piedzima Markuss – jau oficiāli mammas uzvārdā. Kad puikam bija pieci gadi, arī es tiku pie uzvārda, kāds jau bija manai sievai un dēlam.

Tas pašsajūtā kaut ko mainījis?

Ļoti! Uzskatu, ka katram vārdam ir enerģētiska slodze. Kad piedzima trešais mazbērns, meita Elizabete viņai ielika vārdu Emma. Nevarēju noturēties, saku – ko tu esi izdarījusi, vai zini, ko Ulmaņlaikos tā sauca?! Bet viņa nodarbojas ar numeroloģiju, studējusi visas šīs lietas. Caur to šis vārds atklājās kā ļoti spēcīgs. Jums vārds Ieva. Varu pateikt visu raksturu, kāda karjera bijusi, kādi panākumi. Pārsvarā visas Ievas ir vienādas.

Arī Rolandi?

Lielākoties – jā. Arī Jāņi tāpat. Jāņiem, tāpat kā, piemēram, Andriem un Juriem, ir trīs kategorijas. Bet tas ir cits stāsts. Pirms 15 gadiem pat Rolandu ordeni nodibināju, kurā reģistrējās vairāk nekā 60 Rolandu no visas Latvijas. Kopīgus tusiņus rīkojām, bet drīz tie sāka apsīkt. Pārliecinājos, ka Rolandi ir vienpaši – katrs par sevi.

Kopš «Īsas pamācības mīlēšanā» pagājis gandrīz 40 gadu. Vai kritēriji, kā izraudzīt sievu, šajā laikā Rolandam ir mainījušies? Un kā?

Dabā iekārtots tā, ka to vīrieti uzrunā sieviete. Labākais piemērs – nerātnās tautasdziesmas sacerēja sievietes, lai pievilinātu vīriešus. Tas īpaši nav mainījies. Puiši savā attīstībā ilgi ir neuzņēmīgi, tāpēc tās drošās un apsviedīgās meitenes interesē vairāk. Nebiju izņēmums. Es, Rolands, un pie tā, kāds man sabiedrībā bija statuss – tolaik Drāmas teātra aktieris, filmējies kino un tā tālāk –, par tādu dūdiņu (kā Esmeraldas Ermales varone filmā) domātu, ka tā citiem, ne man. Es būtu padzīvojies ar vienu, otru, trešo… (Smejas.) Un varbūt ap 50 gadiem būtu viņu atradis. (Iezvanās telefons.)

Jums telefons joprojām ar podziņām?!

Jā, jā, ciest nevaru tos… modernos. Kad deviņdesmito gadu vidū tikko parādījās datori, pat beidzu kursus – nu visu, ko vajag sākumam. Atnācu uz klubu, ieslēdzu to datoru, ar vienu pirkstu uzrakstīju Lienei «es tevi mīlu» – tas viss process gāja kādas 10 minūtes –, izslēdzu to kasti laukā un nekad tā arī neesmu skāries klāt.

Ko?! Datoru nemaz nelietojat?

Nekad! Tāpēc, ka esmu atkarīgs cilvēks. Sapratu, ka tā būtu drausmīgākā atkarība, kas paņemtu manu laiku. Sievai un puikam somā pa datoram, mājās stacionārais dators, bet nevienam neeju klāt. Puikam 19 gadu. Viņš ir divkārtējs Latvijas čempions basketbolā, mūzikas skolu beidzis. Bet, kopš universitātē datorzinātnes mācās un dators kļuvis par ikdienu, neko vairs šajās jomās nedara. Domāju, cik pareizi gan esmu izdarījis. Esmu ticis pāri internetam neskarts, tā teikt, pacēlies virs interneta mākoņa un dzīvoju tur.

Kā uzzināt, kas pasaulē notiek?

Katru dienu joprojām pērku kādus preses izdevumus. Otrs – esmu absolūts telefans, pie televizora aizmiegu un pamostos. Spēju kritiski palūkoties uz to, kas notiek, arī uz interneta patērētājiem, kas zināmā mērā tiek zombēti.

Jūs redzējām arī «Filmas arheoloģijā». Ar kādām emocijām jums bija šī atgriešanās pie «Īsa pamācība mīlēšanā» laika?

Jau tad, kad filmējos, biju pārliecināts, ka tā būs brends – mana atpazīstamības zīme  ilgus gadus uz priekšu. Tobrīd filma nebija ne laba, ne slikta. No kritiķiem – absolūts klusums. Jo neviens nesaprata, kas tas tāds ir, – teātra izrāde uzfilmēta? Dokumentālais vai aktieru kino? Tas mums bija vienreizīgs notikums. Tajā laikā ārzemēs parādījās mūzikli, kas mums bija aizliegtais auglis. Sapratām, ka mūsu aktieru karjerā nekā tāda nebūs. Un tad šī filma – žanriski kaut kāda eklektika. Un komanda! Aktieru sastāvs kāds! Dejotāji. Grandioza filma, ko var rādīt un rādīt. Raimonds Pauls jauns, «Ornaments», kas tikko izšķīlies. Kādai personībai bija jābūt režisoram, lai to visu savilktu vienā kulakā kopā. Tas bija Imants Krenbergs. Izcilākais režisors, kāds mums bijis!

Filmēšanas laiks Kuldīgā jums saistoties ar dāsnas uzdzīves atmiņām... Tā bijusi visbohēmistiskākā pieredze?

Nu īsti nē, bija tāda filma «Apbraucamais ceļš», kurā arī biju galvenajā lomā. Apkārt bija visas mūsu zvaigznes – Cilinskis, Pāvuls, Paukštello, Āboliņš, Vētra un daudzi citi. Filmējām ziemā Madonā, pie Gaiziņa. Bija mīnus 28 grādi, ārā nācās pavadīt visu dienu. Ko mēs tur izdzērām – tonnām. No vienas puses bohēma, bet no otras – izdzīvošana. Tādas otras ziemas pat neatceros.

Ar bohēmu esat pratis sadzīvot?

Gribētu, lai šīs sarunas moto būtu: mīli dzīvi, mīli atvēlēto laiku uz šīs zemes! Visu mūžu esmu mīlējis sevi, varbūt tāpēc arī neesmu nodzēries. Tas, ka pa ceļam varu iekrist kādā grāvī, nav izslēgts. Lielākoties taču veiksmes stāsti sākušies zināmā bohēmas stāvoklī, kad esi atbrīvots. (Smejas.)

Esat viens no «Skroderdienu» pieredzējušākajiem Alekšiem un vēlāk – Dūdariem... Kādus šo tēlu kopainā atceraties savus varoņus?

Kā zināms, sākumā šis Blaumaņa darbs bija kritiķu nopelts. Bet, pateicoties arhetipiskām lietām, kas tajā ieprogrammētas, «Skroderdienas» dzīvo. Varam vilkt paralēles ar «Īsu pamācību mīlēšanā». Ieliec pareizo nacionālo kodu, un aizies.

To zinām, ka Blaumanis bija homoseksuāls, tāpēc vīriešu tēli viņam īsti nepadevās, vairāk izrakstīti tēli bija sievietes. Bet vīrieši bez mugurkaula – ķep ļep vai dzērāji. Pļampuki tādi. Jaunušans (Alfrēds Jaunušans, režisors – I.V.) sāka ar Jakovļevu (Aktieris Ģirts Jakovļevs – I. V.) mēģināt, ka tagad Dūdars būs uh! – baigā krampja vecis. Ģirtam tas arī piestāvēja, jo viņš ir vīrišķīgi kantains kā cilvēks. Es arī pieeju pie Jaunušana: režisor, varbūt es arī varētu to Aleksi par veci uztaisīt? Baigā pauze… Nē, uz tik traku pagriezienu gan neiesim. Tā arī tādu ļempurīti spēlēju to Aleksi, un spēlē visi joprojām.

Toties Dūdaru pēc tam mantojumā saņēmāt jau kā īstu veci?

Nē, es Dūdaru spēlēju citādi, nekā Jakovļevs spēlēja, arī kritiķiem patika. Viņš bija dzīvesgudrs, stāvēja pāri kaislēm.

Jums ir «Lielā Kristapa» balva par otrā plāna lomu 2009. gada filmā «Medības». Tomēr tas bijis pēdējais kinodarbs, kurā esat filmējies. Kā tā? Nepiedāvā vai nepiekrītat?

Abpusēji. Kuram režisoram patīk, ja pasaka – scenārijs nav nekam derīgs. Un es nevaru to nepateikt. «Džimlairūdirallalā» skatoties, no kauna zemē gandrīz ielīdu. Kinozāles vidū iesēdies, visi mani kolēģi, domāju, nu tas gan būs tāds spēks! Bet beigās nevaru iziet no zāles, kauns. Un kas to pateica? Neviens! Neskatos arī mūsu seriālus, lai sevī sliktas emocijas nebriedinātu. Un nav jau aktieri vainīgi. Tas, ka no rīta uzraksta scenāriju, bet vakarā filmē, ne pie kā laba nenoved.

Lai simtgadē iestudētu Operā un baletā muzikālo izrādi «Sapnis», pārdevāt no vectēva mantotu mežu Gaujienā. Vai darījums kā ietekmējis arī dzimtas māju?

Māju nepārdevu, pārdevu mežu. Paši mājā dzīvojam. Vasarās. Kaut ko papļaujam, uzturam. Tā vieta ir fantastiska! Nezinu, kā vecaistēvs atrada un uzbūvēja to. Sēdi uz balkona un skaties uz Gaujas senleju, pļavām, Gauju, mežu… Un neviena cilvēka apkārt, tik mana māja. Tā uzbūvēta pamatīga, 11 istabas.

Ko var darīt 11 istabās?!

Piemēram, pie mana dēla katru gadu brauc klasesbiedri. Viņi ir 22 cilvēki, tā vien sanāk tajā mājā, kur pārgulēt. Problemātiskāk ir ziemā piekurināt – sešas krāsnis. Man ļoti patīk kurināt.

Kurināt ir viens, bet… izmazgāt un sakārtot tās istabas…

Tas ir otrs, kam neviens netic. Man ļoti patīk mazgāt traukus un istabas, post un kārtot. Sakarinu un sakārtoju sievas kleitas skapī, piemēram. Salieku kurpītes, kosmētiku, man tas ļoti patīk! Nepērku trauku mašīnu, man pašam patīk mazgāt.

ROLANDS ROLANDS

Dzimis 1949. gada 3. septembrī Siguldā.
Līdz 1997. gadam – Nacionālā teātra aktieris.
Kopš 90. gadu vidus vada savu teātra klubu «Hamlets».
Ģimene: sieva Liene, dēls Markuss; meita Elizabete no pirmās laulības ar aktrisi Guntu Virkavu.