Krustmeita atklāj, kāds īstajā dzīvē bija Vitolds Reķis no "Sarkanā meža"

Berķis, kāds bija viņa īstais uzvārds, bija viens no aģentiem, kuru britu izlūkdienests MI6 iesūtīja Latvijā operācijas "Džungļi" laikā 1949. gadā. Kā seriālā rādīts, viņš nokļuva čekas slazdā. Berķa krustmeita Ingrīda atzīst, ka Jēkaba Reiņa atainojumā viņš ir visai reāls, kaut arī izskatā atšķirīgs.

Miris avārijā Losandželosā

Ingrīda ir dzimusi un uzaugusi ASV, tagad dzīvo Sentpītersbergā Floridā un par krusttēva spiega gaitām uzzinājusi, studējot augstskolā. Viņas tēvs, Vitolda brālis Sandris, un vecmāmiņa, abu māte, viņu ļoti mīlējusi.

Mātei pēc došanās trimdā nekad vairs nebija iespējas satikt savus vecākus. Kad nomira viņas māte, Ingrīdai bija pieci gadi, viņa atceras, kā mamma raudāja: “Tā ir viena no manām agrākajām atmiņām. Latviešiem ir ļoti daudz traģēdiju.”
Filmā Vitolds gribēja tikt uz Ameriku, un tas viņam izdevās. Tikai Amerikas sapni piepildīt neizdevās – 1965. gadā viņš 46 gadu vecumā gāja bojā autoavārijā Losandželosā.

“Oficiāli tas bija negadījums, bet mans tēvs vienmēr domāja, ka vainīga ir VDK,” saka Ingrīda un atgādina angļu teicienu "Revenge is a dish best served cold". Atriebība ir ēdiens, kuru vislabāk pasniegt aukstu… Proti, cilvēkam atriebjas tad, kad viņš par to nemaz nedomā, un tā, pēc Ingrīdas tēva domām, notika ar viņa brāli. Viņi bija ļoti tuvi, Vitolds dzimis 1918. gadā, Sandris divus gadus agrāk.

Ar izpletni izlēca angļu pusē

“Mans tēvs pakāpeniski sāka stāstīt par sava brāļa piedzīvojumiem. Sākumā tikai par karu. Piemēram, to, ka Vitolds kā lidotājs dienēja leģionā – viņš nedomāja, ka vācieši ir labāki par krieviem, bet viņam vajadzēja to darīt – un, kad bija iespēja, viņš kopā ar savu palīgu izlēma, ka ir jāpadodas angļiem gūstā. Tad viņi pārlidoja pāri frontei un ar izpletņiem izlēca angļu pusē, atstājot lidmašīnu avarēšanai,” – tā pamazām Ingrīda visu uzzināja.

“Es viņu pati neatceros, bet tik un tā esmu viņu vienmēr mīlējusi. Jo es zināju, cik ļoti mans tēvs un mana omīte viņu mīlēja. Man bija tikai bildes,” Ingrīdas albumā ir foto, kur viņa krusttēvam ir rokās kā zīdainis. Brāļi dzīvoja dažādos štatos, tāpēc satikās reti, un apzinīgā vecumā Ingrīda krusttēvu nesastapa.

Atklājot Vitolda pieredzi ar britu specdienestu, viņai šķitis – tas viss ir ļoti forši – mans onkulis spiegs! “Jēkabs Reinis ļoti labi spēlē. (..) Es domāju, ka viņš bija drosmīgs, viņš bija domātājs, viņš vienmēr visu izdomāja un pārdomāja, viņš bija kluss. Runāja tikai tad, kad bija vajadzīgs. Un tieši tāds arī ir seriāla Vitolds, un tāds arī bija Vitolds dzīvē. Viņš bija inteliģents,” teic Ingrīda.

Nebija ne Veltas, ne māsas Katrīnas

Atšķirībā no seriāla īsto Vitoldu Londonā negaidīja ne Velta, ne cita mīļotā. Viņš nekad neapprecējās, viņam nebija bērnu. Seriālā ir Katrīna, Vitolda māsa, dzīvē tādas nebija. Vitoldam bija māsīca Ausma, kura dzīvo Zviedrijā, viņi kopā dzīvoja ģimenes mājā Rīgā, Kalnciema ielā 44.

Filmas versijā Reķa vecākus izsūtīja uz Sibīriju. Arī Ingrīdas mammas vecākus izsūtīja, taču viņas vecmāmiņa ar dēliem Sandri un Vitoldu izkļuva ārā. Viņu tēvs Jānis Berķis tobrīd jau bija miris no plaušu karsoņa 59 gadu vecumā, piecus gadus pirms kara.

Seriālā pareizi ir parādīts, ka Vitolds nāca no labas ģimenes. Jānis Berķis bija diplomāts un nākamo sievu sastapa Vladivostokā, kur viņa mācīja bērnudārzā. Tur viņi apprecējās un laida pasaulē abus dēlus, Latvijā ieradās ar kuģi apkārt puspasaulei.

Nedēļām ilgi partizānu slēptuvēs

PSRS okupētajā Latvijā piedzīvotais smagi iedragāja Vitolda veselību. Vajadzēja sēdēt partizānu slēptuvēs, reizēm nedēļām ilgi, nedrīkstēja lieki sarunāties, vienīgais informācijas avots par ārpasauli bija padomju avīzes.

Krustmeita domā, ka tas Vitoldu noveda gandrīz līdz nervu sabrukumam: “Vitolds sāka dzert. Īpaši smagi bija ziemā. Mežā bija auksti un bija jāmeklē veidi, kā gūt siltumu. Piemēram, viņš turēja alkoholu ilgi mutē, skaloja muti, jo bija tik auksts, ka tas viņam palīdzēja sasildīties.”

Viņš pat bija paralizēts, par to ir divi stāsti. Viena versija esot, ka reibumā ziemā iekritis ūdenī un tad ar aukstām, slapjām drēbēm aizmidzis. Otra versija – čekisti viņu indēja, jo gribēja Berķi ilgāk noturēt, lai viņš neatgrieztos Anglijā.

Cīnījās par Latviju līdz beidzamajam

Pēc Ingrīdas domām, lielākā daļa partizānu nebija saistīti ar čeku, bet tie, kas uzņēma Vitoldu – gan. Pats Vitolds noteikti nav bijis dubultaģents, citādi būtu to izstāstījis brālim.
Īpaša atšķirība no dzīves un filmas – "Sarkanajā mežā" izskatījās, ka “viņi visi dikti grib Vitoldu, bet Vitolds Reķis negrib”. “Bet īstais Vitolds gāja pats un meklēja iespējas doties misijā,” uzsver Ingrīda.

Vitolda krustmāte par viņu rakstījusi: “Par daudz viņš mīlēja Latviju. Cīnījās par viņu līdz beidzamajam. Arī vēl pēc tam, kad viss bija zaudēts.”

“Vitolds bija patriots, daudz domāja, bija drosmīgs. Jēkabs Reinis ir ļoti tuvu tam, kāds bija Vitolds, tikai tas izskats,” piebilst krustmeita.

Seriāla veidotājus iedvesmoja atentāts pret Lāci

Seriāla "Sarkanais mežs" 11. sērijā čekai neizdodas nosargāt PSRS mašīnbūves ministra vietnieku Amofrijevu, kurš ieradies vizītē Latvijā. Neatklāti cīnītāji viņu likvidē atentātā Rīgā, bet kā bija patiesībā?

“Šis notikums ir fikcija. Protams, tas bija industrializācijas sākums – visādu ministru, ministru vietnieku vizītes bija. Bet dokumentāri nevar apgalvot, ka tas ir noticis,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta scenārists Ivo Briedis.

Viņš gan uzskata – ja šāds atentāts arī būtu noticis, pateicoties padomju propagandas mašīnai un slepenajiem dienestiem, mēs par to nemaz nezinātu. Ja tas atklātos, tad tikai pēc vairākiem gadiem.

Tomēr Briedis atzīst, ka seriālā redzamajai ainai iedvesma gūta no citas līdzīgas brīvības cīnītāju iecerētas operācijas: “Tie bija mūsu pašu nacionālās pretestības aktīvisti, kas gribēja likvidēt Ministru padomes priekšsēdētāju Vili Lāci. Un tikai nejaušības dēļ viņiem tas nesanāca.”

Lācis 1944. gada oktobrī nedēļu pēc tam, kad PSRS armija bija ieņēmusi Rīgu, no Maskavas atgriezās Latvijā un no 1946. līdz 1959. gadam bija Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs. Partizāni 1946. gadā viņu centās likvidēt, tomēr atentāts neizdevās.

“Plāns bija līdzīgs – sašaut mašīnu. No apkalpojošā personāla bija cilvēki, kas zināja par Lāča kustības laikiem, un partizāniem štābs bija tieši pretī viņa darbavietai. Vispār jau viltīgi, malači, labi darbojās, bet viens no viņiem izrādījās vājāks cilvēks un nodeva pārējos. Tā tas diemžēl notiek,” par īsto vēsturi saka Briedis.