Provokatīvais mākslinieks Kristians Brekte jau zina, kāds būs viņa kapa piemineklis

Kristiana Brektes feisbuka galerijā ir vesela kolekcija ar sabrauktām vai kā citādi bojā gājušām radībām – lapsām, kaķiem, stirnām. Nezinātājam varētu šķist, ka „iegājis” kāda maniaka profilā. Bet Brekte sevi par bīstamu neuzskata – viņš vienkārši pret nāvi attiecas kā pret jebkuru dabisku, pašsaprotamu procesu. Tā – ar vēsu prātu.

Ko nozīmē vēstījums uz tavas jakas muguras? Tu tiešām aicini nogalināt?

Kill for peace?! To lai katrs lasa un saprot, kā vēlas. Jaku pasūtīju pie viena mākslinieka no štatiem.

Tu savā stilā un arīdzan mākslas darbos bieži demonstrē nāves tematiku. Ir cilvēki, kas ir kategoriski pret nāves simboliem, kas uzskata, ka, valkājot apģērbu ar skeletiem, mēs izaicinām un pat piesaistām nāvi, zaimojam savai dzīvībai. Tu, kā noprotams, tā nedomā.

Nē, es uz to galīgi tā neskatos. Nedomāju, ka tās ir bīstamas rotaļas. Tāpat zem krucifiksa ir krusts ar sakrustotiem kauliem, bet manā skatījumā galvaskauss ir vieduma, bet ar krustiem – mīlestības simbols. Cilvēkiem vajag saprast. Lielākā daļa sabiedrības, manuprāt, domā, ka mūsdienu laikmetā viņi dzīvos mūžīgi. Es ar nāves faktu sadzīvoju, saprotu... Es, tu, šie visi, kas mums apkārt, – visi kaut kad nomirsim.

Ja jau aizgājām līdz kapu tēmai, tavā stilā būtu jau veidot dizainu savam kapakmenim...

Trāpīts! Es to jau esmu ieplānojis. Man pat ir pāris skiču, kas tapušas pirms nepilniem diviem gadiem. Esmu uzskicējis, kādu pieminekli sev gribētu. Mums jau jebkurā dienā dzīve var beigties. Ko var zināt, bet glabāt to vēl nevienam neesmu iedevis. Ja kas notiks, gan jau tās skices kāds atradīs.

Pats kādreiz esi pieredzējis sargeņģeļa klātbūtni, piedzīvojot izglābšanos, sajūtot, ka esi kā pieturēts aiz apkakles?

Jā! Tieši pirms gada, pagājušajā vasarā. Braucu ar moci no Bērzkroga pa kaut kādu grants ceļu un iedomājos – kaut nu priekšā netrāpītos suņi... Jo man nepatīk suņi.

Vispār vai tieši uz ceļa?

Vispār, jo reiz mani Liepājā viens bija drusku sakodis... Bet tas ir sīkums. Taču, kad nesies ar moci un suns izskrien priekšā, situācija var izvērsties ļoti bīstama. Nevar saprast, ko tajā acumirklī darīt. Nezini un nevari paredzēt, ko tas dzīvnieks darīs. Tur uz ceļa pagājušovasar man priekšā izskrēja divi suņi pēc kārtas. Sākumā viens, pēc pāris kilometriem – otrs.

Kā beidzās?

Par laimi, viss kārtībā. Devu gāzi grīdā, ķiverē bija ārprātīgs kliedziens „āāāāāāā!!!”, un dragāju uz priekšu.

Ar kādu motociklu brauc?

Nu jau vairāk par piecām sezonām esmu nobraukājis. "Kawasaki KMX 125", ja nemaldos, 1997. gada izlaidums. Man jau tā vintāža patīk. Cienu tādas senākas vērtības.

Ar moci mēdzu braukt līdz vēlam rudenim – pat līdz oktobra beigām, novembrim. Uzvelku divas bikses un braucu uz laukiem. Nebraucu pa šoseju, jo mans mocis ir vairāk tāds enduro – „krūmu” motocikls. Mēdzu gan braukt arī pa pilsētu, ja, piemēram, ir kādas darīšanas, kā no akadēmijas jāaizbrauc uz Pārdaugavu. Tad varu nokļūt galamērķī krietni ātrāk nekā ar auto, pat pēc desmit minūtēm, jo nav jādirn sastrēgumos tajā bleķa kastē. Ar moci braucot, jūti visas smaržas – pilsētu ir iespējams sajust un saost kārtīgi.

Ar šosejas motocikliem nebraucu. Tos saucu par asinsdesām. Man patīk ātrums, to apzinos, tāpēc vēl negribu pārkāpt uz lielāku kubatūru. Mani apmierina, cik viegls ir mans pašreizējais mocis, jo es ar to varu mežā braukt, pa grants ceļiem.

Grāvī vai kokā esi kādreiz attapies?

Kokā – nē, grāvī – jā... Ir gadījies, kaut neizskatās.

Kāda ir tava reliģiskā pārliecība?

Īsti nav. Neesmu kristīts, taču man patīk apmeklēt baznīcas – gan pamestas, gan arī nepamestas. Simpātiskākā man ir ortodokss un pareizticība.

Kāpēc? Pēc izjūtām vai ģimenes konfesija?

Droši vien tāpēc, ka mani interesē Bizantijas kultūra, ikonas, daudzie svētie, ko viņi labu dara, kādi ir aizbildņi. Tas laikam mani saista, arī no mākslinieciskās puses.

Jau vairākus gadus veido scenogrāfiju teātra izrādēm. Teātrī ir tā tava maigā un gaišā puse?

Nezinu, es jau vispār pats sev liekos tāds gaišs. Tas, kas man patīk teātrī, ir tas, ka tur ir komandas darbs. Tur tomēr jānonāk pie kompromisiem un nevar tā taisni dragāt ar savām vīzijām un ambīcijām. Ir jārēķinās, kāda ir gaisma, kāda skaņa, ko režisors grib.

Rāmīši tevi nebremzē?

Nebūt ne. Tas ir pat foršāk, jo visu laiku darīt tikai to, ko es gribu, nav pārāk labi. Vajag, lai ik pa laikam sevi varu strukturēt komandas darbā. Sadarbība, manuprāt, veicina attīstību, palīdz augt. Katru reizi tomēr ir iespēja mācīties, uzzināt ko jaunu. Nav garlaicīgi. Nedaru visu laiku vienu un to pašu. Mēs jau nestrādājam fabrikā.

Kāds esi kā pasniedzējs? Studenti tevi ņem par pilnu?

Nepieciešamības gadījumā varu būt arī stingrs. Daudz atkarīgs no kursa. Pasniedzēja darbs man patīk, lai arī ne vienmēr rezultāts ir tāds, kādu es gribētu. Bet, teiksim, vadot kādu diplomdarbu, kad dabū to izcilo vērtējumu un kad tev pasaka paldies, – tas gandarījums ir tas lielākais, ko iegūstu.