FOTO: tā savā sapņu mājā meža vidū dzīvo Jānis Jurkāns

Bijušais politiķis Jānis Jurkāns (73) jau vairākus gadus dzīvo ārpus Rīgas, Salacgrīvas pusē – Brīzēs. Pašā jūras krastā ir māja, kas jākurina ar malku, īpašumā ir dīķis, visapkārt ļoti skaista daba, mežā – meža zvēri, mājās – deviņi kaķi un divi suņi. Jānis par savām mājām šo vietu sauc kopš dienas, kad turp pārcēlās pēc lielā likteņa pagrieziena – aiziešanas no glauniem apartamentiem Raiņa bulvārī.

Braucot ciemos pie Jurkāna pa ceļu, kas vijas gar jūras krastu, šķiet, tas nekad nebeigsies, jo vieta ir tik nomaļa, ka rodas šaubas, vai tādā mīt cilvēki. Ir tikai ceļš, gar kuru vienā pusē ir mežs, reta lauku viensēta, bet otrā pusē – jūra. Taču ceļa beigās ir vārti, caur kuriem jau pa gabalu var redzēt bijušo ministru rosāmies paša pļautajā un veidotajā golfa laukumā. Atvēris vārtus, viņš sasauc suņus Džeinu un Oskaru un laipni aicina ienākt teritorijā. Jurkāns stāsta, ka īpašumu iegādājies pirms 18 gadiem, jo bijusi vēlme pēc klusas vietas pie dabas, vēlams, jūras tuvumā. „Kad atradu sludinājumu par šo vietu un atbraucu te, te nekā nebija. Tikai mežs. Zinot, ka jūrai tuvāk par 300 metriem neko būvēt nedrīkst, bridu mežā skatīt, kā nu tur būtu... Jau tad sajutos tik īpaši, neizskaidrojami. Šī vieta mani uzrunāja...” atminas Jurkāns.

Viņš atzīst, ka īpašumā viss veidots un būvēts vairāku gadu gaitā: „Te viss ir tapis pakāpeniski. Pat ceļa šeit nebija. Nekā. Tikai mežs. Man gan arī nebija tādas lielās vīzijas, kā nu te būs... Arī tādas naudas nemaz nebija, lai īsā laika posmā to visu uzceltu. Kad kaut ko nopelnīju, tad pa mazumiņam katru gadu kaut ko pietapināju klāt.”

Bijušais politiķis mājas pievārtē ierīkojis golfa laukumu, kur brīvajā laikā trenējas. Jurkāns golfu spēlē jau daudzus gadus un piedalās arī dažnedažādās sacensībās. „Mājās stāv daudz apbalvojumu,” lepojas Jurkāns.

Pārsimts metru no vārtiem paveras Jurkāna iekopta lauku ainava. Pašu veidots dīķis, kurā mīt zivis, un piemājas dārzs, kurā koši zied rododendri. Uzbūvēta arī tējnīca, kurā ir pavisam cita atmosfēra nekā mājas iekštelpās. „Katrā vietā citādi domājas. Tējnīcā ir daudz vēsāks, te vasarā ir īpaši patīkami atrasties. Kad biju politikā, te brauca cilvēki, sēdējām tējnīcā un runājāmies. Šo ēku ir būvējuši vietējie meistari, un es lepojos, ka latvieši prot darināt šādas būves.”

Saimnieka pagalmā ir kāds namiņš, kurā jau vairākus gadus mīt visi Jurkāna deviņi kaķi, kuriem tur ziemās tiek kurināts kamīns. „Vienu brīdi mums bija pat 14 kaķu. Bet daži kaut kur pazuda... Mājā kaķus nelaižam. Tad ir baigais haoss, viņi asina nagus pret mēbelēm, dauzās savā starpā,” strikti nosaka saimnieks.

Eksministra dārzs ir skaisti iekopts un ļoti pārdomāts. To rotā arī neskaitāmi viņsaulē aizgājušā mikroķirurga, veselības ministra un skujeņu audzētāja Āra Audera dāvātie koki. Jānis priecājas, ka tie ir tik dažāda izskata un krāsu, ka dārzam piedod īpašu dzīvīgumu.

Jānis atzīst, ka šajā vidē jūtas tik labi, ka neesot vēlmes nekur doties. Viņš uzsver, ka tik labi juties iepriekš nav nekur. „Te ir manas mājas, kur nekad nejūtos vientuļš. Es nezinu, kas ir vientulība. Ja ārā netīkams laiks, paskatos tenisu, futbolu, varu rakstīt un strādāt no mājām. Te ir svinēti arī dažādi svētki, piemēram, vienam savam draugam atļāvu 50 gadu jubileju atzīmēt. Bet vispār man nepatīk tās „svinēšanas”, patīk, ja manā vidē valda miers,” saka Jānis.

„Es mēģinu novecot lēnām. Sports ļoti palīdz. Kad skatos futbolu, vienlaikus minos uz velo trenažiera. Vīrietim jābūt formā, nevis ar kaut kādu alus vēderu – tādu, ka savu krāniņu neredz un iet elsdams, pūzdams. Vajag sevi cienīt. Esmu bijis visādos statusos, taču tie statusi nāk un iet, bet es palieku, katru dienu pats skatos uz sevi spogulī. Un smaidu pretī tikai tad, kad labi jūtos. Sports man palīdz justies labi. Un man arī ir jauna meitene blakus, tad tā nevar – jābūt formā,” smaidot saka Jurkāns.

Jurkāna mājā jūtams, ka viss gatavots no tīra koka – par to liecina izteiktā smarža. Jānis atklāj, ka ne tikai pats veidojis mājas interjeru, bet arī zīmējis mēbeles, kādas tieši vēlas savā mājoklī redzēt. Pēcāk plānus īstenojuši speciālisti. „Mans tēvs bija amatnieks, un nekas no tā man nav svešs. Māja celta no priedes koka, bet mēbeles ir no ozolkoka,” saka Jānis.

Jānis pa savu īpašumu pārvietojas, braucot ar zāles pļāvēju: „Te darāmā ir katru dienu. Par visu dzīvē ir jāmaksā. Es maksāju ar kaut kādām neērtībām – ir jāskalda malka, jāpļauj zāle. Neatliek daudz laika izklaidēties. Piemēram, braukt uz teātri.”

„Rīta pirmā puse paiet, kamēr tieku galā ar saviem mājdzīvniekiem. Visi no rīta pie durvīm tup kā salipuši, neskaitāmi acu pāri mani gaida. Es nevaru sēdēt un dzert kafiju, ja tie visi skatās,” smej Jurkāns. Viņš stāsta, ka visi kaķi ir izglābti no nāves. „Daži paņemti no veterinārklīnikas, daži atrasti maisā mežā,” barojot kaķus, izstāsta Jurkāns.

„Visu bērnību pavadīju pie dabas, bet pārējā dzīves posmā biju īsts pilsētnieks. Tagad esmu atgriezies pie dabas, kur jūtos vislabāk,” tā Jānis.