Marija Naumova par Eirovīziju vairs neinteresējas

Uz interviju dziedātāja ierodas ar nelielu kavēšanos un skaidro – nupat bijusi uz nodarbībām pie keramiķes Ievas Grases, bet pēcāk steigs uz Latvijas Nacionālās operas un baleta namu, kur apmeklē vokālās nodarbības. „Esmu mūžīgais students, vienmēr mācību procesā,” saka Marija un, ielējusi sev siltu tēju, ir gatava sarunai.

Kāds tev ir šis pavasaris?

Darbīgs. Man vienmēr pavasaris ir bijis laiks, kad ir daudz koncertu. Tikko bija Jāņa Lūsēna jubilejas koncerti. Aprīlī izskan trīs manis pašas koncerti. Un domāju arī par priekšdienām. Bet vispār pavasaris ir laiks, kad var uzelpot, atbrīvot galvu no visa liekā un sākt kaut ko no jauna. Es gan savu pavasari sāku nedaudz agrāk – februārī, marta sākumā –, jo biju Indijā. Tas bija mans laiks sev. Attīrīšanās laiks.

Tu bieži turp dodies?

Ik pa laikam braucu uz Indiju pabūt ar sevi. Parasti turp dodos vai nu viena, vai arī ar draudzeni. Tur pavadu trīs vai četras nedēļas. Došanās uz Indiju man ir tāds intīms process. Ņemot vērā, ka neesmu no tiem cilvēkiem, kam jāatsakās no smēķēšanas, dzeršanas vai citiem kaitīgiem ieradumiem, man Indijā ir savi uzdevumi – saistīti ar manu personīgo attīstību.

Kas ir tās lietas, bez kurām nevari šos braucienus iedomāties?

Noteikti braucu tur, kur ir Ganga. Tā upe ir brīnumaina, tā ir mana attīrīšanās un restarts. Peldēties Gangā gan nepeldos. Pastāvu, pameditēju vai pamērcējos upes ūdenī.

Kāda tu atbrauc pēc pabūšanas vairākas nedēļas Indijā? Vai jūti šīs pārmaiņas?

Es atbraucu ļoti, ļoti smaidīga. Kāda vēl? To laikam labāk prasīt manam vīram. Man pašai šķiet, ka sajūtu ziņā esmu tāda… bez formas. Indijā viegli varu pazaudēt savu fizisko formu. Esmu ārpus sava ķermeņa. Jūtos, ka esmu lielāka.

Ko saka ģimene, kad ik gadu dodies uz Indiju un vairākas nedēļas esi prombūtnē?

Vīrs mani ļoti atbalsta. Ceru, ka nākamgad uz Indiju aizbrauksim visi kopā. Jo arī meita tad būs Indijā. Ceru, ka sanāks tur būt visiem kopā.

Ir pagājis jau krietns laiks, kopš atkal dzīvojat Latvijā...

Jā, vasarā būs trīs gadi. Parīzē pavadījām deviņus gadus, bet laiks skrien ātri, un tagad nav pat sajūtas, ka esam tur bijuši. Mājas ir mājas, lai arī dzīvošana Parīzē bija ļoti skaists periods mūsu dzīvē. Esmu ļoti laimīga par ļoti daudziem mirkļiem. Piemēram, to, ka mana grūtniecība bija tieši Francijā. Tā bija Dieva dāvana! Tur, Parīzē, ir kas tāds, ko nevar aprakstīt un nosaukt vārdā. Arī tagad, kad braucu uz Parīzi, tās ir īpašas izjūtas. Bet Latvijā... mājas ir mājas. Šeit viss ir savs, zināms. Ir ļoti vērtīgi aizbraukt padzīvot kaut kur citur, lai novērtētu to, kas ir šeit, lai salīdzinātu, lai iemācītos vairāk pieņemt. Latvijā atgriezos daudz bagātāka, ar jaunām pieredzēm.

Dēls, kuram dzīves pirmie gadi pagāja Parīzē, ir iedzīvojies Latvijā?

Dēlam iet labi. Mācās 2. klasē. Šobrīd cītīgi apmeklē ušu skolu, piedalās sacensībās. Jau pilna māja ar medaļām. Parīzē dzīvojot, viņš apmeklēja brazīliešu cīņas mākslas kapoeiras nodarbības, tā sevī ietver dejas, mūziku un cīņas elementus. Apvienoti tie ļauj pilnveidot gan garu, gan ķermeni.

Meita ir jau pieaugusi, savā dzīvē?

Tagad meitai ir divdesmit trīs gadi, mācās Holandē, pedagoģiskajā universitātē. Pirms tam Dānijā mācījās alternatīvo pedagoģiju. Viņa grib būt par skolotāju, strādāt ar bērniem. Viņa ir ļoti kreatīva. Un tagad meklē savu ceļu kā skolotāja... Bērni – tā ir viņas iedvesma. Es ļoti priecājos par viņas izvēlēm un lepojos.

Daudziem tu joprojām asociējies ar Eirovīziju. Cik lielā mērā tagad seko tai līdzi?

Nesekoju. Zinu, esmu Eirovīzijas uzvarētāja. To man neviens nevar atņemt. Taču šobrīd par Eirovīziju vairs nedomāju. Laikam visam ir savs vecums, visam ir savs laiks. Esmu to visu pāraugusi. Es arī vairs neklausos tāda veida mūziku, es pat tajā neorientējos. Neklausos arī radio, mašīnā braucot lielākoties valda klusums. Mājās klausos klasisko mūziku vai mantras. Šad tad džezu, bet arī reti.

Izklausās pēc tāda piezemētāka laika posma dzīvē.

Jā. Man prasās vairāk miera. Esmu sapratusi vienu lietu – mēs piesārņojam savas smadzenes ar lietām, par kurām pat neaizdomājamies. Mēs esam tik ļoti piesārņoti. Mūsu redze. Dzirde. Domas. Un es sapratu, ka manas smadzenes nav miskaste. To, cik daudz mēs ļaujam sevi piesārņot, atkarīgs no mums pašiem.

Kā tu attīries no šiem piesārņojumiem?

Es, paldies Dievam, dzīvoju pie jūras. Eju pastaigāties, kādreiz viena, kādreiz kopā vīru. Un pārsvarā meklēju klusumu. Tas ir ļoti vajadzīgs. Vientulība un klusums – tas ir tas, kas ļoti nepieciešams katram cilvēkam.

Dēlam māci savas dzīves laikā gūtās zināšanas, pieredzi?

Mācu to, kas atbilst viņa vecumam, jo viņš taču ir citā dzīves posmā. Uzskatu, ka bērnība – tas ir pavasaris. Līdz kādiem 50 gadiem mēs dzīvojam vasarā. Un tad tuvojas rudens un ziema. Es jau tuvojos rudens posmam...

Vai tev ir bail novecot?

Tas man arī vēl ir jāpamācās... Mūsu kultūrā vecumdienas ir tik nepopulāras. Ja agrāk veci cilvēki bija tie cienījamākie, tad tagad... (Ilgi domā.) Pašlaik sabiedrībā vecums šķiet kā kaut kas nožēlojams. Runājot par vecumdienām... Koks arī bez lapām ir skaists. Un ar lapām ir skaists. Arī mēs esam skaisti, bet vairs to nemākam ieraudzīt. Visšausmīgākais, ko cilvēki ir izdomājuši, ir spogulis. Jo, tieši skatoties spogulī, sākas visas problēmas – salīdzināšana, nepārliecinātība. Mēs sākam domāt, vai esam skaisti vai ne. Skatoties spogulī, pārstājam mīlēt sevi.

Bet atzinīgus vārdus un komplimentus katrai sievietei ir patīkami dzirdēt.

Mēs, sievietes, klausāmies ar ausīm. Ja vīrieši to zina, saprot un apzinās, viņi var ļoti daudz ar mums izdarīt. Sieviete ir enerģija. Un tie impulsi, kas iedarbojas uz to enerģiju, ir vārdi. Vai man vīrs bieži izsaka komplimentus? Vīrs parasti tos izsaka citādi, ne par ko konkrētu manā izskatā. Viņš mani pa detaļām nesaliek. (Iesmejas.) Viņš uz mani skatās kopumā. Tie viņa komplimenti ir citādi. Es vienkārši jūtu, ka tas cilvēks mani mīl.

Kā tu šobrīd, pēc vairāk nekā desmit gadiem laulībā, jūti vīra mīlestību pret sevi?

Tas ir acu skatiens. Uzmanība. Mums ir interesanti vienam ar otru, tas ir svarīgākais. Mēs runājam, apspriežam lietas. Mums gribas būt vienam ar otru, gribas pavadīt laiku kopā, pastaigāties gar jūru. Varbūt pat nesakot ne vārda. Protams, gājis visādi, posmi mēdz būt dažādi... Paskatoties uz dabu, arī tur ir dažādība laikapstākļos. Brīžiem sniedziņš, brīžiem lietus, brīžiem saulains. Kādu citu dienu ir vētra. Tas ir normāli. Viss mainās.

Sarunā ar tevi jūtams tāds rāmums un miers. Kāds ir tavs piepildījums ikdienā?

Kad vien ir laiks, cenšos meditēt. Tas ir darbs ar sevi. Es esmu laimīgs cilvēks – daru to, kas man dzīvē patīk. Tagad man dzīvē ir krietni mazāk negatīvisma. Es no tā izvairos. Mana ikdiena ir piepildīta ar lietām, kuras ir saistītas ar manu darbu, kas man patīk.

Ar ko tu vēl nodarbojies ikdienā, bez uzstāšanās?

Mēs ar dēlu ejam uz nodarbībām mālu studijā. Māls man ir arī mājās, no tā ik pa laikam kaut ko uztaisu. Veidošanu no māla sāku apgūt pirms diviem gadiem. Bērnībā daudz ko darīju, piemēram, strādāju ar metālu. Atminos, uztaisīju nometnē no metāla zirdziņu. Vecāki nenoticēja, ka es to uztaisīju. Un tā bija liela kļūda, ko viņi pieļāva, jo es ļoti par to pārdzīvoju. Tas man palika atmiņā. Pēc tam ar vecākiem to izrunāju, jo man bija tik sāpīgi, ka man netic. Tā bija skola gan man, gan vecākiem.

Tu mācies no šādiem gadījumiem, analizē?

Tā ir ar daudzām lietām – lai cik smagi un sāpīgi ir, ja attīsties, tad saproti, ka viss, kas notiek, tā ir skola. Tas, kas mums dzīvē ienes sāpes, cilvēki, kas dara pāri, – tie ir vislielākie skolotāji. Tur ir tā dzīves atslēga. Tā es skatos uz daudzām lietām. Viss ir lieliskā un skaistā līdzsvarā. Visumā nav nekā slikta un laba, ir tikai tas, ko mēs redzam. Mēs paši būvējam savu realitāti.

Ko tuvākā laikā plāno īstenot?

Mums ģimenei top jauna dzīvesvieta. Jauna māja Jūrmalā, kuru jau kādu laiku rekonstruējam. Vienmēr esmu gribējusi dzīvot pie jūras. Līdz šim dzīvojām mazākā mājvietā, bet arī jūras tuvumā. Šī jaunā māja būs tāda, kurā visu esmu izdomājusi pati. Ceru, jau vasarā varēsim ievākties. Šis gads man tā arī pagāja ar dizainēšanas darbiem. Pati apzīmēju flīzes, mācījos to pie izcilās keramiķes Ievas Grases. Kāpēc pati zīmēju flīzes? Kad meklēju flīzes, sapratu, ka tādas, ko vēlos, nemaz nevaru atrast. Un kāpēc tad neuztaisīt pašai? Es taču vēlos to vietu, kur atrodos, izveidot ļoti omulīgu, lai katrs tur justos labi.