"Biju noguris un iztukšots" - aktieri Daini Grūbi no izdegšanas paglābj ģimene un hotdogi
„Es daru tikai to, kas man patīk,” lepojas aktieris Dainis Grūbe. Vēl pirms gadiem diviem viņš jutās pavisam izdedzis, bija gatavs pat pamest teātri, taču tagad ir dzīvesprieka un enerģijas pilns.
Šķiet, tik aizņemtu cilvēku kā 35 gadus veco Dailes teātra aktieri, TV seriāla "Sarkanais mežs" zvaigzni Daini Grūbi grūti atrast. Tikai tagad, kad teātrī sezona beigusies, viņš atradis laiciņu sarunai ar žurnālu "Kas Jauns". Bet tā viņš raujas uz visām debess pusēm: darbs teātrī, filmēšanās seriālos, saimniekošana ar bērnības draugiem nupat izveidotajā hotdogu ēstuvē "Kadagi", tad vēl pārcelšanās uz jaunu dzīvesvietu Pierīgā un pāri visam – ģimene. Kā viņš to visu paspēj?
Dainis Grūbe, kurš divreiz atzīts par Latvijā labāko aktieri, intervijā atklāti izstāsta, kā ticis pāri radošajai krīzei, kā radusies ideja iesaistīties ēdināšanas biznesā un kā saņemties dzīves grūtajos brīžos.
Liekas, brīvu brīžu tev nav vispār. Pirms sarunas atzinies, ka darbu ir tik daudz, ka ik dienu ar auto nobraukā kilometrus septiņdesmit.
Bet es nesūdzos! Man patīk. Es vienmēr esmu bijis tas skraidīgais, tas darba rūķis. Mierā nespētu nosēdēt. Pat tad, ja mājās man nebūtu, ko darīt, tāpat kaut ko izdomātu. Kaut vai ietu vēlreiz noslaucīt jau notīrīto pagalma bruģi (smejas). Jo uz vietas es nesēdēšu. Pie televizora nenīkšu, pie datora arī nespēju. Man vajag kustēties, kaut ko darīt.
Cik ilgi tā izturēsi? Cilvēkam tomēr vajag kādu reizi nedarīt neko. Vienkārši atpūsties.
Es uz to eju. Gribu sakārtot savas lietas un darbu tā, lai varētu mēģināt ik nedēļu sev sarūpēt divas pilnvērtīgas brīvdienas.
Kad tev pēdējo reizi bijis tā – divas brīvdienas?
Tādas, ka vispār nekas nav jādara?
Jā! Tā, ka no rīta pamosties un zini – nekur nav jābrauc, bērni nekur nav jāved, vari nesteidzīgi paēst brokastis...
Nū... (Smagi nopūšas un ilgi domā.) Es nezinu... Tagad gan man tādas dienas varētu būt, bet, tā kā nesen esam pārcēlušies, visu laiku kaut kādi mazi darbiņi jāpaveic mājās un apkārtnes labiekārtošanā. Piemēram, jārūpējas, lai iela neput. Bet tā – lai es no rīta pieceltos, atstātu auto atslēgas plauktā, uzvilktu čības, apsēstos dīvānā un nesteidzīgi palasītu avīzi – es neatceros! Tiešām neatceros.
Nav par traku?
Domāju, ka šovasar tādas dienas man tomēr atradīsies. Cerams, ka sakārtosies lietas ar mūsu hotdogu ēstuvi, ka tur darbu būs mazāk, viss ieies ritmā. Redzi, mēs esam jauni, mēs vēl mācāmies. Arī filmēšanas grafikus esmu sakārtojis tā, ka piektdienas, sestdienas, svētdienas varu pilnvērtīgi veltīt ģimenei un sev.
Cik projektos un darbos tagad darbojies, cik liela rūpju nasta nospiež tavus plecus?
Es gan to nekādi nenosaukšu par rūpju nastu. Es daru to, kas man patīk! Man patīk strādāt teātrī, man patīk darboties "Kadagos". Tur viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir komunicēšana ar cilvēkiem sociālajos tīklos. Tieši to tagad papildus apgūstu – studēju dažādas lekcijas un materiālus par mārketingu sociālajos tīklos, kā labāk komunicēt ar klientiem. Vēl "Kadagos" manās funkcijās ir produktu piegāde, un, ja ir nepieciešamība, dodos strādāt aiz letes. Tad vēl ir filmēšanās dažādos projektos. Vienam no tiem – seriālam "Viss pa jaunam" – šobrīd filmēšanā ir pauze, toties priekšā darbiņš pie ukraiņu seriāla. Tad vēl es ceru un gribētos, ka seriāls "Sarkanais mežs" turpinātos, ka tam būtu otrā sezona...
Filmas "Sarkanais mežs" uzņemšanas aizkulises
Jaunās LTV daudzsēriju filmas "Sarkanais mežs" uzņemšanas aizkulises.
Sezona Dailes teātrī tev nupat beigusies. Vai kaut kādās vasaras izrādēs, brīvdabas projektos piedalies?
Nē! Es tos neņemu, un neviens mani arī neaicina, jo visi zina, ka atteikšos. Tas absolūti nav man, es sevi tādos projektos nejūtu.
Kāpēc?
Man patīk teātri spēlēt Dailē. Tā ir mana teātra māja, mana skatuve. Es neesmu gatavs samainīt to pret brīvdabas skatuvi. Nu, ir man tādi principi!
Ja saki, ka esi veiksmīgi sakārtojis savu darbu grafiku tā, ka nedēļā vari veltīt arī dažas dienas ģimenei, ko tad jūs šajās dienās darāt?
Ai! Vasaras mums ir braukājamais laiks! Mēs ļoti daudz ceļojam, braucam uz vieniem laukiem, otriem, trešajiem... Mums ir ļoti daudz iespēju, pie kā braukt. Un, kamēr tā visus apbraukā, tā vasara jau pagājusi, un skaties – 1. septembris klāt.
Un tad tavos pienākumos ir uz skolu vest bērnus.
Bet tas ir tik jauki! Man patīk! Mēs pa ceļam, sēžot sastrēgumos, spējam tik daudz ar vecāko meitu izrunāt. Mēs mācāmies matemātiku, piemēram!
Kā?!
Skatāmies uz automašīnu numuriem un mācāmies rēķināt. Uzdodu dažādus uzdevumus – numuru ciparus saskaitīt, atņemt. Šādā veidā meita jau iemācījusies pat reizināt! Tā mēs tos rītus pavadām ļoti produktīvi.
Vai bērni pieraduši, ka teātra sezonas laikā tēta katru vakaru nav mājās?
Nu jau vairs nav tik traki! Pirms gadiem diviem gan slodze bija nežēlīga. Tas bija pilnīgi vājprātīgs posms dzīvē. Bet tagad Džilis (Dailes teātra galvenais režisors Dž. Dž. Džilindžers – KJ) ar Vītolu (teātra direktors Andris Vītols – KJ) uzņēmuši ļoti labu kursu – aktieriem sezonā ir tikai trīs jauniestudējumi. Tas nozīmē, ka aktieriem vairs nav pārslodzes, viņi neizdeg. Jo, kad ir pieci iestudējumi, piecas lielas lomas, tad... Iemācīties tekstu ir sīkums, grūtākais ir katrai jaunai lomai atrast un dot no sevis ko jaunu. Ja trijās lomās jau esi izšāvies, tad – ko darīt ar nākamajām? Kā aktierim izdarīt savu darbu, ja jau esi sevi izlicis pilnībā? Tad ir smagi, ļoti... Tagad man ir kādas desmit līdz divpadsmit izrādes mēnesī. Tas ir patiešām fantastiski! Ne tā kā iepriekš. Tie bija kādi četri gadi, kad rāvos katru vakaru...
Toreiz jau pat no malas varēja redzēt, ka esi pārguris un iztukšots. Arī pats neslēpi, ka esi gatavs iet prom no teātra. Tas gan būtu bijis šokējoši – talantīgais aktieris, divu "Spēlmaņu nakts" balvu ieguvējs pamet teātri.
Jā, bija tāds posms, ka ne tikai tā runāju, bet arī biju gatavs rīkoties. Tas patiešām bija ļoti traks laiks (nopūšas). Domāju, ka jebkurā profesijā var pienākt brīdis, kad saproti – viss, tu vairs nespēj no sevis kaut ko dot. Es biju noguris, traki noguris... Ļoti pārdzīvoju, ka neesmu mājās, ka nespēju būt ar ģimeni. Biju ļoti iztukšots...
Kā tiki tam pāri?
Katram ir jāatrod, ko darīt papildus.
Vēl kādu darbu sev uzkraut?! Tā jau esi pārguris, tā jau nav laika!
Jā! Kaut ko tādu, kas pilnībā atslēdz smadzenes, novirza domas uz pilnīgu ko citu.
Vieni izvēlas žūpot, otri – kačāt muskuļus.
Tieši tā. Mūsu profesijā sportošana ir ārkārtīgi laba lieta. Jo ar to var absolūti atslēgties.
Kas palīdzēja tavā gadījumā?
Viens, kas palīdzēja, bija ģimene. Sieva Marija ir lieliska, viņa mani stutē, atbalsta, apčubina. Viņa ir tā, kas saka, ka jādara tas, kas patīk. Un man patīk teātris. Bet otrs, kas palīdzēja, bija sports. Toreiz boksera Arņa Ritenieka studijā atklāju tādu brīnišķīgu nodarbību kā fiziskā sagatavotība ar boksa elementiem. Tā gan ir lieta! Pēc mēģinājuma smadzenes lupatās, pats lupatās, bet priekšā boksa maiss. Viss tiek atstāts tajā. Atceros, vienreiz beidzām darbu pie jauniestudējuma, aizbraucu uz treniņu un trenerim Kristapam Bulmeistaram teicu, ka man ir tik slikti, ka gribu vemt. Uh, kā viņš mani tad iztrenkāja, kādus tik vingrojumus lika izpildīt! Smadzenes tika pilnībā iztīrītas!
Nu nevar cilvēks dzīvot tikai ar vienu lietu, jādara kaut kas vēl paralēli. Un tagad man vēl ir hotdogu ēstuve "Kadagi".
Kā līdz tai nonāci? Jābūt ļoti drosmīgam uzsākt biznesu ēdināšanas jomā, it sevišķi tagad, redzot, kā restorāni un kafejnīcas cita pēc citas aplaužas un veras ciet.
Bet mēs jau arī aplauzāmies! Tikai nepadevāmies. Sākās ar to, ka satikāmies trīs bērnības draugi – es, Ģirts Dombrovskis un Kārlis Mugins. Runājām par to, ka vajadzētu pašiem kaut ko uzsākt. Kārlis izteicās, ka viņam zināmas brīvas telpas Āgenskalnā. Tā mums radās ideja uztaisīt veikaliņu, kurā tirgot vietējo ražotāju produkciju. Un, tā kā Kārlis ir pavārs, izdomājām, ka ne tikai tirgosim produktus, bet arī gatavosim no tiem ēdienus – būs mums veikaliņš kafejnīca. Diemžēl šī ideja īsti neaizgāja, jo nezinu, kāpēc, bet vietējie ražotāji bija visai neatsaucīgi, lai piedāvātu mums tirgot viņu produkciju. Sapratām, ka jāpārprofilējas, ka jāstrādā citā virzienā.
Jau bijām pieņēmuši lēmumu taisīt savu bodīti ciet, veikt tajā remontu, lai iebūvētu profesionālu virtuvi, tikai nebijām vēl īsti izlēmuši, kādā ēdienu nišā specializēties. Un tad vienu dienu "Kadagos" ienāca kāds tēvs ar diviem puikām, pats sev pasūtīja kupātus, bet bērniem jautāja, ko viņi gribētu. Hotdogu – iesaucās viens no viņiem! Un tad mums ienāca prātā – kāpēc gan hotdogs nevarētu būt kā kārtīga maltīte pusdienās? Kļuvām par hotdogu ēstuvi. Un, ja vienu dienu šis tēvs ar saviem dēliem pie mums atnāktu, atcerētos, ka tieši viens no viņa puikām mums netieši pasvieda šo brīnišķīgo ideju, tad mēs ar lielāko prieku piešķirtu viņiem gada abonementu!
Bet cilvēkiem ir aizspriedumi, ka hotdogi ir neveselīga pārtika.
Protams! Taču mūsu mērķis ir pacelt hotdogu pavisam citā līmenī. Lai nebūtu šis stereotips – maizē caurums, tajā iebāzta desa un sinepes pa vidu. Mūsu galvenais noteikums ir – hotdogu kvalitātei ir jābūt tādai, lai mēs tos būtu gatavi dot arī saviem bērniem. Jo mums visiem ir bērni, mēs visi skatāmies, cik veselīgus produktus viņi ēd. Tāpēc mūsu desās ir īsta gaļa, maize tiek cepta pēc mūsu receptes, salāti un piedevas ir svaigs. Un cilvēki jau to ir novērtējuši. Viņi atzīstas, ka priekšstats par hotdogiem ir mainījies.
Nebaida, ka var neizdoties?
Tipiskā latviešu domāšana – baidīties! Ja visi baidītos, nekas nenotiktu. Mēs nebaidāmies. Un mūsu nostāja ir darīt visu godīgi un pareizi. Tā, lai nevajadzētu baidīties, ka varētu rasties kaut kādas problēmas. Mēs darām to, kas mums patīk, un nemaz nepieļaujam domu, ka nāktos aizvērties. Tieši pretēji, mēs skatāmies uz priekšu! Man patīk tirgoties, un mans uzdevums ir mārketings, Kārlis ir pavārs un atbild par ēdienu kvalitāti, bet Ģirts ir jurists, kurš kārto juridiskās lietas. Mēs kopā esam spēks, esam uzņēmuši savu kursu, kas nebeigsies tikai ar vienu hotdogu ēstuvi Āgenskalnā. Mūsu plānos ir izveidot "Kadagu" hotdogu tīklu – ierīkot ēstuves ne tikai citur Rīgā un Latvijā, bet lūkojam arī kaimiņvalstu virzienā. Mums ir ambiciozi plāni, ir iecere ražot pašiem savas desas.
Tad jau kļūsi par lielu uzņēmēju un aktiera darbu nāksies likt malā.
Nē, nē! Visas lietas jāsakārto tā, ka varu to apvienot. Redz, kā mans kolēģis Dailes teātrī Juris Žagars to var. Viņš ir spilgts piemērs. Un es arī sakārtošu visu tā, lai varētu veltīt sevi teātrim. Es ticu tam!
Tad domas par teātra pamešanu jau ir pagātne?
Jā! Jo man patīk teātris. Tiešām patīk! Tajā visā ir milzu maģija. Tas ir vārdos neizsakāms kaifs, kad pats jūti, ka kāda loma ir izdevusies, ka esi skatītājus uzrunājis. Jā, protams, man tagad jāraujas vairākās frontēs, bet man kopš bērnības, no vecātēva ir ieaudzināts sportiskais gars un cīņasspars. Mans vecaistēvs, ja kaut ko uzsāka, noveda to līdz galam. Nevis paveica ķep-ļep vai pameta pusratā. Tāpēc es tagad esmu ļoti daudz hotdogu ēstuvē, man šis darbs ļoti patīk. Bet arī teātris man patīk.
Dainis Grūbe un Gints Andžāns balvas “Kilograms kultūras 2015” pasniegšanas ceremonijā
Izrāde “Frankenšteins” 2016. gada februārī saņēma skatītāju balvu “Kilograms kultūras 2015” kategorijā "Teātris".
Nedraud personības dalīšanās?
Tad jau man būtu vieta klīnikā! (Smejas.) Nē, nē! Viss tagad ir kārtībā. Viss ir forši.
Tu arī vairs neizskaties tik sadrūmis, kāds biji pirms diviem gadiem.
O, jā! Es jūtos ļoti labi! Viss, kas notiek, notiek uz labu. Nu laikam jau vajadzēja man to drūmo dzīves posmu, lai tagad saņemtos. Domāju, ka aktiera profesijā tāds periods ir neizbēgams. Kad sāc šaubīties, vai to vajag, vai kas sanāk. It īpaši, kad lomu ir tik daudz, ka viss jau ir līdz kaklam. Toreiz bija tā, ka nespēju nekam saņemties, rutīna bija nospiedusi pie zemes. Nebija vairs dzīvesprieka, emociju un sajūtas. Daudzi tādos brīžos nodzeras vai šķiras, bet mana sieva to izturēja. Viņa kā jau lietuviete ir ar baigo krampi, viņa mani mudināja saņemties, uzmundrināja.
Un vēl es aizgāju pie kādas dzīvesgudras sievietes aprunāties. Viņa teica, lai nosaucu piecas lietas, kas man negaršo. Es to spēju nosaukt uzreiz. Bet, kad man bija jānosauc piecas lietas, kas garšo, spēju izdomā tikai vienu – saldējums. „Nu, lūk! Tu sevi nepavisam nelutini. Sāc sevi lutināt! Tu domā par visiem citiem, bet nedomā par sevi!” teica viņa. Kad devos prom, nolēmu sevi palutināt – vajadzētu nopirkt jaunus futbola bučus. Aizgāju uz veikalu un sapirkos gan bučus, gan getras, gan šortus – devos uz teātri, pilnas rokas iepirkumu maisiem, bet laimīgs. Viņas padoms mazliet padomāt par sevi nostrādāja.
Un tagad droši varu teikt – dzīve nemaz nav tik sūdīga. Viss atkarīgs no tā, kā pats uz to skaties.
Ja brīdī, kad ir slikti, sēdēsi un čīkstēsi, tad nekas nemainīsies. Bet, ja iesi un darīsi, viss notiks. Ir jāmeklē iespējas. Un šodien to ir daudz, uz katra stūra. Vajag tikai atrast, izdomāt un darīt. Nepieciešams mazliet saņemties, un, ja nesanāca vienreiz, piecelies un rukā tālāk! Nekad nepadodies! Ir skumji skatīties, kad cilvēks padodas, nokar galvu. Nē, degunam vienmēr ir jābūt zvaigznēs. Es domāju, ka visiem latviešiem, ne tikai Latvijas hokeja izlasei, ir jāmācās no trenera Boba Hārtlija. Kā viņš māk motivēt! Tā ir Amerikas skola, kur jau kopš mazotnes iepotēts, ka jāmāk sevi pasniegt, ka jābūt pārliecinātam par sevi. Nevis čīkstēt – ko tad nu es, man jau nesanāks. Tas ir tas, ko saviem bērniem mācu, – deguns augšā un nezaudēt drosmi un pārliecību! Taisnu muguru, un mācēt par sevi pastāvēt! Nav nekas neizdarāms, vajag tikai darīt.