Kā naudu dala bestselleru rakstnieces Karīnas Račko ģimenē

Latvijā populārākās jaunās rakstnieces – erotisko romānu Saplēstās mežģīnes, Debesis pelnos un Samaitātā autores Karīnas Račko – darbi kopumā ir izdoti vairāk nekā 30 tūkstošos eksemplāru, kas ļāvuši viņai nopelnīt summu, kas esot mērāma piecciparu skaitlī.

Karīna ar vīru Kristapu Račko atzīst – par ģimenes uzturēšanu aizvien gādā Kristaps. Viņš uzskata, ka nav jānāk no turīgas ģimenes vai jāpievēršas negodīgām nodarbēm, lai labi nopelnītu un vēl izveidotu vērā ņemamus iekrājumus. Račko laulātais draugs stāsta, ka, balstoties uz paša pieredzi, jau agrā jaunībā iemācījies ar nopelnīto rīkoties prātīgi, lai tagad varētu nedzīvot no algas līdz algai un savas ģimenes materiālo stāvokli saukt par labi situētu.

Karīna ir viena no rakstniecēm, kam ar saviem darbiem izdevies labi nopelnīt. Jūtat un izmantojat to, ka ir uzlabojusies ģimenes finansiālā situācija?

Kristaps: Šajā ziņā nekas nav mainījies – es aizvien esmu galvenais ģimenes materiālās puses nodrošinātājs un apgādnieks.

Karīna: Es jūtos neatkarīgāka, apzinoties, ka manā kontā glabājas ievērojama naudas summa, tomēr par ikdienas pirkumiem mūsu ģimenē rūpējas mans vīrs. Kristaps arī izvēlas un iegādājas telefonus, datorus un dažādas sadzīves ierīces. Viņš veic nopietnu izpēti – salīdzina līdzīgus dažādu ražotāju produktus, lasa atsauksmes. Es varu atļauties šajās niansēs neiedziļināties, bet, kad jautāju, viņš man skaidro un pamato savu izvēli. Es savukārt veidoju Kristapa garderobi.

Tas nozīmē, ka par grāmatām sapelnīto krājat? Varbūt līdz ar šiem papildu ienākumiem varat atļauties, piemēram, biežāk ceļot?

Kristaps: Mums ļoti patīk ceļot, bet ceļojumu izmaksas, tāpat kā iepriekš, ir manā pārziņā.

Karīna: Kristaps sponsorē ceļojumus, bet es visu izplānoju. Izvēlos viesnīcas, izdomāju mūsu dienas grafiku – vai īrēsim automašīnu un kaut kur brauksim, ko apskatīsim, kādas aktivitātes izmēģināsim, cik daudz laika veltīsim atpūtai un tā tālāk.

Kristaps: Es tajās lietās vispār neiedziļinos, bet beigās vienmēr esmu bijis ļoti apmierināts ar sievas saplānoto.

Cik reižu gadā jums sanāk aizbraukt ceļojumā?

Kristaps: Divas reizes gadā kā minimums, vidēji trīs. Šogad pat tēmējam uz kādiem četriem ceļojumiem. Gribētu aizbraukt uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Ir doma atrast kādu koncertu, ko tur vēlētos apmeklēt, un pie viena paceļot.

Karīna: Pagaidām apzināti esam vilcinājušies doties tālākos ceļojumos, jo mūsu meita Šarlote vēl ir maza, un man vienmēr ir skumji, kad viņa jāatstāj pie omītes. Šobrīd maksimālais laiks, ko atvēlam ceļošanai divatā, ir nedēļa. Esam mēģinājuši ceļot kopā ar meitiņu – bijām Grieķijā un Apvienotajos Arābu Emirātos –, taču ceļš lidmašīnā viņai nebija viegls.

Kristaps: Ir forši ceļot divatā. Uzskatu, ka tas pat cilvēkiem ir vajadzīgs – izrauties divatā ceļojumā, kad viņiem ir bērns. Tas ir svētīgi attiecībām.

Bet, runājot par naudu, Karīnas grāmatu nauda paliek viņai pašai, viņas finansiālai stabilitātei, neatkarībai un drošībai. Karīna šos ieņēmumus par grāmatām ļoti prātīgi tērē.

Karīna: Nav jau tā, ka nemaz neesmu tērējusi. Krāju, bet paralēli mēģinu iepriecināt gan sevi, gan arī vīru. Piemēram, ziemā bijām ceļojumā, un es uzdāvināju mums abiem lidojumu ar paraplānu.

Ko neatsaki sev?

Karīna: Kleitas, apavus, somiņas, skaistumkopšanas procedūras – tādas sievišķīgās vājības. Taču īpaši netērējos, lielākoties krāju. Man ļoti patīk tā drošības sajūta un stabilitāte, kad kontā ir ievērojama naudas summa nebaltām dienām.

Sieva ir bagātāka par vīru, salīdzinot summas jūsu katra kontā?

Kristaps: Nav gan.

Tas nozīmē, ka arī tu esi krājējs?

Kristaps: Vienmēr esmu bijis. Esmu ģimenes budžeta pamatu balsts.

Karīna: Liela daļa cilvēku dzīvo no algas līdz algai. Mums tā nav.

Cik ilgi krāj – kopš kāzām?

Kristaps: Nē, jau krietni agrāk. Pēc kāzām un dzīvokļa iegādes sākās jau kāds trešais krāšanas etaps. Lai gan šādus etapus izdalīt laikam nav pat iespējams, jo tas ir nebeidzams process. (Smejas.)

Vēlme labi dzīvot radās, pieredzot laiku, kad nebija viegli ar iztikšanu. Tā man dažkārt bija posmā, kad dzīvoju Āgenskalna Valsts ģimnāzijas dienesta viesnīcā. Pamatā vienmēr vislielākais atbalsts visās dzīves situācijās bijis no mammas un vecvecākiem viņu iespēju robežās, bet nevar noliegt, ka bieži vien pašam ir bijis jāsitas, jādomā, kā dzīvē tikt uz priekšu. Pēc ģimnāzijas divus gadus biju aizbraucis uz Īriju pastrādāt. Sāku strādāt veikalā Tesco – biju apsargs, kam pienākumos bija arī iekšējā audita veikšana. Beigās jau biju uzdienējies par Tesco pārtikas preču nodaļas vadītāju, bet tad atgriezos Latvijā. Biju sapelnījis tik daudz, lai varētu nopirkt automašīnu bez līzinga un iegādāties kredītā dzīvokli, kuram vajadzēja naudu pirmajai iemaksai un remontam. Tas bija pamatkapitāls, lai varētu sākt sakārtot savu dzīvi.

Kad ar Karīnu apprecējāmies, man bija 26 gadi, augstākā izglītība, starptautiska darba pieredze, labs darbs apdrošināšanas jomā, lai varētu sākt finansiāli stabilu ģimenes dzīvi. Pēc kāzām iegādājāmies paši savu dzīvokli, jo parēķinājām, ka ilgtermiņā tas noteikti ir krietni izdevīgāk nekā īrēt. Dzīvokli izvēlējāmies jaunajā projektā un nokārtojām to bez pirmās iemaksas. Tolaik vēl nebija tādu iekrājumu, lai pietiktu gan 10–15 % lielai pirmajai iemaksai, gan dzīvokļa iekārtošanai. Bez pirmās iemaksas varējām nokārtot hipotekāro kredītu, papildus ieķīlājot sievasmātes dzīvokli. Jaunām ģimenēm, manuprāt, šī ir lieliska iespēja, kā iegādāties dzīvokli, gadiem ilgi nekrājot pirmajai iemaksai.

Runājot par krāšanu – nekad nepaļaujamies uz to, ja šodien ir labi, viss būs kārtībā arī rīt un pēc gada. Protams, ceram, ka tā būs, bet, ja ir finansiālā stabilitāte, drošība, vienmēr dzīvē var izmantot dažādas izdevības.

Trekno gadu buma laikā biju nopircis dzīvokli Piņķos, un tas man ir nevis apgrūtinājums, bet iespēja gūt papildu ienākumus. Vieta ļoti pieprasīta, cilvēki laužas tur dzīvot. Kā smejos, lai izraudzītos īrnieku, varu taisīt skaistumkonkursu. Nepārdodu, jo pirmajos gados bankai sanāk maksāt praktiski tikai procentus, un pēc tam vairs nav izdevīgi to pārdot. Tas mums ir atstāts pensijas kapitālam. Katru mēnesi īres naudā saņemam līdzekļus, kas gan sedz ikmēneša kredīta maksājumu, gan paliek pāri citiem izdevumiem – piemēram, kosmētiskajam remontam.

Bet tagadējais dzīvoklis ir noformēts uz mums abiem. Apzināti izvēlējāmies to jaunajā projektā Dzirciemā, kas ir tuvu Rīgas centram, lai nevajadzētu veikt lielus pārbraucienus ar auto, tādējādi ietaupot gan lauku, gan degvielu. Šādus variantus, kur nopelnīt un kā lieki netērēt, visapkārt es gana labi sajūtu un protu saskatīt.

Tas nozīmē, ka arī iekrātos līdzekļus liec lietā, lai tie nes labumu?

Kristaps: Tieši tā! Pateicoties tam, ka man ir iekrājumi, es varu iegādāties sev nepieciešamās preces vai pakalpojumus nepārmaksājot. Ikdienā redzu, kā cilvēki, kuriem nav nekādu iekrājumu, ievērojami pārmaksā, pērkot sadzīves patēriņa preces un pat pakalpojumus uz nomaksu, nemaz nerunājot par to sabiedrības daļu, kura izmanto ātros kredītus, kas, manuprāt, vispār nav apspriežams, ilgtspējīgs risinājums savu finanšu sakārtošanai.

Vēl no savas pieredzes varu teikt, ka ik pa laikam mēdz uzrasties kādi cilvēki ar piedāvājumiem naudu pret zināmu atlīdzību aizdot vai arī ar piedāvājumiem piedalīties kādas biznesa ieceres īstenošanā. Protams, tādās avantūrās vienmēr ir jāiesaistās ar prātu. Kaut kādai saprašanai, kur ieguldīt brīvos līdzekļus, ir jābūt. Izsverot, kuros darījumos iesaistīties un kuros labāk ne, man lieti noder iegūtā maģistra izglītība starptautiskajā biznesa vadībā.

Nav bijis tā, ka, nododoties darbam un aizraujoties ar naudas pelnīšanu, sanāk atstāt novārtā attiecības?

Kristaps: Ir tā bijis. Bet nu jau savs laiks ir noskriets, strādājot gan vakaros, gan brīvdienās, gan atvaļinājumā, un tagad cenšos rast līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi.

Karīna: Kad vienā brīdī piefiksējām, ka Kristaps to vien dara kā strādā un no domām par darbu nespēj atiet, arī mājās esot, mēs šo lietu izrunājām, un tagad jau krietnu laiku viss ir kārtībā. Par tādām lietām attiecībās ir jārunā, tās ir jārisina, un mums tas izdevās. Šobrīd man vīra uzmanības un klātbūtnes ir pietiekami.

Man vienmēr prieks, kad padomāju par to, kādi bijām, kad satikāmies, kad savas attiecības tikko sākām. Abi vēl studējām. Visu laiku kopā esam auguši un attīstījušies. Kad iepazināmies, mums vēl nekā nebija, mēs paši vēl nebijām nekas.

Kas tev, Karīna, bija pūrā, uzsākot ģimenes dzīvi?

Karīna: Arī es nenāku no bagātas ģimenes, mamma vienmēr ir rūpīgi krājusi, apdomājusi un izsvērusi katru pirkumu. Kad iepazinos ar Kristapu, biju pārcēlusies no Ventspils uz Rīgu, sākām visu paši. No manas puses nāk mūsu tagadējais lauku īpašums Saunagā, Kolkas pusē, ko saņēmu mantojumā no vecmāmiņas.

Kristaps: Tagad kopā to attīstām, savedam kārtībā. Tur mums ir vasaras māja fantastiskā vietā, zvejnieku ciematā, kas atrodas rezervāta teritorijā, ar neskartu dabu, nav ar kempingiem pārblīvēta.

Ar ko nodarbojies?

Kristaps: Esmu apdrošināšanas speciālists. Mans atalgojums ir atkarīgs no padarītā. Un, pateicoties 11 gadu ilgajai pieredzei, nu jau nopelnu tik labi, ka vērā ņemamu summu no ikmēneša ienākumiem varu novirzīt iekrājumu papildināšanai. Bet tas nenozīmē, ka koncentrējamies tikai uz naudu un mērķi vairāk nopelnīt. Nebūt ne – nu jau mēs jūtamies brīvi, par naudu vispār neiespringstam un arī ikdienā labprāt palutinām sevi, piemēram, aizejot paēst uz restorānu.

Kāda ir jūsu ikdienas tēriņu ierobežošanas recepte?

Kristaps: Tā pat nav recepte, bet gan paradumi un domāšanas veids, kas mūs izslēdz no tā drausmīgā patērēšanas buma, uz ko sabiedrība mūsdienās ar mārketinga paņēmieniem tiek pavilkta. Vienkārši ikdienā nedzīvojam izšķērdīgi un naudu apkārt nemētājam. Nedēļas nogalēs neejam „ekskursijās” pa lielveikaliem, skatot vitrīnas ar atlaižu izkārtnēm, un nepieciešamās lietas pērkam tikai tad, kad tās ir vajadzīgas. Piemēram, mēs neatļaujamies iegādāties lētus, zemas kvalitātes apavus. Tā vietā izvēlamies apavus, kas maksā dārgāk, bet ko var nēsāt vairākas sezonas. Dažādas preces un produktus ar lielu derīguma termiņu mēdzam iegādāties vairumā, kad ir īpašie piedāvājumi. Šādi skatāmies uz visu dzīves materiālo pusi.

Pirkumus ļoti izsveram. Piemēram, nesen nopirku mūzikas sistēmu, par kādu biju domājis jau pāris gadu. Ilgi prātoju, vai man tiešām to vajag – vai šīs lietas iegādāšanās man dos prieku un baudījumu ilgtermiņā, ne tikai vienai dienai vai nedēļai. Apzināti cenšos izvērtēt, lai lietas, kam tērēju naudu, nebūtu emociju pirkums. Bet tad, kad ko pērku, pērku augstvērtīgu preci, kas ilgtermiņā gan sniedz vairāk pozitīvu emociju, gan arī bieži vien ir ekonomiski izdevīgāk.

Sievietēm ar neļaušanos emocijām iepērkoties varētu būt grūtāk...

Kristaps: Mūsu ģimenē visi šai ziņā esam gudri. Ja Karīnai ļoti patīk kāda kleita vai somiņa, viņa nesteidzas to nopirkt uzreiz. Atbrauc mājās, padomā, vai tiešām tas nemiers par nenopirkto kleitu iekšā kārtīgi urda un tās emocijas, kas bija veikalā, nenoplok. Viņa pēc pāris dienām var vēlreiz aizbraukt uz veikalu, piemērīt, vēlreiz atbraukt mājās un tikai tad pieņemt lēmumu – vajag vai ne. Tādējādi Karīna nesapērk sev desmit kleitas, kas, atverot skapi, nemaz tik ļoti neuzrunā. Viņai visas kleitas ir wooow!

Esam atkoduši, ka tā pirkšana ir baigā emociju lieta. Līdz ar to, ja radušās emocijas nenoplok, tad iekārotā lieta ir naudas izdošanas vērta. Ir ļoti nepatīkama sajūta, ja kaut ko nopērc un pēc tam tā lieta stāv nevajadzīga, aizņem vietu, bet tajā pašā laikā mest ārā ir žēl, jo tomēr manta ir jauna. Tādu nelietderīgo tēriņu mums faktiski vispār vairs nav. Pateicoties šādai pieejai – nepirkt neko lieku, varam atļauties ļoti labas lietas.

Ar lielu skepsi skatāmies arī uz tagad populāro variantu preces pirkt uz nomaksu. Man tikai agrā jaunībā vienreiz uz īsu brīdi bija līzings. Mēs labāk sakrājam, lai automašīna, mobilais telefons, dators vai kas cits būtu uzreiz nopērkams. Preces uz nomaksu „apēd” daudz naudas, lai arī izskatās, ka tā ir normāla un izdevīga lieta, jo katru mēnesi tev jāsamaksā tikai pieci, pārdesmit vai simt eiro.

Tas iedvesmo, ka abi esat jauni cilvēki, bet jau ar tādu nobriedušu skatījumu uz dzīves praktisko pusi.

Kristaps: Mans ceļš uz nodrošinātu dzīvi ir: izglītība, starptautiska pieredze, tas, ka pats par sevi esmu sities ne tajos labākajos apstākļos. Līdz ar to savai ģimenei varu nodrošināt cienīgu dzīvi. Lai arī dzīvojam 21. gadsimtā, tomēr uzskatu, ka vīrietim joprojām ir jābūt galvenajam apgādniekam, savukārt sievietei jāļauj vairāk nodarboties ar lietam, kas sagādā prieku un gandarījumu un palīdz pilnveidoties kā personībai, mazāk domājot par to, kā apmaksāt rēķinus.

Karīna: Līdz ar to rakstniecība man aizvien ir galvenokārt vaļasprieks, no kā gūstu baudu. Nedaru to merkantilu mērķu dēļ. Te gan būs vietā piebilst, ka es noteikti nekad negribētu un nevarētu būt mājsaimniece, kura ļautu vīram sevi pilnībā uzturēt. Man ir svarīgi būt materiāli patstāvīgai, tomēr priecājos, ka varu atļauties strādāt galvenokārt prieka pēc. Savukārt spēja nodrošināt ģimeni un sniegt sievietei kā emocionālo, tā arī materiālo drošības sajūtu, manuprāt, ir viens no vīrišķības rādītājiem.