Sandijs Semjonovs aizbrauc uz kara plosīto Sīriju: "No tā skata kļuvām mēmi"

Patiesībā Sandijs sapņoja aizbraukt uz Sīriju jau tad, kad tur pilnā sparā notika karš, taču neizdevās, jo viņš netika pie vīzas. „Vīzas gaidījām pusotru gadu, jo, kamēr vēl notika aktīva karadarbība, tikmēr ārvalstnieki Sīrijā netika ielaisti,” žurnālam "Kas Jauns" pastāstījis Sandijs.

Cīņas norimušas

Viens no Sandija ceļabiedriem bija francūzis, kultūras pieminekļu eksperts un arhitektūras zinātņu doktors Bruno Delānds, kas ir apprecējies ar latvieti un Sīrijā cenšas saglābt un restaurēt senatnes liecības – arhitektūras, arheoloģijas un kultūras vērtības.

„Viņš atjauno UNESCO pasaules mantojumā esošos vēstures pieminekļus. Tas, ko viņš dara, ir prātam neaptverami, jo viņš cenšas saglābt to, kas vēl ir glābjams. Bet tas ir sarežģīts darbs, jo vēstures liecības ne tikai izpostīja karš, bet arī apzināti iznīcināja islāma valsts kaujinieki, kā arī joprojām izlaupa vietējie iedzīvotāji,” stāsta Semjonovs, uzsverot, ka par šo francūzi viņš iecerējis izveidot dokumentālo filmu.

Vai tad tagad karš Sīrijā beidzies? „Praktiski jā!” – atbild Sandijs un paskaidro: „Ir palikusi tikai neliela teritorija, kādi 10–20 procenti no valsts, kuru joprojām kontrolē opozīcija. Arī Islāma valsts ISIS atbalsta punkti teju visi iznīcināti, tāpēc lielāko daļu Sīrijas tagad kontrolē prezidenta Asada spēki, un tur iestājies miers. Protams, ja Asadam nepalīdzētu Krievijas armija, joprojām opozīcija spētu izrādīt ļoti nopietnu pretestību un daudzviet notiktu karš.”

Sandijs teic, ka Krievijas armijas klātbūtne Sīrijā jūtama vai uz soļa – gan galvaspilsētā Damaskā, gan citur kontrolposteņos manāmi krievu karavīri. „Un tas zināmā mērā mums nāca par labu. Jo, runājot ar viņiem krieviski, viņi domāja, ka esam žurnālisti no Krievijas, un bija ļoti draudzīgi pret mums, bija gatavi visu izstāstīt. Bet, tiklīdz uzzināja, ka esam no Rīgas, tā viss – uz redzēšanos!”

Pilnībā iznīcinātas pilsētas

Ar kara sekām ceļotāji visvairāk saskārās, kad apmeklēja Homsu. „Mums no Sīrijas valdības bija piekomandēts kāds vīrs, kurš uzraudzīja, lai ar mums nenotiek kas slikts, bet patiesībā viņš kontrolēja mūs un neļāva darīt neko aizliegtu – piemēram, filmēt neatļautās vietās. Un tā tas bija Homsā, kur karš bija nesen kā beidzies. Tur viņš uzreiz pateica, ka filmēt aizliegts. Laikam jau tāpēc, ka vēl nebija novāktas karadarbības sekas – gruveši, līķi... Šai pilsētai mēs tikai izbraucām cauri,” stāsta Sandijs un uzsver: „Ja cilvēkiem liekas, ka Sīrijā viss ir karā iznīcināts un dzīve apstājusies, tad tā nav! Patiesībā tie rajoni pilsētās, kurus kontrolē valdības spēki, ir joprojām neskarti, bet opozīcijas kontrolē esošās teritorijas – pēc ilgstošām artilērijas apšaudēm un aviācijas uzlidojumiem teju vai nolīdzinātas līdz ar zemi. Tas būtu kā, piemēram, Rīgā – Zolitūde visa neskarta, bet Imanta drupās. Un šajos pilsētu neskartajos rajonos dzīve turpinās, it kā nekas nebūtu bijis. Nekad nepateiksi, ka turpat blakus noticis karš. Dzīve kūsā, cilvēki iepērkas, darbojas kafejnīcas..."

"Priekšstats cilvēkiem par karu Sīrijā ir ļoti maldīgs – nu nav tā, ka visā valstī šauj un spridzina. Protams, esot Alepo – nu jau valdības spēku atbrīvotajā opozīcijas galvaspilsētā –, dzirdi, ka kilometrus desmit tālāk, opozicionāru teritorijās, notiek karadarbība, ka tur bombardē, šauj... Bet tur jau žurnālistus klāt nelaiž,” nosaka Sandijs.

Pieredzējušais ceļotājs gan piebilst, ka Homsā redzētais viņu patiešām šokējis: „Esmu bijis daudzos karstajos punktos, kur notikusi karadarbība. Arī Somālijā, kur bija postaža, sagrautas mājas. Bet tas, ko redzējām Homsā..."

Sandijs stāsta, ka Sīrijā bijis jūtams, ka cilvēki ir jau noguruši no šīs nemitīgās karadarbības. „Neraugoties uz politisko pārliecību, viņi grib dzīvot mierā, nesagrautos mājokļos. Jo to, kāds ir valdības spēku un viņu pretinieku bruņotā konflikta rezultāts, lieliski var redzēt Alepo. Tā ir viena no senākajām pilsētām civilizācijas vēsturē, pirms pilsoņu kara tā bija liels ekonomiskais un tirdzniecības centrs, lielākā pilsēta Sīrijā ar trīsarpus miljoniem iedzīvotāju. Bet pēc četru gadu aplenkuma šīs pilsētas liela daļa teju pilnībā sagrauta, tajā palicis vien pusotrs miljons iedzīvotāju, jo pārējie devušies bēgļu gaitās. Šobrīd Alepo izskatās kā pēc pasaules gala. Piemēram, islāma valsts kaujinieki kādas lielas viesnīcas pagrabā bija atraduši milzīgus alkohola krājumus un uzspridzinājuši tos ar visu viesnīcu. Tagad tās vietā ir liels krāteris...”

Rīgas kungs Sīrijā

Par Alepo Sandijam Semjonovam ir īpašs stāsts – šajā nopostītajā Sīrijas pilsētā viņš atradis viesnīcu ar nosaukumu "Rīga", kā arī saticies ar tās saimnieku, kuru dēvē par Rīgas kungu. Par viņu arī Sandijs veidos dokumentālo filmu.

„Šis sīrietis vārdā un uzvārdā ir Navrass Riga, viņam pieder Alepo lielākā viesnīca "Riga Palace". Viņa vecvecvectēvs 1838. gadā, bēgot no cara represijām, ar ģimeni pameta Rīgu un pārcēlās uz Libānu. Bet no turienes sultāna pārvaldnieks viņu pārcēla uz Alepo Sīrijā, lai palīdzētu attīstīt šo reģionu. Tā arī Navrasa dzimta ar uzvārdu Riga dzīvo Alepo, kur 2008. gadā Navrass pilsētas centrā uzcēla daudzstāvu viesnīcu, ko nosauca par Rīgas pili."

"Viņš to cēla, ietekmējoties no Rīgas arhitektūras – pētījis internetā, kāda izskatās Rīga, un tad cēlis. Viesnīca kara laikā diezgan cieta, jo atradās pārsimts metrus no frontes līnijas, taču uzņēmīgais vīrs šo viesnīcu atjaunoja. Mēs ar Rīgas kungu satikāmies, viņš solīja nākamgad atbraukt uz Rīgu, lai noskaidrotu savas dzimtas saknes, apskatītu savu senču dzimteni. Un par šo vīru tad taisīsim filmu,” stāsta Sandijs Semjonovs.

Mierīgāk nekā Rīgā

Vaicāts, vai nebija bail doties uz kara nomocīto Sīriju, Sandijs Semjonovs atbild, ka nē. „Protams, vienmēr ir kaut kāda nedrošība, taču ne jau bailes. Turklāt tagad Sīrijā ir daudz drošāk nekā mūsu Rīgā. Jo armijnieki, kontrolposteņi ir uz katra stūra,” paskaidro Sandijs.

Viņš gan teic, ka bijuši vieni no retajiem ārzemniekiem šajā valstī. „Satikām kādu par tūrismu atbildīgu darbinieci. Viņa teica, ka pirms kara Sīriju apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni tūristu gadā, bet pagājušajā gadā – tikai 12 tūristi. Taču Sīrija ir ļoti interesanta apskatei – viens no civilizācijas šūpuļiem, valsts ar senu vēsturi, neskaitāmiem vēstures pieminekļiem. Piemēram, nesen ugunsgrēkā cietusī Parīzes Dievmātes katedrāle celta pēc Damaskas katedrāles parauga. Tiesa gan, liela daļa no visām šīm senatnes vērtībām ir iznīcinātas, bet daudzas vietas tomēr saglabājušās. Kā, piemēram, Damaska, jo valdības spēki ar opozicionāriem bija vienojušies, ka tur karadarbība nenotiks. Tāpēc tās vecpilsēta ir vesela un apskates vērta.

Dzīvojām mazā viesnīciņā, ar labu interneta pieslēgumu – vakaros skatījāmies Latvijas hokeja izlases spēles pasaules čempionātā, apmeklējām kafejnīcas. Patiesībā šis brauciens bija daudz mierīgāks nekā citi mūsu ceļojumi. Tikai mazliet jocīga sajūta visu laiku bija. Piemēram, iebraucām vienā pilsētiņā. Tur viesnīca. Tukša. Ar milzīgu baseinu. Arī tukšu. Un mēs esam šīs viesnīcas vienīgie klienti. Tā bija visai sirreāla sajūta. Un, lai arī dzīve tur uz vietas ir ļoti lēta, viesnīcas gan dārgas – Damaskā 80 dolāri par nakti. Varētu padomāt: ja klientu nav, cenas krītas, taču tur viss ir otrādi – ja brīnumainā kārtā parādās kāds klients, no tā jānoplēš naudiņa, cik vien iespējams, jo sazin kad nākamais apciemos,” nosaka Sandijs Semjonovs.