Aktieris Mārtiņš Meiers: ”Esmu brīvs un to izbaudu”
Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers saka: „Man joprojām ir noslēpums, kā rit cilvēka dzīve.” Pašam viņam dzīve pēc mēneša būs aizritējusi līdz 34 gadu vecumam, un intervijā žurnāla OK! jaunākajam numuram aktieris, kuru no 12. aprīļa varam redzēt titullomā izrādē Hamlets Valmieras teātrī, atklājis gan to, ka ir īsts romantiķis, gan – ka šobrīd izbauda brīva vīrieša statusu.
Par vecumu
Trīsdesmit trīs gadi ir sarežģīts vecums. Vai jūties nostabilizējies?
Lai panāk priekšā tas, kurš jūtas nostabilizējies! (Smejas.) Godīgi sakot, reizēm šķiet, ka agrāk biju pilnīgi cits cilvēks. Mēs jau esam tādas nestabilas būtnes. Dvēsele ir nestabila. Esmu atnācis uz interviju, gribētos pavilkt svītru „Mārtiņš Meiers šodien ir...”, bet nevaru. Ir pieredze, ir kļūdas. Cik nu Dievs devis prāta no tām mācīties, esmu izveidojies tāds, kāds esmu. Gaidu, kad pienāks brīdis, kad varēšu akceptēt banālo frāzi „ja man dzīve būtu jādzīvo otrreiz, es dzīvotu tieši tāpat”.
Man joprojām ir noslēpums, kā rit cilvēka dzīve. Mirst jauni, talantīgi cilvēki... Veidenbaums divdesmit četru gadu vecumā bija tik daudz paveicis, bet netika novērtēts. Viņš bija neveiksminieks, kurš diez vai varētu lielīties ar panākumiem instagramā. Man nav sentimentālu atmiņu par vidusskolas vai studiju laikiem. Laikam vienīgais, kas apliecina manas dzīves vērtību, ir draudzības, kas palikušas.
Par dzīvi vienam
Tu dzīvo viens?
Šobrīd, jā – brīvs vīrietis, kā saka. Es to pat izbaudu. Vīrietim bioloģiskais pulkstenis atvēl vairāk laika. Ko varu pateikt par attiecībām – kamēr nepazīšu sevi, negribu to izgāzt uz citiem. Lai arī kā dzīvotu, cilvēks vienmēr ir vientuļš, vienmēr viens pats. Viens piedzimst un viens nomirst.
Viens arī tad, kad ir kopā ar kādu?
Jā! Protams, ir brīnišķīgi gadījumi, par kādiem raksta romānos, bet tādu ir maz. Dzīve jau pati piestrādā – kad vismazāk gaida, tad arī tas notiek.
Kādu dienu Valmierā pa ielu pretī nāks Tilda Svintone?
Jā! Pēkšņi nāk pretī... Vientuļš jau es neesmu, protams, visādas attiecības ar sievietēm man ir.
Tilda varētu būt greizsirdīga.
(Smejas.) Zinu, ka viņai ir vīrs un mīļākais citā pilsētā.
Redzēju, ka Krodera mājaslapā, kur rakstāt dienasgrāmatas, esi ielicis viņas bildes. Vai viņa ir tavs vizuālais ideāls?
Nē, to vizuālo idealizēšanu esmu atstājis jaunībai, vētru un dziņu posmam. Mani laikam visvairāk fascinē talants. Brīnišķīga aktrise ir Izabella Ipēra, viņā laikam ir apvienots viss.
Viņa tavās acīs varētu būt pati pilnība?
Pilnība ir tikmēr, kamēr nepazīsti. Neviens neiziet cauri dzīvei balts, es nevienu neidealizēju. Man ļoti patīk, kā Ipēra strādā, tas ir tā... Kinogalerijā skatījos daudz filmu ar viņu, atceros Pianisti, nospiedumu, kādu tā manī atstāja. Tāpat ar izrādēm – nevar prognozēt, kura atstās nospiedumu, varbūt pat visapšaubāmākā.
Par ciešanām un romantiku
Tu esi romantiķis?
Kādu laiku biju riktīgs romantiķis. Bet romantisma laikmets pagāja jau 19. gadsimta beigās, es bišķi aizkavējos. Savā ziņā romantika atbrīvo no atbildības. Kā vētras un dziņu laikmets – kā nesīs, kā vētra pūtīs... Kaisle un visas nodrāztās frāzes. Bet – ir darbs. Romantisma laikmets esot pilnībā sabojājis izpratni par laulību un radījis ļoti daudz nelaimīgu cilvēku. Sabiedrības vispārējais uzskats, ka ikvienam noteikti ir otra ābola pusīte; ja savu neatrodi, esi caurkritis. Agrāk taču precējās, lai tiktu pie īpašuma, apvienotu valstis, lai varētu samaksāt rēķinus...
Bet tu taču nebūtu gatavs precēt oligarha meitu, lai varētu samaksāt rēķinus?
Nē, nebūtu. Esmu drusku saindēts ar to 19. gadsimtu. Nevajag uzreiz krist otrā galējībā, bet jāsaprot cilvēku attiecību garoziņa. Jo jaunā Vertera ciešanas... Tās atbrīvo to cietēju no atbildības. Gribas teikt – oi, nabadziņš, visi citi vainīgi.
Viņam sirds asiņo.
Bet kāpēc asiņo – to tas Verters sev pajautā?
Varbūt viņam patīk ciest. Viņš tīksminās par to.
Nemāku teikt. Ir pierādīts, ka sirds cilvēkam sāp simts reižu stiprāk nekā nogriezta roka. Ja cilvēks piedzīvo sēras, zaudējumu, viņš nav garīgi slims, bet... Kā to vispār tulkot? Psiholoģija ir autiņos. Cilvēks dvēselē piedzīvo tādas sāpes, kuras ar aparātiem nevar izmērīt! Varbūt tas kausiņš ir daudz pilnāks, nekā saredz citi. Un es tādus gadījumus redzu. Par cilvēku saka – tāds un šitāds, bet viņš iet postā. Izrādās, sirds bijusi pilna. Tāpēc – romantiķis vai ne, bet, lai tiktu galā ar sirdi, pašam pret sevi jābūt ļoti aukstasinīgam. Bet tas nevienam nav dots, skolā to nemāca, katrs kuļas pats, cik un kā prot. Tā ir emocionālā inteliģence, kas aprakstīta grāmatās. Kurš gan varēs un gribēs palīdzēt?
Tuvākais?
Citreiz tuvākais nevar palīdzēt, jo ir emocionāli iesaistīts. Lai tiktu galā ar mīlas sāpēm... Cik grāmatu sarakstīts, kas tik darīts, bet tāpat mēs to nezinām, nemākam.
Un māksla pastāv tieši šajā – netulkojamajā – dvēseles teritorijā. Tas ir brīnums. Banālais teiciens – māksla dziedē.
